Bāru zīmola Ezītis miglā izveidotāji Lauris Streņģe un Ronalds Undzēns spriež, – biznesa veiksmes atslēga ir tā, ka cilvēki no Ezītis miglā negaida ļoti daudz, taču saņem nedaudz vairāk par gaidīto. Gadu gaitā viņi ir pārliecinājušies, ka vidusmēra cilvēku, kuri nevēlas kafejnīcā atstāt visu algu, ir vairāk nekā to, kuri var atļauties apmeklēt augsta līmeņa restorānus.

Šobrīd Latvijā ir jau 14 bāri Ezītis miglā, un to izveidotāji cer, ka kādudien tie būs arī ārpus Latvijas. Vairāk par biznesa rašanos, attīstību un arī kļūdām viņi stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 20. septembra laikrakstā Dienas Bizness: 

Cik liela ir jūsu saimniecība?

R.U.: To jau ir tik daudz, ka nevar pat saskaitīt. (Smejas). Kopā ir 14, bet mūsu pašu ezīši ir pieci. Daļa ir franšīzes, daļa pa pusei franšīzes, pa pusei mūsu – atvērtas uz sadarbības līguma pamata.

Augustā visos ezīšos kopā ar franšīzēm strādāja aptuveni 363 darbinieki, ieskaitot daudzos nepilnas slodzes darbiniekus. Apgrozījums tad bija 880 tūkstoši eiro, un nodokļos nomaksātā summa sasniedza teju 200 tūkstošus eiro.

Kā atšķiras jūsu pašu un franšīzes bāri?

R.U.: Visi ir īsti ezīši, vienkārši atšķiras īpašnieku sastāvs.

Kuri ir tie senākie «ezīši», kas pieder jums pašiem?

L.S.: Mūsu ģimenei pieder abi bāri Vecrīgā Aldaru un Palasta ielā, Teikā, Laboratorijas ielā un Āgenskalnā. Šobrīd gan Āgenskalna ezītis ir slēgts uz rekonstrukciju, mājai nepieciešams nopietns remonts, tāpēc bārs tika aizvērts. Esam pārliecināti, ka tas atgriezīsies un darbosies ar dubultu jaudu.

R.U.: Labā ziņa ir tā, ka telpas būs daudz plašākas nekā līdz šim. Tas bija viens no mūsu mazākajiem bāriem, tagad būs normāla izmēra ezītis.

Deviņi gadi ir diezgan ilgs laiks. Kā noturēt bāru dzīvu tik ilgi?

L.S.: Jā, tas ir tiešām ilgi, jo pārsvarā bāri tiek atvērti un aizvērti. Tiešām grūti pateikt, kāpēc tam izdevies tik ilgi pastāvēt.

R.U.: Tas noticis, visu laiku strādājot, pieslīpējot koncepciju, skatoties, kas klientiem patīk un kas nepatīk, attīstoties, mācoties. Skatāmies, kas citur notiek, ejam līdzi laikam. Ir svarīgi noturēt produktu augstā kvalitātē, tāpat ir nepieciešams ieviest kaut ko jaunu.

Piemēram?

R.U.: Šobrīd ļoti moderni ir vegānie ēdieni un beziepakojuma kustība. Tāpēc lēnām atsakāmies no plastmasas taukiem, salmiņiem.

L.S.: Ik pa brīdim ir kāds modes kliedziens. Piemēram, tagad ir Aperol Spritz un džintonika ēra. Tie bija šīs vasaras hīti. Pamazām sāk parādīties interese par tekilu.

R.U.: Varētu teikt, ka uzvaras gājienu piedzīvo amatalus. Skaita ziņā tagad piedāvājums ir ļoti plašs. Lai gan cena nav ļoti zema, mērķauditorija ir gatava maksāt. Varbūt uz amatalus rēķina ir nedaudz nokrities izdzerto kokteiļu apjoms, taču tas viss ir normāli.

Kas nosaka to, ka ezīši parasti ir pilni? Nav daudz tādu vietu.

R.U.: Ieejot iekšā, ir laba atmosfēra, ir forša koncepcija, un cilvēki jūtas nepiespiesti, brīvi, kā mājās. Mēs mēģinām nodrošināt foršu produktu, garšīgus burgerus, frī, labus kokteiļus. Ja cilvēkiem patīk, nav iemeslu, lai tie neatgrieztos.

L.S.: Man šķiet, ka cilvēkiem patīk vienkāršais, nepiespiestais, neuzspīlētais. Varbūt ne tik ļoti – tādas noslīpētās un ļoti sakārtotās vietas. Protams, cilvēki ir dažādi – vienam patīk viens, citam kaut kas cits. Taču redzam, ka šāda vieta, kur ir diezgan brīva atmosfēra, cilvēkiem patīk. Cilvēki no ezīšiem negaida ļoti daudz, bet saņem nedaudz vairāk. Par katru neapmierināto klientu un slikto atsauksmi ļoti pārdzīvojam un analizējam, kas tam bija par iemeslu. Cenšamies panākt, lai nākotnē tā nebūtu.

R.U.: Mūsu darbs ir, lai cilvēks, kurš te atnāk, būtu priecīgs un garšīgi paēdis.

L.S.: Saglabāt maksimālo haipu ir ļoti grūti. Var vienkārši izbaudīt brīdi, kad viss labi griežas un ir super, un pēc tam vienkārši censties visu noturēt gana labā līmenī. Varbūt nevajag censties saglabāt to pašu augstāko punktu, kas Latvijā ir vienu īsu brīdi. Ir moments, kad cilvēkiem šķiet, ka kāda vieta ir foršākā, visi iet tikai uz turieni. Pēc tam daļa cilvēku turpina uz turieni iet, jo vieta ir laba, noslīpēta, kvalitatīva. Domāju, ka neviena vieta, kas kādā brīdī ir bijusi ļoti apmeklēta, tā ātri nenomirst.

Kur būs nākamais Ezītis miglā? Vai šī sezona ir galā?

L.S.: Mēs visu laiku skatāmies telpas dažādās vietās. Tagad diezgan aktīvi pētām mikrorajonus, runājam ar dažādiem cilvēkiem, kuri interesējas par franšīzi. Visdrīzāk, nākamais ezītis būs kādā mikrorajonā.

R.U.: Vai arī kādā pilsētā ārpus Rīgas. Taču konkrēta vieta šobrīd vēl nav padomā.

Ik pa laikam kaut kas interesants parādās apkaimēs ārpus Rīgas centra, bet parasti tam visai ātri pienāk beigas. Meža iela laikam ir labais piemērs, kad kvartāls lēnā garā piepildījās ar jaukām vietām.

L.S.: Ir zīmoli, kas pārstāvēti mikrorajonos. Piemēram, tas pats pasaules zīmols McDonald’s vai vecā labā Čili pica. Ir koncepcijas, kas strādā mikrorajonos. Un tas nozīmē, ka kaut ko tur var uztaisīt. Mūsu mērķis būtu radīt kaut ko tādu, kas vajadzīgs cilvēkiem mikrorajonos. Piemēram, Imantā ir ļoti liels cilvēku skaits, bet tur grūti atrast brīvas telpas.

Visu interviju lasiet 20. septembra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!