Investējot 55 tūkstošus eiro, Rīgā atvērta vēl viena franču maiznīca «Cadets de Gascogne», un tās īpašnieks Roberts Bejelērs plāno paplašināties arī Pierīgā, biznesa portālam Db.lv pastāstīja franču maiznīcas direktors un prokūrists Juris Dembickis.

Aizvadītā gada decembrī franču maiznīcas «Cadets de Gascogne» īpašnieki - francūži Roberts Bejelērs un Bernārs Laranē - sadalījuši uzņēmumu un turpina attīstīt katrs savu biznesu. «Tagad esam sadalījuši biznesu un sāksies attīstība uz priekšu. Pirms tam abiem īpašniekiem domas atšķīrās. Augsim uz priekšu, uz vietas nepaliksim, mainīsim, pievienosim un pamēģināsim kaut ko jaunu,» komentēja franču maiznīcas direktors un prokūrists Juris Dembickis. Viņš norādīja, ka citās Latvijas pilsētās franču maiznīca, iespējams, tiks atvērta nākotnē.

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1999.gadā, kad tika atvērta pirmā franču maiznīca Latvijā. Kā pastāstīja J.Dembickis, abi francūži atbrauca uz Latviju, atpūtās un iedomājās, ka vēlētos baudīt bageti, kas tajā laikā Latvijā vēl nebija pieejama, tāpēc tika nolemts, ka jāatver franču maiznīca/kafejnīca, kurā būtu bagete, pastēte un citi gardumi no Francijas.

Šobrīd Robertam Bejelēram Rīgā pieder piecas franču maiznīcas, bet Bernāram Laranē - divas. «Franču maiznīcu «Cadets de Gascogne» jau var saukt par tīklu. Ir doma vēl izplesties un atvērt vēl kafejnīcas Rīgas apkārtnē, kā arī, piemēram, Imantā, Purvciemā,» atklāja J.Dembickis, kurš pārstāv Roberta Bejelēra biznesa pusi. Pirmā franču maiznīca 90. gadu beigās tika atvērta Piņķos, Babītes novadā un vēlāk bizness tika pārcelts uz Rīgas centru.

Jaunākā no «Cadets de Gascogne» maiznīcām atvērta Ernesta Birznieka Upīša ielā, Rīgā. Biznesa vieta izvēlēta, jo blakus atrodas dažādi biroji, no kuriem cilvēki bieži vien apmeklē arī netālu esošo franču maiznīcu. «Iepriekš ļoti daudz klientu nāca no šī rajona un bieži prasīja, kad atvērsim vēl kādu kafejnīcu. Sākām meklēt telpas un ieraudzījām, ka šeit ir tukšs. Paskatījāmies, ka apkārt ir biroji un daudz cilvēku, tāpēc izdomājām atvērt šeit. Galvenā mērķauditorija ir blakus esošie biroji,» atklāja J.Dembickis.

Viņš novērojis, ka jaunatvērtajā maiznīcā/kafejnīcā auditorija atšķiras no citām. «Šeit klienti pavada ilgāku laiku nekā citās mūsu kafejnīcās, jo te blakus ir biroji, cilvēki norunā tikšanās ar partneriem mūsu kafejnīcā, ņem līdzi datoru. Auditorija atšķiras un citās kafejnīcās nav tik liela, jo blakus neatrodas biroji. Citur viņi dodas prom ātrāk – ieskrien un paēd,» komentēja franču maiznīcas direktors.

Vaicājot, kas ir franču maiznīcas biznesa veiksmes atslēga J.Dembickis saka: «Es domāju, ka bija īstais brīdis. Vajadzēja nedaudz paciesties, jo pirmie 5 vai 6 gadi bija ļoti smagi un maiznīca strādāja ar mīnusiem. Tikai pēc tam viss aizgāja. Daudzi atver kafejnīcu un nerēķinās, ka pirmajos 2 līdz 3 gados vari zaudēt. Šobrīd šis bizness, protams, ir pelnošs,» atklāja uzņēmuma direktors.

Viņš novērojis, ka atveras daudz jaunu vietu, bet tikpat ātri arī aizveras. «Paiet pusgads, gads un viss, tāpēc, ka ir pārāk augstas īres maksas un nav iespējams pelnīt daudz naudas, tirgojot kafiju un bulciņas,» teic J.Dembickis.

Uz jautājumu, kā franču maiznīcas kruasāni atšķiras no lielveikalos pieejamajiem, J.Dembickis atbild: «Visi kruasāni, kas ir lielveikalos, ir saldēti. Tos atsaldē, ieliek krāsnī, izcep un tirgo. Pie mums jau plkst. 5 no rīta nāk pirmais darbinieks – cepējs, kas silda krāsni, gatavo sastāvdaļas, tāpēc mums viss ir svaigs. Arī, salīdzinot ar Franciju, mums ir citāda produkcija. Cilvēkiem Latvijā patīk drusku citas garšas, tāpēc mēs mazliet pamainījām franču receptes un izveidojām individuālas receptes, kuras ir tikai pie mums.»

Tomēr viņš atzīst - nevar arī teikt, ka veikalos pieejamie kruasāni ir slikti, taču tie neesot kvalitatīvi. «Ja būsiet Francijā, tur nebūs saldētu kruasānu,» akcentē franču maiznīcas direktors.

Produktu pagatavošanai uzņēmums izmanto sastāvdaļas, kuras pieejamas Latvijā, bet no Francijas tiek importēta pastēte un kivi sula.

Lai arī, iespējams, cilvēki cenšas ēst pēc iespējas veselīgāk, tomēr uzņēmējs samazinājumu pēc balto miltu produktiem nejūt. «Samazinājumu pēc bulciņām un kūciņām nejūtam. Protams, ka daudzi mēģina mainīt uzturu, bet tāpat cilvēkiem dažreiz vajag kaut ko citādāku, nevar pilnībā atteikties no mūsu produkcijas, no kādas bulciņas vai kūkas,» uzskata J.Dembickis.

Produkciju, kuru neizdodas pārdot, uzņēmums nākamajā dienā nogādā trūkumcietējiem dažādās vietās Rīgā. «Mēs vienkārši atdodam tās smalkmaizītes cilvēkiem, kuriem nav, ko ēst. Mēs neko netirgojam otrajā dienā. Smalkmaizītes otrajā dienā vairs nav garšīgas. Protams, ka tās var ēst, bet mēs tā nedarām,» atklāja maiznīcas direktors.

Vaicāts par konkurenci šajā tirgus segmentā, J.Dembickis norāda, ka nesen atvērusies franču kafejnīca tirdzniecības centrā «Akropole». «Zinu, ka arī darbinieki, kuri pie mums ir strādājuši, ir mēģinājuši atvērt savas kafejnīcas. Mēs viņiem visu iemācām, un tad viņi izdomā, ka var paši. Taču, kā jau es minēju, paiet maksimums gads un bizness beidzas.»

Pēc viņa domām, galvenais ir kvalitāte, labi, svaigi produkti un apkalpošana.