Tā intervijā laikrakstam Dienas Bizness norāda SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis, uzsverot, ka vienīgais ilgtspējīgais risinājums ir birokrātijas mazināšana. Viņaprāt, to iespējams panākt, samazinot normatīvo prasību apjomu, kas savukārt dabiski samazinātu arī nepieciešamību pēc dažādu atļauju izsniedzēju, saskaņotāju un kontrolējošo institūciju iesaistes.

Kāda situācija ir atkritumu apsaimniekošanā lauku reģionos?

Atkritumu apsaimniekošanu, tāpat kā jebkuru citu tautsaimniecības nozari, ietekmē gan procesi Latvijā, gan ārvalstīs. Vienlaikus būtiska nozīme ir arī Latvijas valsts līmenī pieņemtajiem lēmumiem. Viens no nozīmīgākajiem faktoriem ir iedzīvotāju skaits. Ja iepriekš ZAAO pakalpojumi tika plānoti apmēram 200 000 iedzīvotāju, tad šobrīd, strādājot lielākā teritorijā, tie attiecas jau tikai uz aptuveni 175 000.

Diemžēl iedzīvotāju skaita samazinājumam ir tieša ietekme arī uz atkritumu apsaimniekošanas izmaksām – tās nesamazinās, bet tieši pretēji – pieaug. Lai savāktu pilnu specializēto atkritumu savākšanas automašīnu, tai jāveic daudz garāks maršruts nekā blīvi apdzīvotā pilsētā ar lielāku iedzīvotāju skaitu.

Tajā pašā laikā novērojama pretēja tendence – pieaug dažādu iepakojuma materiālu apjoms konteineros. Šai tendencei ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir Covid-19 pandēmijas laiks, kad, lai mazinātu saslimšanas riskus, teju katra smalkmaizīte vai produkts tika iepakots atsevišķi. Turklāt strauji pieauga arī attālinātā iepirkšanās, kas saistīta ar papildu iepakojumu.

Vēl viens nozīmīgs faktors ir inflācija. Samazinoties cilvēku pirktspējai, biežāk tiek izvēlēti mazāka apjoma produkti, tādējādi viena lielā iepakojuma vietā tiek iegādāti divi vai vairāki mazāki. Rezultātā kopējais produktu apjoms kilogramos ir mazāks, bet preču skaits un līdz ar to arī iepakojuma daudzums ir lielāks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopējais atkritumu apjoms pērn pieaudzis par 1,4%.Tāpat jāņem vērā, ka ne visi iepakojuma materiāli šobrīd ir pārstrādājami un izmantojami kā izejviela jaunu produktu ražošanai. Pārstrādājami un atkārtoti izmantojami ir, piemēram, papīrs, kartons, metāls, stikls un daļa plastmasas. Iepakojuma ražotāji gan strādā pie produktu uzlabošanas, īpaši pārtikas industrijas vajadzībām, lai nodrošinātu ilgāku uzglabāšanas laiku un saglabātu kvalitāti transportēšanas un tirdzniecības laikā.

Tomēr joprojām liela daļa plastmasas iepakojuma nav pārstrādājama vai arī tās pārstrāde nav ekonomiski pamatota. Rezultātā šie iepakojumi nonāk atkritumu poligonos. Tas rada bažas, jo Eiropas Savienība noteikusi mērķi – līdz 2035. gadam poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem. Tas nozīmē, ka jau 2025. gadā jāuzdod sev jautājums – kā šos mērķus sasniegt?Protams, sabiedrība arvien aktīvāk šķiro atkritumus, un ZAAO to skaidri redz. Taču ar to vien nepietiek, lai sasniegtu kopējos Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Varbūt Eiropas Savienības līmenī nolemt par tāda plastmasas iepakojuma, kurš nav pārstrādājams vai arī pēc kura pārstrādes produktiem nav pieprasījuma pasaules tirgū, aizliegumu ES no 2030. gada?

Iespējams, tas būtu vislabākais risinājums, jo tas samazinātu nepārstrādājamo vai nepieprasīto izejmateriālu nonākšanu atkritumu savākšanas konteineros. Tomēr līdz šim neesmu dzirdējis par šādām iniciatīvām ne no Latvijas, ne arī citu ES dalībvalstu valdībām.Atkritumu apsaimniekotāji ir ķēdes galā un spiesti pielāgoties situācijai, kāda tā ir izveidojusies. Taču šāds risinājums patiešām būtu ideāls – tas ievērojami samazinātu apjomu, kas pašlaik tiek noglabāts atkritumu poligonos.

Lai meklētu risinājumus, īpaši cietās plastmasas, putuplasta un tekstila atkritumu pārstrādei, jau trešo šogad organizējam atkritumu pārstrādes veicināšanas hakatonu. Piemēram, Latvijā šobrīd nav tekstila atkritumu pārstrādes jaudu, tādēļ tie tiek eksportēti. ZAAO kopā ar sadarbības partneriem Lindström un AJ Power vēlas iedrošināt uzņēmīgus cilvēkus mēģināt attīstīt tekstila pārstrādi tepat Latvijā.Iepriekšējos hakatonos jau izskanēja idejas tekstilu izmantot akustisko paneļu ražošanā vai būvniecībā izmantojamos paneļos. Kaut arī līdz ražošanas līmenim vēl nav nonākts, ir veikti eksperimenti un izstrādāti pirmie prototipi, kas gan vēl ir jāpilnveido.

ZAAO ir iezīmējis attīstības teritorijas, kurās nākotnē varētu veidoties atkritumu pārstrādes ražotnes. Tas palīdzētu radīt izejvielas jaunu produktu ražošanai, veicinātu aprites ekonomiku un vienlaikus samazinātu apglabājamo atkritumu apjomus.

Ārzemēs jau veiksmīgi darbojas nepārstrādājamās plastmasas iepakojuma reģenerācijas rūpnīcas, kur šo materiālu izmanto kā kurināmo siltuma un elektroenerģijas ražošanā. Latvijā šādu rūpnīcu vēl nav, taču Ventspilī top eksperimentāla atkritumu pārstrādes rūpnīca, par kuras darbības rezultātiem varēs spriest pēc kāda laika. Savukārt Acones rajonā iecerētas divas šāda tipa rūpnīcas.

Manuprāt, bez šādām reģenerācijas stacijām Latvijā nebūs iespējams sasniegt izvirzīto mērķi par būtisku poligonos noglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu. Tāpat jāņem vērā, ka šobrīd aptuveni 40% no atkritumu apsaimniekošanas maksas veido nodokļi – dabas resursu nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis, kas jau ir būtiska izmaksu daļa un nākotnē var vēl palielināties.Turklāt pastāv vairākas iniciatīvas par nepārstrādājamā iepakojuma aplikšanu ar papildu nodokli vai esošo likmju paaugstināšanu. Taču daudz loģiskāk un ekonomiski pamatotāk būtu vienoties visā Eiropas Savienībā par konkrētu datumu, pēc kura nepārstrādājamu iepakojumu lietošana tiktu aizliegta.

Tātad ir vajadzīga konkrēta rīcība!

Jāatzīst, ka ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Latvijas līmenī procesi virzās ļoti lēni un nesteidzīgi. Dažādos pārvaldības līmeņos lēmumu pieņēmēji nereti izvairās uzņemties atbildību. Vienlaikus ir daudz tādu, kuri jau veic kontroli, kā arī tādu, kuri cenšas iegūt šādas uzraudzības tiesības. Rezultātā veidojas situācija, kurā ir pārāk daudz to, kas analizē, meklē kļūdas, trūkumus, pārkāpumus, neatbilstības vai novirzes. Šo nepilnību atspēkošanai tiek patērēti ievērojami resursi – īpaši laiks –, ko varētu novirzīt jēgpilnākai un radošākai attīstībai.

Šādu situāciju daļēji izskaidro arī fakts, ka vairāki no tiem, kuri savulaik uzdrošinājās uzņemties iniciatīvu, ar laiku ir dabūjuši pa spārniem, kas, saprotams, neveicina drosmīgu lēmumu pieņemšanu nākotnē. Diemžēl Latvijā ir arī iezīmējusies nepatīkama tendence – nespēja nodalīt būtisko no mazsvarīgā. Pārāk bieži koncentrējamies uz detaļām, kuras varētu ātri un vienkārši atrisināt un pēc tam ar to lepoties. Savukārt lielie, sabiedrībai nozīmīgie jautājumi, kuri varētu nest reālu pozitīvu pienesumu, tiek ignorēti vai ieviešas ļoti lēni. Tāpēc daudzi lēmumu pieņēmēji nemaz nemēģina tiem pievērsties. Turklāt jāmin vēl kāds absurds – gadījumi, kad par dažiem simtiem eiro tiek ierosināti kriminālprocesi, kas ilgst gadiem un kuros tiek izšķērdēti gan cilvēkresursi, gan valsts laiks. Iespējams, efektīvāks un saprātīgāks risinājums šādās situācijās būtu līdzīgs kā ar fotoradariem: neliels pārkāpums – brīdinājums, lielāks – konkrēts un proporcionāls sods. Piemēram, ātruma pārsniegšana par 5 km/h – brīdinājums, par 20 km/h – 100 eiro sods. Šāda pieeja būtu taisnīgāka, efektīvāka un daudz mazāk noslogojoša gan sistēmai, gan sabiedrībai.

Ko darīt?

Viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem mērķtiecīgai attīstībai ir lielāka uzticēšanās un efektīvāka resursu izmantošana, samazinot pārmērīgu uzraudzības slogu. Tas nozīmē arī pārskatīt kontrolējošo institūciju un atļauju izsniedzēju apjomu, nodrošinot līdzsvaru starp uzraudzību un rīcībspēju.Šāda pieeja ļautu būtiski samazināt laiku, kas nepieciešams prasību izpildei, un vienlaikus veicinātu ātrāku ieceru realizāciju – īpaši to projektu, kuriem piešķirts Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums. Tas ir īpaši svarīgi apstākļos, kad valsts budžetā nepieciešami papildu līdzekļi drošības stiprināšanai un daudzi Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgi projekti gaida īstenošanu. Jo vairāk – šobrīd jau ir 2025. gads, bet ES struktūrfondu apguves termiņš ir 2027. gads ar iespēju to pagarināt tikai par vienu gadu.Šo realitāti izjūt daudzi nozarē strādājošie, kuri ir sagatavojuši attīstības projektus, taču birokrātisku šķēršļu dēļ to uzsākšana aizkavējas. Nav izslēgts, ka atkal būs jāsaskaras ar secinājumu – plānotos projektus noteiktajā termiņā īstenot neizdodas, un ES piešķirtais finansējums būs vai nu jānovirza citiem mērķiem, vai arī pat jāatmaksā atpakaļ. Diemžēl, bet arī 2025. gadā daudzās sanāksmēs tiek runāts par tām pašām problēmām, kuras tika apspriestas jau 2020. gadā. Piemēram, joprojām diskutējam par vienotiem atkritumu konteineriem visā valstī, taču konkrēts lēmums joprojām nav pieņemts.
FOTO: Kristaps KalnsSIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis: “Pārāk daudz resursu, laika un enerģijas tiek izšķiesti nosacītos sīkumos, kā rezultātā sabiedrībai būtisku, nozīmīgu jautājumu risināšana tiek atlikta vai atstāta novārtā. Loģiski un racionāli būtu rīkoties pretēji – vispirms pievēršoties tieši lielajiem, stratēģiskajiem jautājumiem.”