To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas Zaļais punkts valdes loceklis  Kaspars Zakulis.  Viņš norāda, ka ražotāju atbildības sistēma pakāpeniski palielinās arvien jaunām precēm, jo, piemēram, Latvija to ir attiecinājusi arī uz tekstila izstrādājumiem.

Kāda ir pašreizējā situācija vairāk nekā gadu pēc dabas resursu nodokļa piemērošanas par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu?

Būtībā visu pārmaiņu pamatā ir plastmasas piesārņojuma pieaugums, jo ne jau Eiropas Savienības direktīvas un regulas, kā arī tām pakārtotie Latvijas normatīvie akti top tikai tāpēc, lai visiem — ražotājiem, patērētājiem, atkritumu savācējiem un pārstrādātājiem – būtu, ar ko nodarboties. To, cik liels ir plastmasas piesārņojums, rāda daudzi pētījumi, taču visšokējošākie dati ir iegūti no urīna analīzēm, kas rāda mikroplastmasas klātbūtni. 

Protams, nekavējoties un uzreiz izslēgt plastmasu no aprites tautsaimniecībā nav iespējams, tāpēc jau ir tapuši dažādi normatīvi, kuri paredz lielāku plastmasas savākšanas apjomu plastmasas pārstrādes veicināšanai. Lai šie aicinājumi nepaliktu tikai labo nodomu līmenī, ir ieviesti arī dažādi maksājumi dabas resursu nodokļa veidolā. Tieši tāpēc Latvijā 2024. gada vasarā tika ieviesta ES regula, kura tika akceptēta jau 2021. gadā, un noteikta dabas resursu nodokļa likme 800–1250 eiro par tonnu nepārstrādātas plastmasas iepakojumam. Jārēķinās, ka šī iekasētā nauda gan Latvijas valsts budžetā ir un būs kā sava veida tranzīts, jo ikvienai valstij, balstoties uz datiem, ir jāmaksā ES budžetā, kur šīs iemaksas tiek novirzītas dažāda veida programmu finansēšanai. Būtībā Eiropas Savienība jau rīkojās ļoti gudri, uzliekot maksāt nodokli par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu, jo skaidri zināja, ka kādu laiku tādējādi varēs iegūt papildu finansējumu no ES dalībvalstīm, kuras šo naudu attiecīgi maksā no valsts budžeta vai iekasē no tiem uzņēmumiem, kuri savas produkcijas iesaiņošanai izmanto nepārstrādājamu plastmasu. 2024. gada vasarā Latvija pārgāja uz ražotāju atbildības sistēmu, kad attiecīgo nodokli maksā uzņēmēji, kuri izmanto plastmasas iepakojumu, bet šī nodokļa iekasētāja funkciju izpilda ražotāju atbildības sistēmas (kopumā četras) — to starpā arī SIA Latvijas Zaļais punkts. 

Vienlaikus šāda dabas resursu nodokļa ieviešanas rezultātā sāka mainīties pārstrādājamās un nepārstrādājamās plastmasas īpatsvars kopējā plastmasas iepakojuma apjomā. Protams, pašlaik pilnībā izvairīties no plastmasas iepakojuma nav iespējams, un kaut kāda daļa no pārtikas iepakojumā izmantotās plastmasas nebūs pārstrādājama vai arī tās pārstrāde būs dārga.  Proti, jo ilgāks pārtikas produktu glabāšanas termiņš, jo sarežģītāks — komplicētāks – iepakojums, tāpēc ka vajadzīgs slānis, kurš aizsargā pret gaismu, mitrumu, smaržām u.tml., tad ir vēl apdrukas nodrošināšanas kārta. Tie laiki, kad viens iepakojums (papīrs) bija visam, ir pagājuši. Tā kā iepakojums ir kļuvis daudzslāņaināks, tas ir kļuvis daudz grūtāk mehāniski pārstrādājams, jo īpaši, ja katrs slānis ir no cita materiāla, kuru atdalīšana fiziski nemaz nav iespējama. Risinājums ir šāda iepakojuma ķīmiskā pārstrāde, bet pēc tās ļoti daudz ķimikāliju nonāk atkritumos vai kanalizācijas ūdeņos, tāpēc izvērtējuma vērts ir jautājums, vai šāda ķīmiskā polimēru pārstrāde nerada lielāku kaitējumu videi nekā šo 20% mehāniski nepārstrādājamo sadedzināšana siltuma un elektrības enerģijas ieguvei. Protams, polimēru pārstrādē ir ieinteresēti tie, kuriem ir pārstrādes rūpnīcas, vienlaikus visur skan ziņas par lētās naftas ēras beigām, taču tas ne vienmēr atbilst realitātei.

Cik viegli vai grūti uzņēmumiem ir pāriet no nepārstrādājama uz pārstrādājamu plastmasas iepakojumu?

Jāņem vērā, ka runa ir nevis par viena plastmasas iepakojuma (maisiņa) nomaiņu ar citu, kurš tad ir pārstrādājams, bet gan par visas iesaiņošanas iekārtas nomaiņu.  Lai arī ir indikācijas par to, ka ražotājiem un tirgotājiem agrāk vai vēlāk būs jāmaksā par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu, tomēr daudzi ražotāji to nespēja paveikt līdz 2024. gada 1. jūlijam, jo daļai no tiem vienkārši nebija tam līdzekļu. 

Jā, bija uzņēmumi, kuri piesaistīja ES struktūrfondu līdzekļus un nomainīja iepakošanas līnijas, un tagad izmanto pārstrādājamu plastmasas iepakojumu. Turklāt jāņem vērā, ka attiecīgās iekārtas jau nestāv ražotāju noliktavās, tās ir jāpasūta, un līdz to piegādēm parasti kā minimums ir vairāki mēneši, bet šis termiņs var būt garāks pat par gadu. Pēc Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes apsekojuma datiem 13% no visa veikalos apsekotā pārtikas produktu iepakojuma ir nepārstrādājams, 22% iepakojuma nebija marķējuma un nebija nosakāms, vai tas ir vai nav pārstrādājams.  

Savā ziņā līdzīgu ainu rāda arī Latvijas Zaļā punkta klientu dati — 82% iepakojuma ir pārstrādājami un 18% nepārstrādājami. Iespējams, ka vēl kādi aptuveni 5% iepakojuma ir tādi, par kuriem klienti nespēj sagādāt attiecīgus to pārstrādi apstiprinošus dokumentus. Vienlaikus, strādājot ražotāju atbildības sistēmā, tiek savākts viss maksimāli iespējamais, nevis valsts noteiktais minimālais atpakaļ savācamais apjoms, un arī pārstrāde tiek veikta visam iepakojumam, kuram ir tāda iespēja. Proti, pat savācot valsts noteikto obligāto apjomu 50%, par pārējiem 50% tik un tā būtu jāmaksā noteiktais dabas resursu nodoklis — 800 eiro/t valsts budžetā. Rezultātā 14 mēnešu laikā valstī maksājamā dabas resursu nodokļa apmērs par nepārstrādājamās plastmasas laišanu tirgū ir būtiski sarucis, jo samazinājies tirgū laistā nepārstrādājamās plastmasas iepakojuma daudzums. 

Paradoksāli, bet par šādu dabas resursu nodokļa maksājuma kritumu neizpratnē bija valsts maka turētāji, kaut arī nauda, kura netika samaksāta šajā nodoklī, būtībā tika novirzīta Latvijas tautsaimniecībai, jo tika attīstītas plastmasas iepakojuma pārstrādes jaudas. Iepriekš brīdī, kad viena tonna plēves nonāca atkritumu poligonā, valsts saņēma dabas resursu nodokli 120 eiro apmērā, bet tagad, kad šī likme pieaugusi 6,6 reizes, izgāztuvē nonāk tikai ļoti neliela daļa, jo tiek pārstrādāta. 

Visu rakstu lasiet 25.novembra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.