"Svarīgi bērniem, atkarībā no viņu vecuma un spējām, izprast situāciju. Tādēļ svarīgi izskaidrot, kāpēc jāpaliek mājās un kāda iemesla dēļ pastaigāties var doties tikai kopā ar vecākiem, nevis tikties ar draugiem, kā ierasts iepriekš," uzsver BTA Baltijas risku parakstīšanas departamenta direktors Ivo Danče.

Pēc I. Dančes teiktā, vecākiem jāpārliecinās, kā izprasti viņu skaidrojumi par saskarsmes ierobežošanu ar vienaudžiem, tāpat arī jāatgādina vienkārši drošības noteikumi, lai, bērnam paliekot uz brīdi mājās vienam, nenotiktu kāda nelaime neuzmanības dēļ. "Bieži vien bērni traumas gūst, atrodoties ārā. Piemēram, braucot ar riteni vai lēkājot uz batuta. Turklāt, ja ārā laiks ir labs, tad bērnu traumatisms, pēc BTA apkopotajiem atlīdzību pieteikumiem, pieaug pat par 68%. Līdzās ārā gūtajām traumām bērni gūst savainojumus arī iekštelpās. Piemēram, neuzmanīgi rīkojoties ar krāsu flakonu, kas atstāts bērnam pieejamā vietā, kā arī nokrītot pa trepēm, paslīdot uz nomestām rotaļlietām vai citiem priekšmetiem, rotaļājoties ar mājas mīluli vai aplejoties ar karstu dzērienu," stāsta I. Danče.

Atrodoties mājās, bērnam ir jābūt drošam, ka viņš visu varēs paveikt pats un gadījumā, ja notiek kas negaidīts, viņš zinās, kur zvanīt, vai kur meklēt palīdzību.

"Mana pieredze ir tāda, ka bērnam prieku un lepnumu sagādā tas, ka viņš jūtas patstāvīgs. Parasti vecāki cenšas atvieglot bērna dzīvi, daudz ko izdarot viņa vietā, tādējādi liedzot savai atvasei iegūt nepieciešamās patstāvīguma prasmes. Bērnu traumatisms taču rodas tikai no neprasmes, no praktisko iemaņu trūkuma, no nezināšanas," piebilst psiholoģe Brigita Veitnere.

Pēc viņas teiktā, vispirms vajadzīgās iemaņas kopā ar bērnu ir jāizveido, jāatkārto, jāpatrenē un pēc tam noteikti bērns ir jāpaslavē par paveikto.

Savukārt psihologs Ansis Jurģis Stabingis min, ka svarīgs vecāku pienākums ir bērniem iemācīt darba drošības pamatus — apiešanos ar asiem priekšmetiem, uguni, elektrību un tamlīdzīgām bīstamām lietām. Tas tiek darīts pamazām — pieskatot un mācot, piemēram, kā aizdedzināt sērkociņu, sagriezt gurķi vai noregulēt pietiekoši karstu ūdeni krānā.

"Pamazām šie uzdevumi ir jāpadara sarežģītāki, attīstot bērna patstāvību. Mācoties ir būtiski saprast, ka ļoti nozīmīga mācību daļa ir vingrināšanās — atkārtošana — ir normāli nezināt, nemācēt, mēģināt izdarīt, kļūdīties, mēģināt vēlreiz un vēlreiz. Ja par pirmo kļūdu bērns tiek sarāts un nosodīts, tad viņš iemācīsies mazāk un turpmākās mācības būs grūtākas, un var pat izveidoties bailes no jaunā, no mēģināšanas, no kļūdām. Kļūdīties ir normāli. Mācības notiek mēģinot, kļūdoties, mēģinot vēlreiz, kamēr izdodas," skaidro psihologs.

Pēc A. J. Stabinga paustā, ja bērns visu laiku tiek pārāk pasargāts no bīstamiem priekšmetiem un situācijām, kas mūsdienās ir ļoti bieži sastopamas, viņš kļūst bezpalīdzīgs un atkarīgs no citiem, negatavs dzīves situācijām, kurās pašam jātiek galā. Var censties nodrošināt drošu vidi, un zināmā mērā, protams, to var izdarīt, bet būtiskāk ir iemācīt bērnam izvērtēt riskus un ievērot piesardzību.