Piemēram, Pasaules Banka nupat ziņojusi, ka iepriekšējo 50 gadu laikā bijuši četri lieli parādu akumulācijas viļņi. Jaunākais no tiem sācies 2010. gadā, un turklāt esot pats "lielākais, ātrākais un visplašākais". Vēsture liecina, ka šādu parādu audzēšanas ar neko labu nebeidzas. "Visi trīs iepriekšēji parādu pieguma viņi gan daudzās attīstītajās, gan attīstības valstīs beidzās ar finanšu krīzi," piebilst iestādes speciālisti.

Pirmais saistību palielināšanās vilnis bijis no 1970. gada līdz 1989. gadam, otrais - no 1990. gada līdz 1989. gadam, trešais - no 2002. gada līdz 2009. gadam. Būtība Pasaules Banka brīdinājusi, ka nākotnē varētu būt gaidāma kāda parādu krīze. Tāpat tā norādījusi, ka vēsturiski zemās procentu likmes var nebūt pietiekami, lai aizturētu vēl vienu ekonomikas un finanšu tirgu sabrukumu.Pasaules banka rēķina, ka 2018. gadā pasaules kopējās saistības palielinājušās līdz 230% no globālā IKP. Sevišķi strauji parādi auguši attīstības valstīs - līdz 170% no to IKP. Tas kopš 2010. gada ir pieaugums par 54 procentpunktiem.

Par lielu daļu no šī pieauguma, ņemot vērā tās gigantisko tautsaimniecību, bijusi atbildīga Ķīna. Pēdējos gados dažādu negatīvāko prognožu scenāriju vidū tradicionāli jau tiek ierindota kāda potenciāla parādu krīze Ķīnā. Šajā valsī vērojams aizdošanas bums un nav izslēgts, ka, Ķīnas tautsaimniecības izaugsmei sabremzējoties straujāk, var parādīties grūtības ar kredītu atdošanu. 

Šāda scenārija gadījumā briesmas draud šīs valsts aizdevējiem, kur sliktākajā gadījumā var notikt vesels to bankrotu vilnis. Vēsturiski visās valstīs, kuras piedzīvojušas tādus parāda pieauguma tempus, pēcāk bijušas finanšu sistēmas problēmas. Šajos laikos bijusi vērojama vietējās valūtas devalvācija, banku rekapitalizācija un augstāka inflācija.

Pasaules Bankas pārstāvji gan vēlreiz piebilst - parādu akumulācijas spektrs kopš 2010. gada bijis plašs. Tie norāda, ka šis ceturtais parādu akumulācijas vilnis būtībā ir līdzīgs iepriekšējiem trim, kad arī bija bažas par neefektīvu aizņemtās naudas izmantošanu. Kopumā svaigākajā Pasaules Bankas vēstījumā bija arī pa pozitīvai vēstij. Iestāde nedaudz paaugstināja savu šā gada globālās ekonomikas izaugsmes prognozi līdz 2,5% (no 2,4%).

2019. gada otrajā ceturksnī globālo saistību apmērs pirmo reizi vēsturē pārsoļojis pāri 250 triljonu ASV dolāru atzīmei, liecina Starptautiskā Finanšu institūta dati. Šķiet, nevienam nav īsti skaidrs, kā no šī augošā parādu apļa danča izbēgt. Viens no iepriekšējās krīzes mantojumiem ir tas, ka, lai ekonomikas attālinātu no kraujas, notikusi pamatīga aizņemšanās no nākotnes. 

Pastāv pieņēmums, ka pēckrīzes ekonomikas atgūšanās ceļš ir nobruģēts ar parādiem un vēl vairāk parādiem. Valdībām un arī uzņēmumiem parādu lēti ļāvusi piesaistīt centrālo banku politika, kas dažos rietumvalstu gadījumos pat ilgāka termiņa obligācijām nozīmējusi negatīvas ienesīguma likmes. Tomēr procentlikmju brīvdienas kādā brīdī beigsies. 

Jau ziņots - plaši izplatīta ir prakse, ka valsts parāda saistības, kurām iestājies atmaksas termiņš, tiek pārfinansētas ar arvien jauniem aizņēmumiem, kur papildus tiek emitētas parādzīmes aktuālo tēriņu segšanai. Protams, grūti novilkt to līniju, kad, piemēram, kāda konkrēta valsts vairs nespēs pašas spēkiem norēķināties par savām parādsaistībām (piemēram, Japānai izdodas dzīvot ar parādu virs 250% atzīmes no IKP). 

Kā rāda iepriekšējie gadi - finanšu tirgus uzticība mēdz zust visai strauji, turklāt parādam attiecības (pret IKP) ziņā nebūt nav jābūt astronomiskam, lai veselu valsti parautu zem ūdens (tam der arī Latvijas krīzes piemērs).