Eiropas Centrālā banka (ECB) savā šīs nedēļas sanāksmē demonstrēja nosacīti optimistiskāku skatu uz eirozonas ekonomikas izredzēm. Kopumā ECB vadība uzsvēra spēcīgu atveseļošanos, kas tirgus dalībniekiem, šķiet, radījis pārliecību, ka nesenais eiro cenas lēciens varētu būt pamatots.
Turklāt nav izslēgts, ka eiro cena pēc šīs sanāksmes turpina pieaugt. Uz jau tā tautsaimniecībām ļoti neērtās pandēmijas fona spēcīga vietējā valūta gan varētu nebūt tā pati labākā padarīšana. Proti, notikumi valūtu tirgū daudziem Eiropas eksportējošajiem uzņēmumiem draud sazīmēt visai netīkamu peļņas bildi.
Reģiona kopējās valūtas cena pēdējā laikā visai strauji pieaugusi, un šāds dārgs eiro eirozonas tautsaimniecībai nav vēlams, jo mazina reģiona eksportētāju un ražotāju konkurētspēju ārzemēs. Ja eiro cena turpinās doties augstāk, tas var atstāt negatīvas sekas uz jau tā pandēmijas novārdzināto eirozonas ekonomikas izaugsmi. Piemēram, eiro cenas pieaugums ASV dolāros kopš maija vidus tuvinās jau 10%, un septembra sākumā tā uz brīdi paviesojās virs apaļās 1,20 ASV dolāru atzīmes.
Eiro kļuvis stiprāks arī pret citu tās lielāko tirdzniecības partneru – Apvienotās Karalistes un Ķīnas – valūtām.
Pirms šīs nedēļas sanāksmes vairāki finanšu tirgus vērotāji bija gaidījuši, ka ECB vadītāja Kristīne Lagarda mēģinās eiro cenu "norunāt" zemāk (lai šāda veidā mazinātu riskus ekonomikai). Realitāte gan izrādījās cita. Faktiski tika gaidīti mājieni par to, ko ECB vēl (bez izsludinātās trīs triljonu stimulēšanas) varētu darīt, lai palīdzētu ekonomikai tikt pāri pandēmijai. ECB vadītāja atzina, ka par to šoreiz diskutēts neesot.
"Mēs nevaram nesajusties tā, ka ECB tikko palaida garām iespēju palikt priekšā... līknei," "The Wall Street Journal" klāstījuši, piemēram, finanšu uzņēmuma "Pictet Wealth Management" pārstāvji. Salīdzinoši vēl nesen ASV Federālo rezervju sistēma (FRS) ziņoja, ka īsti vairs varētu necensties ierobežot inflācijas pieaugumu virs 2% atzīmes. Tas tika uztverts kā iedrošinājuma signāls investoriem, ka nepieciešamības gadījumā FRS ir zemā starta gatavība palielināt savus stimulus arī turpmāk.
Jau ziņots, ka pasaulē ekonomikas izaugsme pēdējos gados bieži ir bijusi deficīts, un šādos laikos visi mēģina palikušo deķīti raut katrs uz savu pusi. Tādējādi periodiski vērojami tā saucamo valūtu karu saasinājuma uzplūdi. Būtībā nekur nav pazudusi konkurējoša valūtu devalvācija, kas ļauj palīdzēt ekonomikai – vietējiem eksportētājiem un ražotājiem - uz kaimiņu rēķina.
Tādējādi par valūtu sacensībām/kariņiem pēc iepriekšējās globālās finanšu krīzes ticis runāts jau vairākkārt - to var mēģināt uzskatīt par daļu no tirdzniecības kara. Centrālās bankas, piemēram, samazina likmes, lai nepievilcīgāku padarītu savu vietējo valūtu (oficiāli gan tās klāsta, ka valūtu ietekmēšana nav to politikas mērķis) un tādā veidā uzlabotu eksporta konkurētspēju.
Valūtu kariņa elementus piekopušas nu jau tik daudz centrālās bankas, ka vienas šādas iestādes pasākumiem tiek likti pretī lērums citu iestāžu pasākumi. Attiecīgi – ja viens pieņem kādus pasākumus, kuri vājina valūtu, otram ir jāmēģina likt kaut ko pretī. Jeb - ja viens nosaka negatīvas likmes, tad otrs tās dzen vēl dziļāk negatīvajā zonā utt. - ja viens drukā, tad otram jādrukā vairāk, ja viens sola drukāt vēl vairāk, tad otram jāsola vēl vairāk.
