Investori satraucas par bezvienošanās Brexit un tirdzniecības karu starp ASV un Ķīnu, tāpat arī par pieprasījuma kritumu Vācijā, kas ir Eiropas ekonomikas dzinējs.

Krīzes laikā investori parasti savu naudu iegulda tā saucamajos drošajos patvērumos, piemēram, zeltā, valdību parādzīmēs vai vecajā labajā skaidrajā naudā.

Taču lielie investori, piemēram, pensiju fondi, neuzskata, ka zelts ir pietiekami drošs, savukārt skaidru naudu tie neglabā. Tas licis viņiem ieguldīt valdību parādzīmēs, turklāt investori, pretēji ierastajai praksei, ir gatavi piemaksāt, lai tās turētu.

Valdības parādzīmes tiek emitētas, lai piesaistītu naudu dažādām vajadzībām, piemēram, lieliem infrastruktūras projektiem vai segtu valdības aizņēmumu. Viens no veidiem ir fiksēta termiņa parādzīmes, ar kuru palīdzību kompānijas un privātpersonas aizdod valdībām, kas par to ik gadu maksā konkrētu ienesīgumu.

Valstis, kas tiek uzskatītas par labiem aizdevējiem, piemēram, Vācija, maksās par aizņēmumu mazāk nekā riskantāka valsts, piemēram, Argentīna.

Daļai lielo investoru, piemēram, pensiju fondiem, noteikti ierobežojumi, cik lielu īpatsvaru to pārvaldībā esošo līdzekļu tie var ieguldīt riskantākos aktīvus. Tas padarījis drošo valstu parādzīmes pievilcīgas, pat ar negatīvu likmi.

Tā, piemēram, Vācijas desmit gadu parādzīmju ienesīgums sarucis līdz mīnus 0,65%, kas nozīmē, ka investori par šo obligāciju ieguldījumiem paši piemaksā. Tas neko labu neliecina par ekonomikas perspektīvām, turklāt norāda uz prognozēm, ka eksperti paredz likmju saglabāšanos negatīvā zonā.