Iespējams, ka daudzi šādu nelielu pirktspējas pieaugumu uzskata par nepietiekamu, tomēr, ja ņemam vērā ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Eiropā, arī šāds scenārijs ir labāks nekā nulles vērts ienākumu pieaugums vai pat vispārējs kritums valsts mērogā.

«No vienas puses, kaulēšanās iespējas par augstāku algu strādājošiem būs mazākas, jo, piemēram, inflācija vairs nebūs tik spēcīgs arguments, arī iedzīvotāju optimisms par savu darba vietu drošību, visticamāk, pasliktināsies. Ekonomiskai aktivitātei bremzējoties, uzņēmumiem būs mazāk iespēju palielināt darbaspēka izmaksas. No otras puses, produktivitātes kāpums, lielas emigrācijas plūsmas, kā arī uzņēmumu paustais kvalitatīva un atbilstoša darbaspēka trūkums veicinās algu kāpumu,» ienākumu prognozes izsaka Swedbank eksperte.

Pēc viņas domām, nākamgad sagaidāma arī jaunu darba vietu radīšana, taču lēna – noteikti mazāk par 2011. gadā radītajiem aptuveni 25 tūkstošiem darbavietu. Bet tik un tā tas nozīmē, ka kopējais algu fonds pieaugs straujāk nekā vidējā alga un arī straujāk nekā inflācija, norāda speciāliste.

Labās ziņas ir arī tās, ka pēdējo ceturkšņu straujais ekonomiskais pieaugums iedzīvotāju labklājības rādītājos vēl nav atspoguļojies, līdz ar to gaidāmais darba samaksas pieaugums un sarūkošā inflācija situāciju vērsīs pozitīvā virzienā.

«Jāuzsver gan, ka kāpums var ievērojami atšķirties, atkarībā no konkrētas nozares attīstības, uzņēmuma finanšu situācijas, darbinieka kvalifikācijas – tādējādi dažiem iedzīvotājiem labklājības līmenis var pieaugt straujāk, dažiem vispār nepieaugt,» norāda L. Strašuna.

Arī SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis pieļauj, ka strādājošo pirktspēja nākamajā gadā varētu palielināties.

Tomēr SEB eksperts piebilst, ka nākamā gada pirmajos mēnešos saistībā ar dabasgāzes un siltumenerģijas cenu kāpumu gaidāms izmaksu kāpums, kas negatīvi ietekmēs iedzīvotāju maciņus, tomēr nākamajos mēnešos inflācijas pieauguma temps mazināsies, un galvenais inflācijas virzītājs uz vienu vai otru pusi būs cenu izmaiņas pasaules izejvielu un resursu tirgos.

To, ka situācija labklājības lomā izskatās cerīgāka, apliecina arī šobrīd pieejamā statistika. Gada trešajā ceturksnī to mājsaimniecību īpatsvars, kuras norāda uz ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, sasniedza 41%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes veiktā apsekojuma dati.

Tas ir daudz un liecina, ka līdz būtiskam labklājības līmeņa uzlabojumam vēl ir tāls ceļš ejams. Tomēr, ja paraugāmies, kā skaitļi mainījušies pēdējā gada un ceturkšņa laikā, tad droši varam teikt, ka atkopšanās starts ir bijis veiksmīgs un lielu daļu no distances esam veikuši ātrāk, nekā varējām cerēt iepriekš.

Proti, ceturkšņa laikā uz to, ka pēdējos 12 mēnešos ekonomiskā situācija ir pasliktinājusies, norādošo mājsaimniecību skaits ir sarucis par septiņiem procentpunktiem, bet gada laikā – par 15 procentpunktiem. Ja gribam būt pavisam optimistiski, tad var norādīt uz pagājušā gada pirmo ceturksni, kad situācijas pasliktināšanos statistiķiem atzina 75% aptaujāto mājsaimniecību.

Tas, ka strādājošo pirktspēja palielināsies gan nenozīmē, ka radīsies vieglas iespējas dzīvot «uz krīta» kā tas bija tā dēvētajos treknajos gados. Jaunu patēriņa kredītu izsniegšana, visticamāk, turpinās būt diezgan vāja gan iedzīvotāju optimisma pasliktināšanās, līdz ar to vāja pieprasījuma pēc kredītiem, gan piesardzīgas banku politikas dēļ, uzskata L. Strašuna.

«Stress Eiropas finanšu tirgos saglabāsies augsts, nenoteiktība liela – tas nozīmē dārgākus finanšu resursus bankām un attiecīgi arī augstākas procentu likmes mājsaimniecību kredītiem,» nākotnes kredītu pieejamību ieskicē L. Strašuna.

Līdzīgi situāciju vērtē arī E. Rudzītis, norādot, ka eirozona šobrīd slīgst recesijā, tādēļ Eiropas Centrālā banka samazina bāzes procentu likmes un iepludina naudu banku sektora likviditātes nodrošināšanai. Tas nozīmē, ka eiro noguldījumu procentu likmes saglabāsies zemas un sagaidāms arī EURIBOR tālāks samazinājums, tomēr būtiskas pārmaiņas kreditēšanās nav gaidāmas.