«Tā ir cīņa starp ideālistiem un reālistiem, un tā nebūs viegla diskusija. Bet gāze būs daļa no risinājuma,» sacījis Norvēģijas gāzes transporta kompānijas Gassco vadītājs Braians Bjordāls (Brian Bjordal).

Tam piekrīt arī Rūns Bjornsons (Rune Bjørnson), kurš vada Norvēģijas enerģētikas grupas Statoil dabasgāzes vienību. Viņš akcentējis, ka dabasgāzei ir konkurētspējīga cena, tā ir prognozējama, kad ir runa par izmaksām, tā ir vidi maz piesārņojoša un rezerves ir milzīgas.

Statoil, kura 67% pieder Norvēģijai, ir viens no pasaulē lielākajiem naftas un gāzes ražotājiem un pasaulē otrais lielākais dabasgāzes eksportētājs aiz Krievijas giganta Gazprom.

«Mums ir pietiekami daudz rezervju, lai nosegtu globāo patēriņu 250 gadus,» lepojies R. Bjornsons.

Nozares pārstāvji neesot vienīgie, kas nākotni saista ar dabasgāzi.

Piemēram, profesors Osteins Norengs (Oestein Noreng) akcentējis, ka dabasgāzes plus ir tās daudzums pasaulē un tā ir arī daudz draudzīgāka videi, salīdzinot ar naftu un oglēm. «Es domāju, ka tai ir spoža nākotne,» viņš sacījis.

Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) aplēsēm 2030.gadā globālais pieprasījums pēc enerģijas būs par 40% augstāks nekā 2007.gadā.

Daudzi Norvēģijā apšaubot koncentrēšanos uz atjaunojamo enerģiju, kodolenerģiju un oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) risinājumiem.

«Neviens neatrisinās [enerģijas] problēmu ar vēju, CCS vai citiem atjaunojamiem enerģijas avotiem,» apgalvojis B. Bjordāls.

Galvenā problēma attiecībā uz atjaunojamās enerģijas avotiem esot tā, ka tie prasa lielas investīcijas un nav skaidrs, vai praksē tie jebkad spēs sniegt tādu enerģijas apjomu, lai pietiktu plašam mērogam.