Rudens pasaules vērtspapīru tirgos nav sācies kā citkārt ar visai ierastu vērtspapīru izpārdošanu un tam sekojošu būtisku akciju cenu samazinājumu, bet gan ar atziņu, ka pašreizējām ekonomikas stimulēšanas metodēm ar finanšu tirgus mehānisma starpniecību pievienojas aizvien jaunas. Turklāt tās ir labvēlīgas tam, lai investori atvērtu makus. Lai dotu grūdienu tautsaimniecībai pēckrīzes periodā, ASV Federālo rezervju sistēma pirmā nāca klajā ar paziņojumu par valsts ilgtermiņa obligāciju uzpirkšanu, tādējādi vienlaikus samazinot procentu likmes ilgtermiņa aizdevumiem. Tas komercbankām lika vairāk pievērsties privātā sektora kreditēšanai, tajā pašā laikā stimulējot mājokļu tirgus attīstību, tādējādi veicinot gan celtniecības, gan apstrādes rūpniecības un tirdzniecības attīstību. Lai ASV tautsaimniecība varētu noturīgi ieiet sliedēs, bija nepieciešami vairāki gadi, savukārt eirozonai un Japānai tas īsti nav izdevies, līdz ar to jautājums, kā panākt izaugsmi, aizvien nezaudē aktualitāti. Šajā ziņā septembrī savu novitāti nodemonstrēja Japānas Centrālā banka, koriģējot savu iepriekšējo monetāro politiku. Kā savā mēneša tirgus komentārā rakstīja Nordea Private Banking Ieguldījumu pārvaldes vadītājs Atis Krūmiņš, jaunās izmaiņas nozīmē «pāriet no plašas parādzīmju iepirkšanas uz specifiski izvēlētu parādzīmju iepirkšanu». Šis jauninājums savā ziņā ļauj ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus uzreiz. Viens no tiem ir valdības parādu vērtspapīru cenu pieauguma bremzēšana, vienlaikus neļaujot ienesīgumam sasniegt aizvien jaunas negatīvas atzīmes, tādējādi bremzējot burbuļa pūšanos valdību parāda vērtspapīru segmentā. Otrs ir labvēlīgu apstākļu radīšana kreditēšanas turpinājumam. Tāpat šāda politika ir labvēlīga tam, lai veicinātu akciju cenu pieaugumu biržās, neraugoties uz to, ka ekonomiskais fons ir visai nepārliecinošs.

Jādomā, ka arī Eiropas Centrālā banka (ECB) nākotnē varētu piekopt kaut ko līdzīgu. Diemžēl šāda pieeja nesola neko labu attiecībā uz finanšu disciplīnu. Tā ir piemērota tādām valstīm kā Latvija, kura savas saistības kārto un kuras parādu kalns iepriekšējo gadu gaitā ir gājis mazumā, tādējādi ekonomikas stimulēšanai ļaujot aizņemties vēl. Savukārt tas pilnīgi nav piemērots Itālijai, uz kuras ekonomiskā pieauguma fona Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempu stagnēšana izskatās nenozīmīga. Tā kā eirozonas dienvidos ekonomiskā izaugsme īsti nesokas, valdības, visticamāk, turpinās aizņemties. Turklāt, redzot kārtējos kvantitatīvās stimulēšanas jauninājumus, ne tikai pašiem valūtas zonas dienvidiem, bet arī tādu valstu valdībām kā Francija vai Beļģija nepalielinās motivācija veikt kādus soļus tautsaimniecības attīstīšanai, jo aizvien vairāk kļūst skaidrs, ka, tuvojoties jaunām nepatikšanām, ECB ieslēgs naudas drukājamo mašīnu, tādējādi kārtējo reizi ļaujot nopirkt laiku.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.