Nodarbinātības politika Latvijā līdz šim darbaspēku diemžēl vedusi arī emigrācijas virzienā. «Mums ir ļoti lielas bažas, ka pašreiz ir diezgan vājas valsts pozīcijas rūpēs par tiem cilvēkiem, kas ir Latvijā,» gatavojoties tautas sapulcei (ar lozungveidīgu nosaukumu Par cienīgu darbu un cienīgu darba samaksu), ko paredzēts rīkot 1. maijā, sacīja Latvijas brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdis Pēteris Krīgers. Vai šāda šūmēšanās atstās nospiedumus sakarīgākos nodarbinātības politikas risinājumos pēc starptautiskajiem strādnieku kustības svētkiem, grūti sacīt. Taču pilnīgi droši, ka no mākoņa ar zelta maliņu labi apmaksātas darbavietas nesāks birt, tādējādi steidzot apmierināt darbaļaužu priekšstāvju dažubrīd pat populistiskās prasības. Te par ilustrāciju noder Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītāja Valda Kera rosinājums prasīt Saeimas atlaišanu gadījumā, ja netiks rasti risinājumi veselības aprūpes sistēmas problēmām. Nav jau tā, ka patriekt tautas kalpus emociju uzplūdā vēlētos tikai mediķi. Vēl ir skolotāji, zinātnieki, ar bezcerības putekļiem pārklāties sākuši ilgstošie bezdarbnieki, darba tirgū iekļauties nespējīgie jaunieši, strukturālā bezdarba upuri, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki un citi. Bez Krīgera kunga piesauktās «cienīgās» algas šeit, darbaspēks kā pāri māla bļodas malai kāpjoša mīklas guba turpina izplūst uz valstīm, kur var nopelnīt labāk. Pašu mājās problēmas gan paliek, pat ja šī parādība dod iespēju nodarbinātības statistiku padarīt šķietami nedaudz optimistiskāku.

Darba tirgum dažbrīd trūkst līdzsvara, tam balansējot te uz vienas, te otras kājas. Tā, pieaudzējot minimālo algu un kāpjot atalgojumam kopumā, problēmas risināšanas vietā drīzāk notiek acu aizmālēšana, jo ekonomisti vienā korī pretī pateiks, ka straujš darba samaksas pieaugums komplektā ar visai augstu bezdarba līmeni uz ne tās karstasinīgākās ekonomikas izaugsmes fona nav prāta darbs, bet drīzāk mirkļa vājība, kas var atnest zināmas paģiras. Diemžēl demogrāfijas elpa pakausī arī kļūst aukstāka, kā rezultātā bezdarba līmenis turpinās plakt pat bez nodarbināto skaita pieauguma, kuru balstīt uz vecuma pensijas sliekšņa pārbīdi sirmuma virzienā arī nevar. Samazinoties cilvēku skaitam, valstij arvien būtiskāk ir ieguldīt Latvijā esošajos cilvēkos, kā tautā pieņemts teikt – palicējos.

To apliecina arī uzņēmēju pašreizējais piesardzīgais skats uz dzīvi – nav īstais laiks sastrēbt karstu ne biznesa izvēršanas, ne algu celšanas jomā. Tomēr izsķirošas ir neba tikai nodarbinātības politikas veiksmes vai neveiksmes, jo darba tirgu mūsu zemē ļoti tieši pašlaik skar kā Krievijas problēmas, tā ES fondu naudas apguves aizkavēšanās. Un vēl jārēķinās ar šķērēm šādā aspektā – darbaspēka kvalifikācijas trūkumi ne vienmēr ir samērojami ar darbinieku prasībām.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.