Situācija Latviju, Lietuvu un Igauniju ar pārējo Eiropu savienojošās infrastruktūras projektā atgādina notiekošo ar nelabvēlīgā ģimenē adoptētu bērnu. Un, jo vairāk uz dienvidiem, jo bezrūpīgāk un vardarbīgāk vecāki vai drīzāk – kašķīgas ģimenītes esošie locekļi – pret to izturas. Atsevišķi dalībvalstu pārstāvji mēdz uzburt pavisam drūmu ainu, un brīžiem tā vien liekas, ka Eiropas Savienība šo adopciju mums uzspiež ar varu. Taču, tā kā vecākiem tīri labi par adopciju maksā, tad viņi ir gatavi šādu krupi norīt. Rezultātā iznāk, ka teju vienīgais nevēlamā pasākuma nenoraidīšanas iemesls ir jau piešķirto un vēl tikai nākotnē gaidāmo apgūstamo Eiropas naudiņu kalni.

Ir skaidrs, ka jau no sākta gala ne īpaši vienotās Baltijas valstu ģimenītes locekļiem katram bijušas savas intereses un sava āda tuvāka. Visvairāk dienvidu‒ziemeļu pasažieru un kravu plūsmā ieinteresēti igauņi, jo īpaši tagad, kad austrumu‒rietumu koridorā pārvadājumu apjomi sarūk un ostu termināļu un dzelzceļa apgrozījums samazinās.

Tāpat nav nekāds noslēpums, ka lietuvieši bez Rail Baltica (RB) projekta tīri labi varētu arī iztikt. Eiropas platuma sliedes no Polijas robežas līdz Kauņai, kur Lietuvas dzelzceļš pērn izveidoja intermodālo dzelzceļa termināli, faktiski jau gatavas. Atliek tikai signalizācijas salikt, lai vilcieniem nav jāvelkas kā bruņurupučiem. Līdz ar to, domājot par potenciālajiem kravu pārvadājumiem, mūsu dienvidu kaimiņi īsti nav ieinteresēti, lai RB virzītos tālāk uz Rīgu un Tallinu. Taču maz ticams, ka līdz šim izbūvēto infrastruktūru visā tās garumā Lietuva spēs ietirgot kā RB, jo pa tik līkumotiem sliežu ceļiem vilcieni nekad ar 240 km/h traukties nevarēs.

Arī Latvija šajā kopējā adopcijas projektā nebūt nav uzvedusies nevainojami. Tie paši, kas savulaik vai nu publiski, vai pa kaktiem mēdza verbāli iekaustīt RB, tagad aizgūtnēm to slavē, sūnīdami lietuviešus, ka tie savas šauri merkantilās intereses aizstāv. Nu, RB vajag ne tikai Satiksmes ministrijai, bet arī Latvijas dzelzceļš par to stāv un krīt. Interesanti, ka ne tikai kaimiņvalstu, pamatā Lietuvas, bet arī projektā iesaistītie Latvijas pārstāvji nav īpašā sajūsmā par mokās tapušā projekta ieviešanai domātā Baltijas valstu kopuzņēmuma darbu, kas galvenokārt valstu pretrunīgo interešu dēļ galīgi nevedas, lai cik skaļi oficiālās amatpersonas bazūnētu, kādu kārtējo līgumu parakstījušas.

Kas to visu var vērst par labu, lai adoptētais nevis ņemtu nelabu galu, bet varbūt pat izaugtu par pelnītāju kašķīgās ģimenītes locekļiem? To zināmā vērā var panākt citi projektā ieinteresētie lobēšanas procesā. Tie ir, piemēram, dažādi konsultanti, par kuru darba rezultātu vai izmaksām salīdzinājumā ar citu valstu projektiem reizēm var tikai pabrīnīties.

Taču līdzīgi kā citā miljardu projektā ‒ dzelzceļa elektrifikācijā ‒, arī RB likteni jo īpaši var ietekmēt būvnieki. Katras valsts nozares pārstāvjiem gan nevajadzētu pārrēķināties, uzstājot, ka visi iepirkumi jāorganizē katrā valstī atsevišķi. Vai drīzāk nav tā, ka lielākas izredzes konkurences cīņā ar potenciālajiem interesentiem no Eiropas būtu tad, ja Baltijas valstu būvnieki spēkus apvienotu? Nav gan izslēgts, ka, paredzot drīzu ES sabrukumu, celtnieki jebkuriem līdzekļiem būtu gatavi pagrābt pēc iespējas vairāk, pat ja RB vēlāk paliek pusratā.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.