Politikas veidotāji šo iniciatīvu pamato ar mērķi mazināt birokrātiju un mērķētāk novirzīt atbalstu tiem, kuri aktīvi meklē darbu, tādējādi veicinot viņu atgriešanos darba tirgū. Tomēr praksē regulējums skar vien aptuveni 2 % bezdarbnieku un nesasniedz ilgstošos bezdarbniekus, kuru integrācija darba tirgū ir viskritiskākā. 

Liela ietekme, mazi rezultāti

Politikas līmenī viens no centrālajiem argumentiem ir vienkāršot bezdarbnieka statusa piešķiršanas procesu, mazinot administratīvo slogu, piemēram, atsakoties no sarežģītas individuālas izvērtēšanas gadījumos, kad personai vienlaikus ir citi ienākumi. Tāpat grozījumi tiek pamatoti ar nepieciešamību nodrošināt, ka pabalstu saņem tikai tie cilvēki, kuri faktiski palikuši bez darba un ienākumiem, nevis izmanto to kā piemaksu citiem ienākumiem.

Tomēr šī grupa veido vien aptuveni 2 % no visiem pabalsta saņēmējiem, kas naudas izteiksmē ir mazākā daļa no “visa pīrāga”. Savukārt ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latvijā sasniedz 20–30 %. Kādi mehānismi ir paredzēti, lai veicinātu tieši šīs grupas integrāciju darba tirgū?

Lai gan var argumentēt, ka saimnieciskās darbības veicējiem nevajadzētu saņemt papildu atbalstu, līdz grozījumu pieņemšanai to pašnodarbināto ienākumi, kuri vienlaikus atradās bezdarbnieka statusā, nepārsniedza minimālās algas līmeni. Līdz ar to tiek ierobežotas šīs grupas iespējas gūt nelielus, bet legālus ienākumus, mazinot finansiālo drošību pārejas periodā, bet būtiski neuzlabojot reālo darba tirgus dinamiku.

Nav kontroles mehānisma

Finanšu ministrija (FM) savā atzinumā uzsvēra nepieciešamību precizēt pašnodarbināto ienākumu datu aprites mehānismu ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA), norādot uz būtiskiem ierobežojumiem – obligāto sociālo iemaksu dati šobrīd ir pieejami tikai par iepriekšējiem periodiem, nevis reāllaikā. Tas nozīmē, ka nav skaidri definēts mehānisms, kas nodrošinātu operatīvu kontroli pār to, vai pašnodarbinātās personas bezdarba periodā negūst ienākumus no saimnieciskās darbības. Praktiski atbildība tiek deleģēta pašām personām, paļaujoties uz viņu godprātību.Šāda pieeja ir kā bumba ar laika degli. Ierobežoti kontroles mehānismi un nepietiekama datu pieejamība palielina iespēju, ka ienākumi tiek gūti tāpat, tādējādi veicinot ēnu ekonomiku. Arī līdz šim Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) nebija tiešas piekļuves saimnieciskās darbības veicēju datiem, un lēmumi par pabalstu piešķiršanu lielā mērā balstījās uz pašu personu sniegtajām deklarācijām.

Pieņemot, ka pašnodarbinātie, kuri vienlaikus atradās bezdarbnieka statusā, nodokļos vidēji iemaksāja 70 eiro mēnesī, valsts turpmāk varētu zaudēt aptuveni 840 000 eiro gadā.

Turklāt datu plūsmas nepilnības var radīt papildu administratīvo slogu un strīdus par bezdarbnieka statusa piešķiršanas vai zaudēšanas brīdi, kas ir pretrunā ar vienu no likumprojekta galvenajiem mērķiem – administratīvā sloga mazināšanu.

Nepieciešama ilgtspējīgāka sistēma

Latvijā bezdarbnieka statusa un pabalsta pieejamība pēdējos gados ir būtiski kritusies, šķietami ar mērķi mazināt atkarību no sociālās sistēmas un veicināt ātrāku atgriešanos darba tirgū. Tomēr trūkst skaidra, datos balstīta pamatojuma, kā šādi ierobežojumi šo mērķi reāli sasniedz.

Vienlaikus politikas veidošanā nepietiekami tiek ņemti vērā darba pārtraukšanas iemesli. Arvien biežāk kā būtisks faktors tiek minēta izdegšana. Pētījumi liecina, ka ar to saskārušies 60–70 % darbinieku*, un ievērojama daļa darbu mainījusi tieši šī iemesla dēļ. Kopumā izdegšana tiek identificēta kā viens no biežākajiem darba maiņas iemesliem.

Mentālās veselības speciālisti uzsver, ka atkopšanās pēc izdegšanas prasa laiku –vairākus mēnešus vai pat gadus, atkarībā no individuālajiem apstākļiem. Šo aspektu ņem vērā arī vairākas Eiropas valstis, kur bezdarbnieka statusa un pabalsta saņemšanas periods var sasniegt līdz diviem gadiem, ļaujot cilvēkiem ne tikai atrast jaunu darbu, bet arī pilnvērtīgi atjaunot darba spējas.
Piemēram, Dānijā pabalstu iespējams saņemt divus gadus, vienlaikus saglabājot iespēju strādāt nepilnu slodzi. Vācijā sistēma paredz iespēju kombinēt pabalstu ar nelieliem ienākumiem, nezaudējot statusu, savukārt Francijā un Spānijā iespējams daļēji saglabāt pabalstu, atsākot darbu vai uzsākot pašnodarbinātību. Līdzīga pieeja tiek īstenota arī Nīderlandē, kur pabalsts tiek samazināts proporcionāli ienākumiem, nevis pārtraukts uzreiz.

Eastīgāka pieeja ļauj pakāpeniski atgriezties darba tirgū, nezaudējot finansiālo stabilitāti. Arī Latvijā līdz šim pastāvējušais regulējums attiecībā uz pašnodarbinātajiem zināmā mērā pildīja šo funkciju, mazinot pēkšņu ienākumu kritumu un atvieglojot pāreju uz nodarbinātību. Kopumā šādi risinājumi stiprina principu, ka darbs atmaksājas, vienlaikus saglabājot sociālo drošību. Savukārt ilgstošā bezdarba mazināšanai būtiskāki ir mērķēti ieguldījumi prasmju attīstībā, pārkvalifikācijā un pieejamā mentālās veselības atbalstā.
Tikmēr šādi “plākstera” regulējumi drīzāk atgādina mehānisku veidu, kā nevis stiprināt darba kultūru, bet samazināt atbalsta saņēmēju loku un aizlāpīt budžeta caurumus.

*McConnell, J. W. (2025). Who will burn out, and who will leave? Demographic predictors of burnout and intent to quit in world language teachers. Language Teaching Research, 1–29