Valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā jau gadiem tiek minēta kā tik ļoti nepieciešams grūdiens Latvijas kapitāla tirgus attīstībai. Tas būtu solis ceļā uz noturīgāku ekonomiku – mazāk atkarīgu no banku finansējuma, atvērtāku sabiedrības līdzdalībai un ārvalstu investīcijām.
Taču no koncepcijām un stratēģiskiem dokumentiem līdz reālai rīcībai tā arī netiekam. Diskusijas sākums par “Rīgas namu pārvaldnieka” iespējamu iešanu uz biržu liek uzdot jautājumu – vai mums pašiem vispirms nav nepieciešama neliela “revīzija” domāšanā: kā mēs par šo salīdzinoši jauno tēmu domājam, kā par to runājam un kādus rezultātus patiesībā ceram sasniegt.Viens no lielākajiem Latvijas kolektīvās atmiņas rēgiem joprojām ir 90. gadu privatizācija – process, kas daudziem saistās ar netaisnīgumu, necaurspīdīgumu un ietekmes koncentrēšanos šaurās rokās.
Manuprāt, tieši šī pieredze ir viens no iemesliem, kāpēc bieži vien netiekam līdz reālai rīcībai, proti, līdz valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšanai biržā. Šis “kolektīvais rēgs” joprojām vajā lēmumu pieņemšanu. Lai kāds būtu gala lēmums – kotēt vai nekotēt –, ir būtiski, lai sabiedrība būtu uz vienas lapas par jēdzieniem, procesiem un potenciālajiem ieguvumiem vai riskiem.
Decembra vidū plašu rezonansi izraisīja ziņa, ka pašvaldība varētu lemt par “Rīgas namu pārvaldnieka pārdošanu”.
Formāli ziņa nav nepareiza, taču sabiedrības uztverē vārds “pārdošana” valsts vai pašvaldību uzņēmumu kontekstā bieži vien automātiski saplūst ar “privatizāciju”. Tas nozīmē pāreju no publiskās pārvaldes uz privāto sfēru. Jā, bet… tomēr nē. Un šis “bet” ir būtisks. Aiz dažiem vārdiem slēpjas fundamentāli atšķirīga izpratne par procesu. Ja valoda ietekmē domāšanu un domāšana – lēmumus, tad vārdu izvēlei ir izšķiroša nozīme.
Angļu valodā brīdi, kad uzņēmums pirmo reizi piedāvā savas akcijas tirgū, sauc par “going public”. Īss, bet spēcīgs jēdziens, kas precīzi raksturo procesa būtību – uzņēmums kļūst publisks. Tas nozīmē augstus caurspīdības, atklātības un pārvaldības standartus, kā arī sabiedrības līdzdalību, dodot iedzīvotājiem iespēju kļūt par akcionāriem.Latviski, īpaši virsrakstu līmenī, bieži lietojam vārdu “pārdot” arī tad, kad patiesībā runa ir par akciju kotēšanu biržā. Taču šim vārdam ir pavisam citas konotācijas – klasisks darījums starp vienu veco un vienu jauno īpašnieku.
Attiecībā uz valsts un pašvaldību uzņēmumiem tas bieži rada arī zaudētas kontroles sajūtu, it kā sabiedrībai piederošs aktīvs tiktu nodots šaurām privātām interesēm. Faktiski notiek pretējais.Kotējot akcijas biržā, uzņēmumam nerodas viens jauns īpašnieks – rodas plašs, daudzveidīgs akcionāru loks: pensiju un investīciju fondi, individuālie investori, arī paša uzņēmuma darbinieki. Scenārijs, kurā viens investors iegādājas visas akcijas, praksē ir maz ticams, un to papildus ierobežo arī pašvaldības noteikti nosacījumi, piemēram, nepārdot vienam pircējam vairāk nekā 15 % akciju un nodrošināt piedāvājumu individuālajiem investoriem.
Vienlaikus biržā kotēts uzņēmums ir pakļauts stingrām starptautiskām atklātības, uzraudzības un pārvaldības prasībām, kas daudzos aspektos pārsniedz to, kas tiek prasīts no pašvaldības kapitālsabiedrībām. Tieši tāpēc arī klientiem biržā kotēts uzņēmums nereti ir uzticamāka izvēle.
To spilgti ilustrē arī nesenais Cēsu novada domes lēmums likvidēt pašvaldības uzņēmumu “Līgatnes nami”, pēc tam kad kļūdainas uzskaites dēļ nācās norakstīt 89 000 eiro iedzīvotāju uzkrājumu. Var pamatoti pieņemt, ka biržas atklātības un regulāras finanšu auditu prasības šādu kļūdu būtu ļāvušas pamanīt krietni agrāk.Taču valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā sniedz vairāk nekā caurspīdību un stingrāku kontroli. Tā ir arī būtiska investīcija Latvijas kapitāla tirgus attīstībā un līdz ar to – visas ekonomikas noturībā.
Pirmkārt, tā dod uzņēmumiem iespēju mazināt atkarību no banku finansējuma un augt gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Otrkārt, tā rada iespēju ieguldīt vietējā ekonomikā – gan institucionālajiem investoriem, piemēram, pensiju fondiem, gan individuālajiem iedzīvotājiem. Treškārt, tā palīdz piesaistīt starptautiskos investorus. Ceturtkārt, konkrēti “Rīgas namu pārvaldnieka” gadījumā – tā ir iespēja pašvaldībai iegūt līdzekļus citiem sabiedrībai būtiskiem projektiem, piemēram, infrastruktūras sakārtošanai.
Kopumā tas padara Latvijas ekonomiku stiprāku, daudzveidīgāku un noturīgāku pret satricinājumiem.Kvalitatīvi lēmumi sākas ar skaidru domāšanu. Skaidra domāšana – ar precīziem vārdiem. Ja gribam attīstītu kapitāla tirgu, mums vispirms jāattīsta valoda, ar kuru par to runājam, un pieeju, kā par to domājam. Jo tikai tad, kad procesus nosaucam īstajos vārdos un atbildīgi izskaidrojam, varam sagaidīt arī skaidrus, drosmīgus un sabiedrībai izdevīgus lēmumus.
