Pašreizējais regulējums Latvijā būtiski atpaliek no Ziemeļvalstu un pat kaimiņvalsts Igaunijas prakses. Tādas valstis kā Somija un Norvēģija ļauj meža īpašniekiem pašiem lemt par ciršanas laiku, savukārt Zviedrija un Igaunija nosaka ievērojami, pat par vairākiem desmitiem gadu, zemāku ciršanas vecumu nekā Latvijā. Latvijā šobrīd noteiktais ciršanas vecums – piemēram, priedei 101 gads un eglei 81 gads – ierobežo meža īpašnieku iespējas elastīgi reaģēt uz tirgus un klimata apstākļiem. Tas rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus reģionā un samazina nozares spēju pilnvērtīgi attīstīties. Piedāvātie grozījumi paredz samazināt ciršanas vecumu par 20 gadiem.

Mežu apsaimniekošanai ir izšķiroša loma, lai Latvija un Eiropa sasniegtu klimata mērķus. Ja meži tiek cirsti pārlieku vēlu, koki zaudē savu spēju efektīvi piesaistīt CO₂, kā arī samazinās to potenciāls kļūt par augstas pievienotās vērtības produktiem, kuros ogleklis tiek uzkrāts desmitiem un pat simtiem gadu. Pārauguši koki kļūst ievērojami mazāk noturīgi pret klimata riskiem – tie ir jutīgāki pret kaitēkļiem un slimībām, kā arī biežāk cieš no trupes. Turklāt bojāta vai pāraugusi koksne bieži tiek izmantota tikai enerģētikā, kas nozīmē tūlītēju CO₂ emisiju atmosfērā, nevis ilgtermiņa oglekļa uzkrāšanu.

“Ilgtspējīga mežsaimniecība nozīmē gudru līdzsvaru starp dabas saglabāšanu un resursu izmantošanu. Ja koksni izmantojam savlaicīgi un pārvēršam augstas pievienotās vērtības produktos, mēs faktiski palīdzam klimatam,” uzsver Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. 

Samazinot galvenās cirtes vecumu, iespējams būtiski palielināt kvalitatīvas lietkoksnes īpatsvaru, kas ir piemērota mēbeļu ražošanai, saplākšņa izstrādājumiem un mūsdienīgām koka būvkonstrukcijām. Šādi produkti ne tikai uzkrāj oglekli ilgtermiņā, bet arī rada ievērojami lielāku ekonomisko vērtību.

Elastīgāka pieeja mežaudžu apsaimniekošanai ļautu samazināt dabisko atmirumu, efektīvāk izmantot izaudzēto koksni un palielināt ienākumus no viena hektāra. Vienlaikus tas veicinātu bioekonomikas attīstību un jaunu tirgu – tostarp CO₂ piesaistes un dabas kredītu – izmantošanu.

“Ja vēlamies būt konkurētspējīgi Baltijā un Skandināvijā, mums jāpielāgo normatīvais regulējums mūsdienu realitātei. Pretējā gadījumā zaudē gan nozare, gan valsts ekonomika kopumā,” norāda A. Bukonts, uzsverot, ka šīs izmaiņas ir būtisks solis ceļā uz klimatneitrālu un ekonomiski spēcīgu Latviju.