2022. gada rudenī veiktais pētījums “Valsts pārvaldes efektīva darbība konkurētspējas paaugstināšanai” parāda, ka situācija valsts pārvaldē diemžēl ir sliktāka, nekā mēs domājām. No vienas puses, izkristalizējās visiem jau labi zināmas lietas – funkciju dublēšanās ministrijās, pārmērīga birokrātija, no otras – izglītības un izpratnes trūkums par vadību un procesiem. 

Ir virkne dokumentu, atskaišu, formālu pieeju, ierēdņiem nav saprotams, kas ir valsts pārvalde, kādi uzdevumi jāveic, par efektivitāti nemaz nerunājot. Situāciju vēl vairāk sarežģī politisko spēku nevēlēšanās un nespēja sadarboties, lai kopīgi veidotu labāku valsts pārvaldi, sadarbība nenotiek nevienā līmenī. Situācija kopumā ir neatbilstoša valsts attīstības virzienam. 

Klienta vajadzības pirmajā vietā 

Stāstot studentiem par efektīvu saimniekošanu, vienmēr kā labu un uzskatāmu piemēru minu dārzu veidošanas principu Japānā. Veidojot dārzu dizainu, vispirms tiek atļauts apmeklētājiem “iemīt taciņas”, lai redzētu, kā realitātē cilvēki pārvietosies un tikai tad šos ceļus praktiski izveido. Tieši tādai pašai domāšanai jābūt, veidojot valsts pārvaldes pakalpojumus – tie jāplāno tā, lai tie izrietētu no iedzīvotāju vajadzībām, būtu vienkārši, ātri un ērti, nevis pakļauti birokrātu fantāzijām. Izvērtējot daudzas sistēmas, šķiet, ka vairākas no tām kā, piemēram, eds.vid.gov.lv, latvija.lv un citas, nav radītas, domājot par lietotāju. 

Visa centrā jābūt cilvēkam – ko viņš lieto, ko viņš vēlas, kas vispār ir nepieciešams. Tikai pēc tam tiek plānoti un pakārtoti cilvēkresursi – to apjoms, kompetences, lai varētu šo lietotāju vēlmes apmierināt. Un tikai tad seko procesi un digitalizācija, kas arī ir tikai rīks, lai apmierinātu klientu vajadzības. 

Digitalizācijas jautājums valsts pārvaldē ir ārkārtīgi būtisks un reizē sāpīgs – vai vispār, cik daudz, ar kādām metodēm. Taču pirms pieņemt lēmumu primāri jāņem vērā lietotāja intereses. Vairākkārt piesauktais valsts modernizācijas plāns nevar tikt īstenots, ja nav apzinātas sabiedrības vajadzības. Lai pamatotu Latvijas darbības, bieži vien atsaucamies uz citu valstu pieredzi. Pēdējā laikā valsts pārvaldes kontekstā bieži tiek pieminēta Somija. Jā, šajā valstī valsts pārvaldē strādājošo skaits uz citu Eiropas valstu fona ir salīdzinoši liels, taču nevar vadīties tikai pēc viena rādītāja, neskatot sistēmu kopumā, ja tā ir būvēta pilnīgi citādāk. Protams, publiskajā telpā minot šādus salīdzinājumus, tie varbūt uz brīdi cilvēku prātus nomierina, taču vienlaikus attālina mūsu sistēmas sakārtošanu.

Pētījumā izdarītie secinājumi cieši sasaucas ar Valsts kontroles galvenajiem secinājumiem pēc revīzijas par valsts pārvaldes reformas plāna izpildi. Tā, piemēram, Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā formāli ir izdarīts, bet praksē attiecībā uz resursu, īpaši, uz cilvēkresursu optimizāciju ir pavisam cita aina. 

Ieteikumi valsts pārvaldes restartam

Katrai ministrijai būtu jāsāk darbs/jāveic “restarts”, pieaicinot ekspertu no privātā sektora, lai izvērtētu lietderību procesiem un cilvēkresursiem. Pašu spēkiem valsts pārvalde ar šo uzdevumu diemžēl galā netiks, tā nevar sakārtot sistēmu tā, lai tā būtu vērsta uz sabiedrību un strādātu sabiedrības labā. Protams, ir jāvērtē, kādi tieši eksperti no privātā sektora tiek pieaicināti. Tomēr to ir vērts darīt pat tad, ja jaunievēlētajiem/jaunā sasaukuma politiķiem visu pilnvaru termiņu nāksies veltīt tikai tam, lai sakārtotu šos procesus. Tas noteikti atmaksāsies gan pašām partijām, gan sabiedrībai kopumā. Šajā situācijā, kad jau notiek daudzu funkciju dublēšanās, ir pilnīgi nepieņemama vēl vienas jaunas ministrijas izveide.

Veicot funkciju auditu, parādīsies, kur ir lieki cilvēkresursi, kā arī, kā  samazināt birokrātiju, kur to vien ir iespējams. Ir skaidrs, ka daudzi resursi ir mazināmi, apvienojot funkcijas. To, ka funkciju dublēšanās notiek, pētījumā atzīst gan eksperti, gan paši ministriju pārstāvji. Nākamais solis – ministrijām ir jāsadarbojas, lai kalpotu sabiedrībai, nevis politisko partiju “kaujas laukam”. Vispirms ir jākoncentrējas uz to, kā ierēdnim nopelnīt algu, nevis kā to tērēt, un šajā jautājumā nepieciešama cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem. 

Uzņēmēju organizācijas jau ilgstoši devušas precīzas vadlīnijas, formulējušas mērķus un stratēģijas valdībai, precīzi norādot, kas ir jādara, lai valsts varētu nopelnīt. Atliek tikai vienoties par virzību un aktivitātēm, kā valsts var sevi nopozicionēt pasaulē. Eksporta veicināšana, vienlaikus konkurētspējas paaugstināšana. Veicot procesu un cilvēkresursu auditu, varēs arī pamatoti runāt par valsts pārvaldē strādājošo skaita samazināšanu par 30% atbilstoši iedzīvotāju skaitam un korelācijā ar valsts rezultātiem un darbību. Nav jau runa par mehānisku samazināšanu, bet atbilstoši valsts spējai nopelnīt un uzturēt lielu valsts pārvaldi, sniegt kvalitatīvus pakalpojumus sabiedrībai. Tad arī būs loģisks un saprotams pamats runāt par lielāku algu valsts pārvaldē strādājošajiem. 

Protams, valsts nav tieši salīdzināma ar uzņēmumu. Un tieši tāpēc, ka ministri uzņemas daudz lielāku atbildību (atbildība par visu sabiedrību) nekā uzņēmuma vadītājs par uzņēmumu, kuru vajadzības gadījumā var arī nolikvidēt, ļoti ceru, ka ministri izvēlēsies iet šo nepateicīgo, bet sabiedrībai tik ļoti vajadzīgo ceļu, veidojot valsts pārvaldi, kas gan kalpo sabiedrībai, gan vairo valsts kopējo labklājību.