Biznesa portāls Db.lv ielūkojās kinoteātra aizkulisēs.

Kinoteātra ēka, kas celta 1923. gadā, ir unikāla ar to, ka tā ir pirmā brīvstāvošā celtne, kas ir paredzēta tikai un vienīgi kino vajadzībām. Pirms ēka tika uzcelta, visu citu apkārtējo kinoteātru telpas Rīgā tika pielāgotas kino demonstrēšanai.

Ieeja kinoteātrī rotāta ar tēlnieka Riharda Maura skulptūrām, savukārt Zaļā zāle - ar grezniem mākslinieka Hermaņa Grīnberga gleznojumiem. Pirms kinoteātra celtniecības mākslinieks nebija plaši pazīstams, bet pēc tam kļuva arvien populārāks.

Iespaidīgi ir Lielās zāles griestu gleznojumi, kas ar alegoriskām ziedu vītnēm un zeltījumiem rada svinīgu noskaņu. Savukārt, skatuves apdares palmu veidojums labi iederas rokoko stila tieksmē pēc eksotikas, kuru veiksmīgi papildina ūdenskrituma zeltītais vijums. Par izsmalcinātajiem rotājumiem jāpateicas jau iepriekš minētājam māksliniekam H. Grīnbergam.

Ļoti daudzi kinoteātra apmeklētāji aizvien domā, ka zāles vidū griestos esošie trīs caurumi ir bijuši paredzēti lustrai, bet fotogrāfijas un fakti liecina, ka lustra tur nekad nav atradusies. Tāds apgaismojums, kāds ir šodien, bija arī kinoteātra pirmsākumos. Pēc kinoteātra vadības domām, trīs caurumi bijuši paredzēti ventilācijas sistēmai.

Kinoteātra galerijas foajē uz sienas var redzēt vēstures paliekas. Pēc krāsojumu slāņiem iespējams secināt, kā gadu laikā mainījies galerijas sienu krāsojums. Visā kinoteātrī ir atstāti mazi sienu atsegumi, lai redzētu, kā savulaik izskatījušās arī citas telpas. Tieši kinoteātra galerijas foajē ir piedzīvojis vislielākās pārmaiņas. Visā kinoteātra vēsturē tas ir visvairāk krāsots un mainīti sienu ornamenti. Ne tikai šobrīd, bet arī padomju laikos foajē kalpoja kā izstāžu siena. Arī tagad tur izvietota izstāde «Dzimuši Rīgā», kas dod iespēju iepazīties ar vistalantīgākajiem rīdziniekiem, kas vairojuši pilsētas atpazīstamību pasaulē.

Jau vēsturiski kinoteātris bija vieta, kur notika ne tikai ikdienas seansi, bet arī pirmizrādes, tajā skaitā arī 1940. gada 22.janvārī latviešu spēlfilmas «Zvejnieka dēls» pirmizrāde. Stāsta, ka uz šo pirmizrādi ieradies arī tā laika prezidents Kārlis Ulmanis, kaut gan viņam nav paticis apmeklēt kino. Vienā no vakara seansiem, kad tika izrādīta šī filma, bija ieradies tik daudz cilvēku, ka zālē nepietika vietas, tika izsaukta arī policija, lai remdētu pūli, bet arī policija nevarēja atrisināt šo situāciju un tika izgāztas kinoteātra ieejas durvis.

Arī šodien kinoteātrī notiek filmu pirmizrādes, kā arī īpašie seansi ar radošajām grupām, kad piedalās gan režisori, gan aktieri un ir iespēja ar viņiem aprunāties, saprast kā filma ir tapusi.

Šodien kino izrādīšana notiek, izmantojot digitālos datu serverus. Demonstrēšanai tiek izmantoti speciālie DCP projektori un digitālā skaņu sistēma. Lai gan galvenokārt kino izrādīšana notiek, izmantojot digitālo formātu, kinoteātrī līdz šim brīdim ir saglabāta iespēja demonstrēt kino, izmantojot 35 mm filmu projekciju ar analogo un digitālo skaņu. Īsts kino lietpratējs joprojām novērtēs 35 mm filmas īpašo specifiku, ko šobrīd vēl digitālās tehnoloģijas nevar nodrošināt. Tehnikas pārbaude notiek katru rītu pirms seansiem.

1923.gadā kinoteātrī bija 800 vietas, pēc tam vietu skaits pieauga līdz pat 1000. Sēdēšana nebija no ērtākajām, rindas bija diezgan tuvu viena otrai, kājas nebija, kur likt. Šobrīd gan balkonā, gan zālē kopumā ir aptuveni 566 vietas.