Nereti dzirdams, ka uzņēmumi vēlas attīstīties, taču nepieciešams ārējais finansējums. Kāda situācija patlaban ir aizņēmumu tirgū un kur ņemt naudu tālākai izaugsmei? 

Banku tirgus nenoliedzami ir mainījies, pieaugusi regulācija ne tikai nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas virzienā, bet arī augušas kapitāla pietiekamības, likviditātes un citas prasības, kas būtiski sarežģījušas situāciju tirgū. Pēdējo gadu laikā banku tirgus ir konsolidējies – banku skaits it kā aizvien ir liels, taču faktiski tās bankas, kas ir gatavas kreditēt Baltijas uzņēmumus un reāli izsniedz kredītus, ir palikušas vien 5-6. Lielajiem uzņēmumiem situācija ir vēl sarežģītāka, jo pastāv kapitāla ierobežojumi – viens kredīts vienam aizņēmējam nedrīkst pārsniegt ceturtdaļu kapitāla, bet tik lielas summas reti kura banka aizdod, un visbiežāk šie limiti ir vēl daudz mazāki. Tāpat pēdējo pāris gadu laikā no tirgus aizgājušas arī vairākas bankas, kas aktīvi kreditēja uzņēmumus. Daudzi uzņēmumi, kuriem ik pa laikam jārefinansē kredīts vai jāatjauno ilgtermiņa kredīts, saskaras ar situāciju, ka aizdevumu likmes ir pieaugušas.

Kas veicinājis kredītu sadārdzināšanos?

Tas papildus citiem faktoriem skaidrojams arī ar to, ka bankas, kas šeit strādā, ir spiestas finansējumu piesaistīt par augstākām likmēm un šo sadārdzinājumu viņi pārliek arī uz klientu pleciem. Tā, piemēram, bankas, kas iepriekš strādāja ar Austrumu klientiem, tagad aktīvi izmanto Vācijas noguldītāju līdzekļus, kam arī ir augstākas likmes, lai aizvietotu Austrumu finansējumu ar Rietumvalstu finansējumu. Tiesa gan, mūsu reģions nav izņēmums un banku skaits sarūk arī Eiropā. Līdz šim banku kredīts uzņēmumiem bija ierasts finansējuma veids - uzņēmums parasti sadarbojās ar pāris bankām un saņēma sev nepieciešamos pakalpojumus, turklāt likmes šim aizdevumam ir viszemākās starp citiem finansējuma veidiem, protams, gadījumā, ja banka uzņēmumam piešķir kredītu. Taču tagad situācija mainās. Kreditēšana atsevišķām nozarēm, piemēram, nekustamo īpašumu attīstīšanai, tiek ierobežota, kapitāls pieejams vien atsevišķiem starptautiskiem spēlētājiem. Process, kas notiek Baltijā, dod grūdienu dažādu alternatīvo finansējuma avotu attīstībai, kā arī attīstās investīciju fondi, kas iegulda kapitālā, aktīvāk sniedz konsultācijas par obligāciju emisijām. Citviet Eiropā uzplaukt specializētie kreditēšanas fondi.

Obligāciju tirgus kļūst aktīvāks, taču akciju tirgus stagnē. Ko darīt, lai veicinātu IPO aktivitāti? 

IPO tirgus ASV, Zviedrijā ir aktīvs, bet Baltijas mērogā par aktivitāti vēl nevaram runāt. Uzskatu, ka nākotnē nedaudz aktīvāks tirgus varētu kļūt, taču aizvien nevar runāt par strauju izaugsmi. Daži lielākie uzņēmumu varētu šeit parādīties. Tomēr, runājot par situāciju, kad ir nepieciešams palielināt pašu kapitālu, tam der ieguldījumu fondi, kas bāzējas Varšavā vai Ziemeļvalstīs un labprāt iegulda šajā reģionā. Tā arī ir laba alternatīva, jo ar viņiem vieglāk ir vest pārrunas, nav publiski jādemonstrē savs uzņēmums un var izvēlēties, ko stāstīt atsevišķiem uzņēmumiem. IPO kandidāti ir tādi B2C vai uzņēmumi, kam ir lielāka atpazīstamība, un, cerams, ka valdība arī sarosīsies šajā ziņā. Labs piemērs pērn bija Tallinas ostas akciju iekļaušana biržā, priecēja, ka akcijas iegādājās daudz mājsaimniecību, un kopējais piedāvājums sasniedza 150 miljonus eiro. Šajā ziņā Igaunija atkal ir soli priekšā, izmantojot publiskos tirgus.

Latvijas tirgū aizvien sarūk kotēto uzņēmumu skaits - kādēļ mūsu akciju tirgum neveicas tik labi kā pārējām Baltijas biržām? Privatizācija Igaunijā bija citādāka - nebija sertifikātu, visi darījumi notika ar naudu, tādēļ biržā nonāca kvalitatīvāki uzņēmumi, un pēc privatizācijas atsijāšanas process sen jau ir noslēdzies. Viņiem pārsvarā visi uzņēmumi ir Oficiālajā sarakstā un praktiski neviens nav Otrajā sarakstā. Latvijā ir otrādi, un daudzi aizvien veģetē Otrajā sarakstā. Lietuvā šis skaits ir aptuveni puse katrā sarakstā.

Kuru nozaru uzņēmumi ir aktīvākie finansējuma piesaistē caur obligāciju emisijām un vai aug interese par šo finansējuma piesaistes veidu? 

Augot uzņēmēju zināšanām par obligāciju emisiju, palielinās arī darījumu apjomi šajā jomā, jo iepriekš vispazīstamākais bija banku finansējums. Paredzu, ka darījumu skaits tuvākajos gados visdrīzāk turpinās pieaugt, visticamāk, tie pamatā būs lielie un vidējie uzņēmumi. Mazajiem uzņēmumiem parasti ir problēmas ar finanšu pārskatu kvalitāti, taču, lai būtu regulētajā tirgū, tiem jāatbilst starptautiskajiem standartiem, kas ne vienmēr ir iespējams, jo tas prasa papildu izmaksas. Cerams, ka attiecībā uz Latvijas emitentu aktivitāti nākamgad pozitīva ietekme būs ES fondu finansējumam, kas segs daļu no izdevumiem - obligācijām līdz 20 tūkstošiem eiro, bet akcijām - līdz 100 tūkstošiem eiro. Vēsturiski aktīvākās ir bijušas nozares, kas saistītas ar enerģētiku - visu trīs Baltijas valstu lielie uzņēmumi izmantojuši obligāciju emisijas finansējuma piesaistei. Latvenergo izvēlējās vietējās emisijas, bet Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi tās veica starptautiskā līmenī. Aktīvā fāze pirms kāda laika bija nebanku kreditētājiem, kuri pēc krīzes aizņēma to nišu, ko bankas labprātīgi atdeva. Vēl diezgan aktīvas ir bijušas banku subordinētās emisijas, jo regulējums, kas attiecas uz kapitāla pietiekamības aprēķinu un prasībām Eiropā, ir kļuvis stingrāks, un daudzas bankas veica slēgtās emisijas. Latvijā daļa šāda veida emisiju tika piedāvātas ārvalstniekiem uzturēšanās atļauju saņemšanai. Arī citas bankas Baltijā veica subordinētās emisijas, un tās lielākoties tiek kotētas arī biržā. Bankas nākotnē, visticamāk, turpinās refinansēt šīs emisijas, jo regulējums kļūs tikai stingrāks un līdzekļus vajadzēs aizvien vairāk. Ceturtais segments ir nekustamais īpašums, kur kompānijas veica obligāciju emisijas un daļu no tām iekļāva alternatīvajā biržas sarakstā. Nākotnē viena no nozarēm, kur būs nepieciešams finansējums, ir telekomunikācijas, kur nemitīgi jāiegulda tehnoloģijās, arī dzelzceļš, kuru gan parasti finansē no valsts līdzekļiem. Vēl atkarīgs, kurus sektorus atlikušās aktīvās bankas nākotnē pārtrauks kreditēt, jo būs sasniegts riska limits.

Vai pēdējā laikā nav samazinājusies investoru interese ieguldīt Baltijas valstīs? 

Bieži vien statistiku var izmainīt atsevišķi lieli darījumi, jo tirgus ir mazs. Tendence gan kopumā ir pozitīva, jo Baltijas valstis aizvien vairāk tiek integrētas plašākā reģionā. Pērn notika liels meža nozares kompāniju darījums, kas ir viens no apliecinājumiem, ka ārvalstu investoru interese saglabājas. Biznesa vide, lai arī mēs esam mēreni optimistiski, ir pietiekami stabila uz globālā fona, un valstu attīstība iet pareizā virzienā - mūsu biznesa vide ir pietiekami pievilcīga. Visaktuālākais jautājums pašreiz ir darbaspēks - tas būs izaicinājums ražošanas sektoram, arī pakalpojumu sfēras uzņēmumi ar šiem jautājumiem nodarbojas, daudzu uzņēmumu pārstāvji domā par automatizāciju, tādējādi savā ziņā tas būs stimuls attīstībai.

Kur patlaban investori iegulda savus līdzekļus? 

Kopumā kapitāls Baltijā uzkrājas - cilvēkiem paliek pāri nauda, nosedzot ikdienas vajadzības, un viņi sāk domāt, kur izvietot brīvos līdzekļus. Nekustamais īpašums bieži vien ir pirmā izvēle, cilvēki iegādājas dzīvokļus izīrēšanai, taču, kad tas ir izdarīts, jautājums, ko darīt tālāk. Depozītu likmes ir ļoti zemas un tās visdrīzāk šādā līmenī saglabāsies vēl vismaz 2-3 gadus. Turklāt patlaban izskan runas, ka centrālās bankas varētu vēl vairāk samazināt likmes, lai stimulētu ekonomiku. Tādēļ investori izvēlas piedalīties obligāciju emisijās, šeit investēšanas mehānisms ir pietiekami vienkāršs, protams, ir savas procedūras, taču interese pastāv. Baltijā, runājot par ieguldījumiem uzņēmumos, bieži vien ir pierasts sekot līdzi biržā, bet tendences attiecībā uz emitentu skaita samazināšanos un jaunu IPO iztrūkums rada maldīgu priekšstatu, ka šeit nekas nenotiek. Tomēr obligāciju emisijas bieži vien notiek slēgtā formā, kad tiek izmantota depozitārija infrastruktūra. Atsevišķos gadījumos obligācijas nonāk biržas alternatīvajā segmentā. Atkarībā no investoru intereses tiek izvēlēts, vai tās būs publiskas vai slēgtas.

Kāds patlaban ir uzņēmēju noskaņojums? Cik daudzi ir gatavi investēt attīstībā šobrīd, jo aizvien biežāk dzirdams viedoklis, ka jānogaida? 

Runājot par vietējiem uzņēmumiem, kas plāno attīstību, pēdējā laikā uzklausāms viedoklis, ka atsevišķos gadījumos attīstības plāni jānopauzē dēļ augošām būvniecības izmaksām. Ne vienmēr šo izmaksu pieaugumu iespējams pārlikt uz klienta cenu pieaugumu, īpaši, ja strādā ar vietējiem klientiem, kas īpaši izjūt cenu kāpumu. Tomēr neteiksim, ka tā ir visaptveroša tendence, drīzāk atsevišķos gadījumos situācija banku tirgū ir palēninājusi darījumu apjomu ar vidēja izmēra komercīpašumiem, jo pircēji iepriekš rēķinājās, ka viņiem būs pieejams bankas finansējums 60-70% apmērā, taču tagad banka rūpīgi vērtē gan pircēju, gan samazina proporciju, vēloties redzēt lielāku paša pircēja dalību, un ja atsaka, tad pircējam jārēķinās, ka būs jāmeklē pašam viss finansējums. Drošāk jūtas lielie uzņēmumi, tostarp, lielie nekustamā īpašuma fondi, kam ir liels pašu kapitāls un laba reputācija, tie var ar bankām viegli vienoties par labiem nosacījumiem. Ja uzņēmums nav šajā sarakstā, tad nosacījumi nav tik labvēlīgi, kas, savukārt nozīmē, ka tiem investoriem, kas patlaban gribētu iziet no objektu īpašumtiesībām, jārēķinās ar, iespējams, zemākām cenām.