Iepriekš biju pašnodarbinātas personas statusā. Plāns atvērt veikalu Mani svētki mērķtiecīgi tapa vairāku gadu garumā. Viss ir pašu sarūpēts un gādāts, bez kredītiem. Strādājam, kad citi atpūšas. Aug gan pasūtījumu skaits, gan apjomi. Līdz šim ar klientiem satikos kafejnīcā vai aizbraucot uz objektu. Vajadzēja meklēt vietu, kur piedāvāt plašo svētku un atpūtas atribūtiku un pakalpojumus. Klientam patīk ne tikai skatīt katalogu, bet arī pačamdīt, pārliecināties. Šeit var notikt arī fotosesijas, izmantojot veikala aksesuārus, stila lietas.»

Ar patīkamu sajūtu radīšanu V. Arons saistīts jau gadus astoņpadsmit. «Trīs jauni puiši strādājām uzņēmumā Aga, kas ražo un izplata rūpnieciskās un medicīniskās gāzes. Ar aldziņu nepietika: jāknapinās. Sasēduši štukojām, ko darīt. Paņēmām uz realizāciju hēlija balonu, sapirkāmies veikalā balonus un diegus. Pūst nemācējām, bet braucām uz pirmo izbraukuma tirdzniecību. Pie Liepājas dzintara tirgojām piepūstos balonus, cilvēkiem patika, rinda stāvēja. Beigās mamma nāca palīgā, un piecus latus katrs nopelnījām. Kad vienā Rīgas kompānijā, kur pamācījāmies, stāstījām, kā sienam ciet, šie sāka gardi smieties.»

Drīz trijotne sākusi labākus baloniņus pirkt, pa gadatirgiem un svētkiem braukāt. Pēc Agas reorganizācijas V. Arons pārcelts darbā uz Rīgu, bet pēc pusgada viņam ikdienas maršruts Liepāja-Rīga apnicis. Turpinot darbošanos ar baloniem, attīstījis savu rūpalu.

Neparasts gadījums bijis, kad pēc rekonstrukcijas vēra vaļā Pētertirgus skārņus. «Mums bija virs ieejām jāliek virtenes. Kamēr piestiprinājām virs nākamajām durvīm, viens tips no iepriekšējām jau kabināja nost, lai stieptu uz mājām. Nācās pie katrām durvīm nolikt pa policistam,» Kursas Laikam stāstījis V. Arons.