Visi trīs minētie piemēri esot ņemti no veikalu plauktiem, kur plašā izvēlē nopērkamas visdažādākās desas. Visbiežāk redzamais nosaukums vārītajām desām ir jau kopš padomju laikiem zināmais – Doktora desa. Taču, nopērkot doktordesu, patērētājam ne ražotājs, ne valsts likumi, ne ES regulas nedod nekādu garantiju, kā tās sastāvā patiešām būs, kā padomju laikos bija noteikts, vismaz 90% gaļas. Paveiksies, ja par vidēji trīsarpus latiem, kāda arī ir normālas kvalitātes doktordesas vidējā cena par kilogramu, būs nopirkts produkts ar 70% gaļas, vēsta laikraksts.

Tas norāda - nepaveiksies, ja par tādu pašu summu būs nopirkta desa, kuras sastāvdaļas, kā smejoties pārtikas tehnologi, gaļas katlam tikai blakus stāvējušas. Tādējādi esot jāsecina, ka doktordesa ir starp tiem produktiem, ar kuru patērētājam var tikt iesmērēts gan nosacīti labs produkts, gan dažādi gaļas atkritumi, kas lēti iepirkti un tikai salipināti kopā ar mērķi labi nopelnīt.

«Jebkuru vārīto desu ražotājs var nosaukt par doktordesu. Nav konkrēta standarta, pēc kura var noteikt – tā ir, bet šī nav doktordesa,» sacījusi Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vadītāja vietniece Ilze Plikša. Šobrīd katrs uzņēmums pats nosakot, ko un no kā produktu ražos.

Vienīgais mierinājums patērētājiem – vārītās desas, tostarp doktordesas, runājot inspektoru vārdiem, tiek ražotas atbilstoši nekaitīguma prasībām. Tas ir – ēdot desas, saindēties nevar.