Tūrisma sezona Melnkalnē ilgst no aprīļa beigām līdz oktobra sākumam, taču labākais laiks šīs zemes apciemošanai ir vasaras sākums, kad tur viesojos arī es, vai arī septembris – tad gaisa temperatūra ir zem 30 grādiem un var diezgan komfortabli baudīt gan ekskursijas, gan laisku atpūtu pludmalē. Vasaras pilnbriedā gaisa temperatūra sniedzas krietni pāri 32-35 grādiem un atpūta jau var kļūt diezgan izaicinoša. 

Uz Melnkalni devos, izmantojot Ukrainas tūrisma operatora Join Up piedāvājumu. Lidojums ar kompāniju airMontenegro no Rīgas līdz Melnkalnei ilgst aptuveni divas stundas un 15 minūtes un, lidmašīnai vēl tikai gatavojoties nosēsties, jau kļūst skaidrs – te būs ko redzēt un baudīt! Valstī ir divas lidostas – Tivatā, kur piezemējos, un Podgoricā. Un šis ceļojuma galamērķis ir piemērots kā laiskas, tā aktīvas atpūtas cienītājiem, jo plašā izvēlē ir gan “viss iekļauts” piedāvājumi saules un jūras baudīšanai pludmalē, gan aktīvu pastaigu maršruti kalnos, vēsturisko objektu ekskursijas, jahtu braucieni u.c.

Mīlestība no pirmā acu skatiena

Kalni, kalni un un vēlreiz kalni – Melnkalnes dabas bagātība! Pateicoties mežu klātajiem kalniem, Melnkalne arī ieguvusi savu nosaukumu. Interesanti, ka tā ir  ir viena no vecākajām, bet reizē arī viena no jaunākajām Eiropas valstīm, jo savu neatkarību no Serbijas Melnkalne ieguva vien 2006. gadā. Un tas, ka valsts no jauna vēl tikai top, ir arī acīmredzams – daudzviet norit aktīva būvniecība, tiek būvēti gan daudzdzīvokļu nami, gan viesnīcas un kūrorti. Tiesa, finanšu krīzes iespaidā ļoti daudz ir arī iesāktu un nepabeigtu projektu, bet, visticamāk, to pabeigšana ir tikai laika jautājums, jo vieta un ainavas ir pārāk ekskluzīvas, lai attīstība apstātos. Arī tūrisma infrastruktūra tiek pilnveidota – piemēram, top trošu ceļš kalnos, kas tūristiem ļaus ar funikulieri ērti uzbraukt stāvajos kalnos un izbaudīt dabas varenību jaunos rakursos.

Melnkalnes ekonomika lielā mērā balstās uz tūrismu – liela daļa no vairāk nekā 600 000 vietējo iedzīvotāju darbojas šajā jomā, kas ienes krietni daudz naudas. Tomēr viesmīlības serviss ir viena no lietām, kur melnkalniešiem vēl ir, kur augt. Proti, ar retiem izņēmumiem, šeit noteikti nebūs tā vieta, kur, piemēram, viesmīļi skries pakaļ klientam, drīzāk otrādi un arī tad vēl nav garantijas, ka vēlmes tiks izpildītas. Zinātāji gan teic, ka tā ir nevis attieksme vai slinkums, bet drīzāk dzīves uztvere – nekur nav jāsteidzas, neko nevar nokavēt. 

Kontrasti ir arī daudzveidīgajā viesnīcu piedāvājumā – plašā spektrā un visā tūrisma zvaigžņu klājumā pieejamas gan viesnīcas, villas, apartamenti, kūrorti un citas izmitināšanas iespējas. Tomēr izpratne par “zvaigznēm” un atbilstošu servisa līmeni var atšķirties. Taču daba un jūra visu ātri līdzsvaro un saliek pa vietām – tā ir bauda acīm un dvēselei.

Tūrisma metropole un Itālijas šarms

Oficiālā Melnkalnes galvaspilsēta ir Podgorica, tomēr tajā no dabas skaistuma vai ievērojamiem objektiem īsti nekas nav atrodams – pilsētā, kas, šķiet, ir lēzenākā teritorija valstī, ir pārsvarā dzīvojamo namu rajoni, valsts iestādes, valdība un parlaments, kā arī lielākie iepirkšanās centri. Savukārt senā valsts galvaspilsēta Cetiņe gan ir interesanta ar dažādiem apskates objektiem – tur ir klosteris, karaļu villas, vēstniecības.

Melnkalnes kultūras galvaspilsēta un tūrisma metropole ir Budva. Tās vecpilsēta atrodas uz nelielas pussalas un tajā ir dažādi vēstures pieminekļi – baznīcas, klosteris, mākslas galerijas un muzeji. Budvas vecpilsēta 1979.gadā ļoti cieta zemestrīcē, kas Melnkalni piemeklē ik pa laikam. Šī iemesla dēļ arī lielākā daļa apbūves koncentrējas piekrastē. Budvas vecpilsētu pēc satricinājumiem atjaunoja aptuveni 10 gadus un oficiāli to no jauna atklāja tikai 1989. gadā. Tajā virmo ļoti itāliska atmosfēra, ko pastiprina arī daudzviet piedāvājumā esošās picas – tās tikko ceptas, šķēlēs par aptuveni trīs eiro, var iegādāties teju ik uz stūra. Interesanti, ka vecpilsētā nami ir pārsvarā bez Itālijai raksturīgajiem balkoniem – tas tāpēc, ka senāk par tiem bija jāmaksā nodoklis. Un ja kādam namam balkons tomēr bija, to uzskatīja par pili, stāsta gide, kura šurp pārcēlusies no Ukrainas vēl pirms kara sākuma. 

Budvā ir vairākas privātas un publiskas pludmales, visas pārsvarā akmeņainas, tāpēc šeit un arī citviet peldēšanai lieti noder speciālās čības. No Budvas ar laivu iespējams nokļūt arī neapdzīvotā Svētā Nikolaja salā – uz tās atrodas vien neliela baznīca un, pēc gides stāstītā, arī pastaigu taka.

Luksus, kaķi un pieskāriens mākoņiem

Klusāka pilsēta atpūtai pludmalē ar skaistu promenādi, pastaigu taku kalnos un omulīgiem restorāniem piekrastē ir Petrovaca. Tā atrodas aptuveni 20 minūšu braucienā no Budvas. Viesnīcu izvēle arī šeit ir liela, bet piedāvājums var ievērojami atšķirties, tāpēc padoms ir pētīt un lasīt atsauksmes. 

Teju vai Montekarlo sajūtu var noķert Kotoras līča pilsētiņā Tivatā esošajā jahtu ostā Porto Montenegro. Šeit arī koncentrējas vairums luksusa pieczvaigžņu viesnīcu, slavenu zīmolu veikali un dārgas jahtas. Bet patīkams pārsteigums arī šeit, tāpat kā citur Melnkalnē, ir cenas, jo izcilas garšas kafija ekskluzīvajā promenādē ar burvīgu skatu uz žilbinošajām jahtām, jūru un kalniem baudāma vien par nepilniem diviem eiro.

Kotoras līcī ir vairākas pilsētiņas, kurās justies kā Itālijā. Piemēram, Perasta. Pilsēta 16.-18.gadsimtā bija daļa no Venēcijas Republikas. No tiem laikiem ir saglabājušās vairākas celtnes, arī šajā pilsētā radot Itālijas sajūtu. Iepretim Perastai atrodas mākslīgi izveidotā Klinšu dievmātes saliņa, uz kuru tūristus vai kāziniekus vizina laivas. Leģenda vēsta, ka viduslaikos te bijusi klints, uz kuras divi brāļi zvejnieki atraduši dievmātes ikonu. Tā arī bijusi pamudinājums viņiem izveidot tur baznīcu (kurā arī apskatāma šī svētbilde), tāpēc brāļi ar laivu veduši tur akmeņus, lai izveidotu šo sala. Turklāt tā veidojas vēl aizvien, jo arī mūsdienās ļaudis turpina tur vest akmeņus. 

Skaista un itāliska pilsētiņa ir arī pati Kotora, kuru gan neizbaudīju visā pilnībā, jo tās apmeklējums iekrita vienīgajā dienā, kad mana ceļojuma laikā lija lietus. Kotoru var dēvēt arī par kaķu pilsētiņu, jo tie šeit ir daudz un visur – uz ielām, skvēros, skatlogos, uzgleznoti uz traukiem, auduma maisiņiem, suvenīriem utt. Kotora ir vislabāk saglabājusies viduslaiku pilsēta un iekļauta UNESCO sarakstā. Arī Kotoras arhitektūru savulaik noteikusi Venēcijas Republika, kas valdīja pār šo teritoriju 15.-18.gadsimtā.

Vēl viens Melnkalnes lepnums ir Skadar - lielākais ezers Dienvideiropā, ko var iepazīt organizētos laivu braucienos. Ceļš līdz tam ved pa līkumotiem ceļiem augšup lejup kalnos.  Ezera apkārtne ir nacionālais dabas parks, kurā mīt vairāk nekā 270 putnu sugas. 

Balkānu burvību baudot noteikti vērts doties arī uz vienu no augstākajiem Melnkalnes kalniem Lovčenu – tur atrodas kādreizējā valdnieka un dzejnieka, par Balkānu Škespīru dēvētā Pjotra II Petroviča Ņegoša mauzolejs. Tā centrā atrodas milzīga, valdniekam veltīta skulptūra, bet griestus rotā īsts zelts. Ceļš uz to ved pa vairāk nekā 400 pakāpieniem. Skats no kalna paveras elpu aizraujošs un ir sajūta, ka ar pirkstu galiem var pieskarties mākoņiem. 

Ēdieni, dzērieni un cenas

Melnkalnē  tradicionāli ēd vienkāršus, sātīgus ēdienus. Bieži vien kafejnīcās kā pirmais ēdiens uz galda ierasti tiek atnesti svaigu kāpostu salāti, ēdienkartē ir daudz zivju, sautēta gaļa, ļoti garda vietējā maize. Piekrastē izvietotas austeru fermas, tāpēc noteikti jāpiestāj un jānobauda svaigas austeres un mīdijas. Tā piemēram, Kotoras līča pilsētiņa Bijela man paliks siltā atmiņā ar to, ka šeit esošajā austeru fermā laipnā saimnieka iedrošināta pirmo reizi dzīvē beidzot nobaudīju šo delikatesi. Acīmredzot, nepamatoti aizspriedumi mani kavēja austeres nobaudīt daudz ātrāk, jo tās ir lieliskas! Bet labi vien ir, jo nespēju vairs iedomāties piemērotāku reizi, laiku, vietu un kompāniju, kurā šo īstenot.

Melnkalnē ir arī viens no lielākajiem Eiropas vīna ražotājiem “Plantaze”, kura populārākie dzērieni un tūristu iecienīti suvenīri ir sarkanvīns “Vranac” un baltvīns “Krstač”. Populārs ir arī vietējais alus un reģiona lepnums rakija – augļu degvīns dažādās variācijās.

Cenas kopumā Melnkalnē ir zemākas vai līdzīgas kā Rīgā. Piemēram, glāze vīna 5-7 eiro, kokteiļi 6-8 eiro, pamatēdieni kafejnīcās vidēji 8-16 eiro, toties kafija daudzviet, kā jau minēju, ar ekskluzīvu skatu uz kalniem un tirkīzzilo jūru, nobaudāma par nieka 1,50-1,70 eiro. Degvielas cenas vasaras sākumā bija 1,45-1,52 eiro robežās par litru. Starp citu, vidējā alga šajā valstī ir vidēji 500 -600 eiro mēnesī.

Melnkalnes CV

Melnkalne (melnkalniešu: Црна Гора jeb Crna Gora) ir valsts Balkānu reģionā, Eiropā. Tās krastus apskalo Adrijas jūra. Melnkalnes administratīvā galvaspilsēta ir Podgorica, bet vēsturiskā — Cetiņe. Kopš 2010. gada Melnkalne ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, kas pievienošanās sarunas uzsāka 2012. gada jūnijā. Kopš 2017. gada NATO dalībvalsts. Valūta – eiro.