To intervijā DB norāda viena no ietekmīgākajām Somijas uzņēmējām Peiviki Palosāri (Päivikki Palosaari), kas Lapzemē attīstījusi neskaitāmus restorānu un viesnīcu tīklus, kā arī radījusi Rūķu ciematu, ko ziemas sezonas laikā apmeklē vairāki simti tūkstoši tūristu no visas pasaules. Viņa atzīmē, ka pats galvenais biznesā ir spēja sekot pieprasījumam, nemitīgi būt gataviem pielāgoties mainīgajai tirgus situācijai, kā arī būtiskākais - ticēt savām idejām un nepārtraukti attīstīties.

Fragments no intervijas!

Kā sākās jūsu ceļš biznesā?

Jau no bērnības man bija ļoti liela vēlme noteikt lietu kārtību. Es vienmēr biju tā, kas vada, organizē, izdomā. Es zināju, ka vēlos būt līdere, kā arī ļoti ātri apzinājos, ka nauda dod iespēju darīt. Tā paver durvis! Šī iemesla dēļ es jau agrā vecumā sāku domāt par to, kā tikt pie savas naudas. Tolaik Somijā bija smags laiks - valstī bija ekonomiskā krīze, un cilvēki devās strādāt uz Zviedriju. Es augu vienkāršā vidē - vasarās lasīju ogas un centos tās pārdot, kā arī darīju citas lietas, lai nopelnītu. Es vienmēr domāju, kustējos un plānoju. Kamēr citi skolā vienkārši mācījās, es galvā jau būvēju savus nākamos projektus.

Kāds bija jūsu pirmais īstais bizness?

Mans pirmais taustāmais uzņēmējdarbības solis bija neliela kioska tipa kafejnīca - Porogrilli, kur ziemas sezonā tūristi varēja nobaudīt dažādus ziemeļbrieža gaļas ēdienus. Pēc tam, 1985. gadā, mēs sākām nodarboties arī ar brīvdienu māju apsaimniekošanu. Tolaik Levi to neviens nedarīja, bet es šajā jomā saredzēju potenciālu. Ja kādam piederēja privāta brīvdienu māja, mēs varējām par to parūpēties - atvest malku, sakopt telpas, sagatavot brokastis un nodrošināt visu nepieciešamo. Tas bija ļoti praktisks pakalpojums. Pāris gadus vēlāk es iegādājos pirmo atpūtas māju ciematu, un tas jau bija pavisam cits mērogs. Tolaik man pašai gandrīz nebija savas naudas, taču es saņēmu bankas finansējumu un nopirku šo vietu, no kuras vēlāk izauga Hullu Poro - viens no pazīstamākajiem viesmīlības un izklaides kompleksiem Levi kūrortā, Lapzemē.

Kurš bija nozīmīgākais pagrieziena punkts jūsu uzņēmējdarbības ceļā?

Viens no būtiskākajiem pagrieziena punktiem noteikti bija 1992. gads, kad atvēru pirmo viesnīcu. Tas nebija viegli. Es biju nopirkusi atpūtas ciematu, taču tas bija novecojis, tāpēc sapratu, ka vēlos būvēt kaut ko jaunu. Lai šo ideju īstenotu, man nācās ļoti ilgi meklēt finansējumu. Pusgada garumā gāju pie visām bankām, finansētājiem un meklēju risinājumus, kā dabūt naudu, un galu galā - man izdevās. Ļoti spilgti atceros to brīdi - bija vēls, šķiet, ap vienpadsmitiem vakarā, kad izgāju no bankas un sāku braukt mājās. Es biju tik satraukta, tik emocionāla, ka gandrīz nespēju vadīt auto. Tad pēkšņi sākās tik spēcīgs lietus, ka man nācās nobraukt malā un apstāties. Un tieši tad es sapratu - man taču mašīnā ir telefons. Tajā laikā tas bija liels retums. Es piezvanīju mammai un teicu - man ir nauda, es būvēšu viesnīcu! 

Visu interviju lasiet 21.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: ekiosks.lv