Viens nav karotājs, spriež R.Nikiforovs. Lai arī cik ļoti tu censtos, vienatnē tu nespēj izdarīt tik daudz, cik strādājot komandā, tāpēc darbinieki uzņēmuma veiksmes stāstā spēlē ļoti lielu lomu, uzskata R.Nikiforovs. Šī iemesla dēļ vadītājam ir jāspēj sev apkārt veidot spēcīga komanda - lojāli profesionāļi, kuri raugās vienā virzienā un ir gatavi strādāt kopīgu mērķu vārdā, secina SIA Būvinženieru konstruktoru birojs vadītājs.

Nebaidās mēģināt

Savu pirmo darba pieredzi guvu jau diezgan agrā vecumā, strādājot pie tēta galdniecības uzņēmumā, atminas R.Nikiforovs. “Jau desmit, vienpadsmit gadu vecumā brīvajā laikā nācu un palīdzēju tētim. Sākumā strādāju pāris nedēļas vasaras brīvlaikā, taču pusaudžu gados darbā pavadīju visu vasaru. Atceros, ka citi mani draugi atpūtās, gāja skrituļot un darīja visādas muļķības, bet man bija jāiet strādāt. Darba kultūru iepazinu ļoti agri, tāpat arī faktu, ka, lai nopelnītu naudu - ir kaut kas jādara,” stāsta R.Nikiforovs. Viņš atklāj, ka bērnībā viņam nebija vienas konkrētas sapņu profesijas.

“Tajā pašā laikā man vienmēr bija kāds mērķis - būt labākajam sportā vai darbā, ko es daru, sasniegt augstus rezultātus kādā mācību priekšmetā vai gūt citus panākumus. Arī tad, kad veidoju savu profesionālo karjeru vairāk vadījos pēc savas izpratnes, ko lielā mērā veidoja mani vecāki un apkārtējā vide. Šī iemesla dēļ mans profesionālais ceļš ir bijis gana haotisks - sāku kā ārsts, jo mana mamma darbojās medicīnas nozarē, tad kādu laiku mēģināju veidot aktiera karjeru, jo tas bija mana tēta sapnis, bet pēc tam - nonācu būvniecībā,” atzīmē R.Nikiforovs, kurš, pēc vidusskolas absolvēšanas, no Liepājas pārcēlās uz Rīgu un sāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, taču diezgan ātri saprata, ka ārsta profesija nav viņam piemērota. 

“Studijas bija ļoti grūtas, principā mācības aizņēma visu manu brīvo laiku un godīgi - es nebiju gatavs 24/7 pavadīt pie grāmatām, tāpēc studijas nolēmu pamest un pārcēlos atpakaļ uz Liepāju. Bija skaidrs, ka kaut kur ir jāmācās, un tā sagadījās, ka Liepājas teātris tieši tajā laikā veidoja aktieru grupu Lietuvā. Es nolēmu pamēģināt - divas dienas pagatavojos un aizgāju! Ja godīgi, man liekas, ka viņi mani paņēma tikai tāpēc, ka biju gājis mūzikas skolā un man bija laba balss, jo citādi, manuprāt, es izgāzos. Tā sākās mans aktiera ceļš - apmēram gadu nomācījos Lietuvā, taču sapratu, ka arī šī profesija nav man piemērota, jo man tika atņemta mana personība. Man bija sajūta, ka man bija jādzēš sevi ārā, lai es būtu pēc iespējas tukšāks un mani kā trauku var piepildīt ar jauno personību, kas jāspēlē uz skatuves. To es negribēju, jo man vienmēr ir bijis svarīgi būt pašam,” secina R.Nikiforovs. 

Visu rakstu lasiet 12.septembra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Abonē arī digitāli!