Izšķirošu lomu spēlē arī komanda, jo bez cilvēkiem, kuriem uzticies, ir kā bez rokām. To var salīdzināt ar pulksteņa mehānismu - katrai detaļai ir sava loma, lai tas darbotos, un, ja kāda detaļa ir salūzusi, draud nojukt viss mehānisms, stāsta S.Liepiņa. Esmu bijusi dažādās komandās un uz savas ādas izjutusi, kā tas ir, ja kādam kolēģim kaut kas pietrūkst. Tad ir ļoti jūtams, ka viena detaļa pulksteņa mehānismā buksē un tas ietekmē visu organizāciju, spriež Sofi vadītāja un valdes locekle. 

Veido karjeru valsts sektorā

Kad es biju maza, man bija ļoti daudz sapņu - gribēju kļūt par dziedātāju, ārsti, fizioterapeiti un pat par prezidenti, atminas S.Liepiņa. “Vidusskolas laikos svārstījos starp trim ļoti atšķirīgiem iespējamajiem studiju virzieniem - diplomātiju, fizioterapiju un tiesību zinātni. Pēc ilgām pārdomām, nolēmu iestāties Rīgas Stradiņa universitātē Starptautisko attiecību un Eiropas studiju programmā. Tajā brīdī mans sapnis bija kļūt par diplomāti vai vēstnieci, tāpēc šīs studijas šķita loģisks nākamais solis. Pabeidzot universitāti, biju pilna apņēmības sākt savu profesionālo karjeru un izvēlējos Aizsardzības ministriju. Man vienmēr ir patikusi disciplīna un kārtība, kas raksturīga militārajai videi, tāpēc tā šķita piemērota vieta profesionālā ceļa sākumam,” stāsta S.Liepiņa.

Aizsardzības ministrijā jaunā profesionāle nostrādāja vairākus gadus, un viņas darbs galvenokārt bija saistīts ar valsts atbalsta plānošanu. “Par darbu ministrijā esmu patiesi priecīga, jo tas man sniedza ļoti vērtīgu izpratni par valsts sektora darbu un to, kā tiek pieņemti lēmumi, veidota politika un veicinātas starpnozaru sadarbības. Man bija iespēja strādāt starptautiskā vidē, un pat doties komandējumos uz NATO kopā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri. Tas bija viens no maniem spilgtākajiem profesionālajiem piedzīvojumiem,” stāsta S.Liepiņa, kura laika gaitā gan sapratusi, ka šī vide viņai tomēr nav piemērota. 

Visu rakstu lasiet 20.janvāra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.