To intervijā Dienas Biznesa speciālizdevumam Nekustamais Īpašums stāsta SIA Mapri Būve valdes loceklis un līdzīpašnieks Artūrs Sausiņš. Viņaprāt, lai situāciju mainītu, nepieciešams ne tik daudz mainīt normatīvus, cik valsts iestāžu attieksmi pret uzņēmējiem, kur tik nepieciešamā dialoga vietā valda šauras resoriskas intereses, kurām ir pilnīgi vienalga, kādas būs sekas.

Kāda ir situācija būvniecības sfērā Latvijā?

Kopumā varētu teikt, ka situācija būvniecībā ir neprognozējama, sarežģīta, un šāda raksturojuma iemesls – nenosakāmi ģeopolitiskie apstākļi un riski. Tam vēl virsū klājas fakts, ka visas Baltijas, nevis tikai Latvijas, uzņēmējdarbības vide ir kļuvusi ļoti trausla, kā rezultātā jebkurš globāla mēroga notikums atstāj negatīvas sekas. Faktiski kopš 2020. gada vienu krīzi nomaina nākamā, bet problēma tik un tā paliek tā pati. Proti, Covid-19 pandēmija pārrāva globālās loģistikas piegāžu ķēdes, kas izraisīja virkni būvmateriālu vai to ražošanas komponentu (vai pakalpojumu) trūkumu, kas rezultējās ar to deficītu un būtisku cenu lēcienu, 2022. gadā sākās karš Ukrainā, kas radīja nākamo satricinājumu ar jau citu būvmateriālu - armatūras, cementa utt. - nepietiekamību un to cenām.

https://www.db.lv/zinas/iznacis-dienas-biznesa-specializdevums-nekustamais-ipasums-526221 

Tikai viens piemērs no pandēmijas laika, kad Mapri Būve īstenoja projektu, kurā bija paredzēti lieljaudas sūkņi, kurus ražo Itālijā, taču Covid-19 uzplaiksnījuma laikā šajā valstī rūpnīca nestrādāja, tāpēc attiecīgo objektu nevarēja pabeigt – nodot ekspluatācijā. Līdzīga situācija tika piedzīvota arī 2022. gadā, kad Austrumukrainā sākās reāla karadarbība un solidaritātes vārdā ar Ukrainu tika pārtraukta dažādu materiālu - armatūras, metāla profilu, akmens vates - iepirkšana no Krievijas. Tā kā alternatīvas teju vai nebija, tad uz brīdi radās vairāku materiālu deficīts un arī cenu lēciens. Šāda regulāra problēmu atkārtošanās liek pārvērtēt savu darbu – kādus līgumus slēdzam, cik ilgā laikā tos iespējams īstenot, kā mazināt iespējamos riskus, kaut arī visus riskus reizēm nevar pat apzināt, kur nu vēl ierobežot un no tiem pilnībā izvairīties. Tas arī ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc pēdējo gadu laikā Latvijā un ne tikai mūsu valstī daudzas būvkompānijas ir bankrotējušas.

Kā šāda situācija ietekmē uzņēmuma darbu?

Tam ir tikai viens risinājums – pielāgošanās. Tā kā strādājam galvenokārt ar privātajiem - gan vietējiem, gan ārvalstu -pasūtītājiem, kuri iecerēto projektu īstenošanai izmanto gan savu, gan arī banku finansējumu, tad šajā sektorā neeksistē tāda plaši izplatīta prakse kā sabiedriskajā (valsts, pašvaldību) sektorā – indeksācija, kad līgums noslēgts par konkrētu summu, taču to var palielināt. Savukārt Mapri Būve, noslēdzot darījumu par kāda objekta būvniecību, fiksē cenu, kurā arī būvniekam ir jāiekļaujas, bet būvmateriālu vai būvdarbu inflācija jau ir uz ģenerāluzņēmēja pleciem – viņa risks. Slēdzot līgumu ar nekustamā īpašuma attīstītāju (pasūtītāju), Mapri Būve jau paralēli slēdz līgumus ar konkrētu būvmateriālu ražotājiem - piegādātājiem, vienlaikus arī iekļaujot šo materiālu piegādi uz konkrētu objektu. 2026. gada marta kontekstā degvielas cenu pieaugums pārsniedza 40% tikai viena mēneša laikā, taču dīzeļdegviela ir nepieciešama ne tikai būvmateriālu piegādēm, bet arī būvtehnikas darbināšanai.

Vai pašreizējos apstākļos vispār iespējams strādāt ar fiksētu samaksu, ja izmaksas nav prognozējamas un tās  pieaug?

Ir iespējams! Vienkārši strādājot ļoti ātri, lai ikviena objekta būvniecības laiks būtu maksimāli īsāks. Iepriekšējo gadu krīze pēc krīzes un nākotnes prognožu neiespējamība ir likušas nonākt pie atziņas, ka nedrīkst slēgt līgumus, kuru izpilde ir garāka par vienu gadu. Ilgtermiņa līgumi šādā situācijā būtībā nogalina būvkompānijas un ne tikai tās, jo iepriekš uzņemto saistību izpilde faktiski nav īstenojama bez strādāšanas ar zaudējumiem.

Kāda ir uzņēmuma recepte, ja šo neprognozējamo gadu laikā uzņēmuma neto apgrozījums ir dubultojies?

Jā, tieši vissarežģītāko apstākļu laikā Mapri Būve ir īstenojusi ienākumu lēcienu – dubultojusi neto apgrozījumu. Pirmais lielais lēciena brīdis bija 2021. gads, kurā ieguvām lielu pasūtījumu portfeli, tam sekoja vēl viens lēciens 2022. gadā. Vienlaikus 2023. gadā uzņēmums izvēlējas piesardzīgāku politiku, jo vairs nebija iespējams atļauties tik lielu risku, kuru nāktos kompensēt no savas attiecīgā gada peļņas vai pat no iepriekšējos gados uzkrātās, bet dividendēs īpašniekiem nesadalītās peļņas. Rezultātā 2023. gadā neto apgrozījums salīdzinājumā ar 2022. gadā iespēto nedaudz nosēdās, taču 2024. gadā tas atkal pieauga līdz 41 milj. eiro un turpināja pieaugt arī 2025. gadā, kad sasniedza uzņēmuma vēsturē augstāko atzīmi – 48 milj. eiro.  Arī rentabilitāte 2024.gadā pieaugusi par 441%, peļņa pieaugusi no 211 tūkstošiem eiro līdz 1,77 miljoniem eiro – būtisks rentabilitātes uzlabojums būvniecības nozarē. 

Kādu plānojat 2026. gadu?

Parakstīto pasūtījumu portfelis šim gadam ir līdzvērtīgs 2025. gada veikumam. Vienlaikus ir jautājums, vai šajos neprognozējamos apstākļos īstenot izaugsmes scenāriju vai tomēr izvēlēties piesardzīgu attīstības risinājumu. Pašlaik pastāv abi risinājuma varianti. Strādājam ar daudzām, nevis tikai vienu nozari, un tādējādi ir diversificēti riski, kas rastos, ja būvētu objektus tikai vienai sfērai, un ik gadu šajā segmentā notiek pārmaiņas atkarībā no tā, kādas ir sekmes kurai sfērai. Būvējam dažādus objektus Latvijā strādājošajiem lauksaimniekiem, piena lopkopjiem – pārsvarā dzīvnieku mītnes.  Būtībā savulaik Mapri Būve savu darbību sāka tieši ar zemniekiem nepieciešamo objektu būvniecību. Otra sfēra, kurā sniedzam būvniecības pakalpojumus, ir mazumtirdzniecība, kurai būvējam veikalus - gan ārvalstu mazumtirdzniecības ķēdēm, gan pašmāju tirgotājiem. Vēl viens segments ir vairumtirgotājiem nepieciešamās noliktavas, pēdējos gados arī daudzstāvu dzīvojamās mājas, biroju ēkas. Pašlaik lielākais projekts ir Aura kvartāls, kur kopējā platība zem jumta būs vairāk nekā 15 000 m². Pērn iespaidīgākais bija Vilvi jaunās siera ražotnes būvniecība, kur ēka rada labi ja 20% no kopējām šī projekta izmaksām, jo vairums naudas tika ieguldīts robotizētās iekārtās un tehnoloģiskajās līnijās.

Vai sniedzat būvniecības pakalpojumus arī aiz Latvijas robežām?

Mapri Būve to nedara, jo ir lielāka būvniecības nozares grupas Mapri meitas kompānija Latvijā, savukārt Igaunijā un Lietuvā attiecīgus pakalpojumus sniedz mātes un māsas kompānijas. Kopumā Mapri grupa strādā visās trijās Baltijas valstīs. Jāņem vērā, ka Mapri Būve Latvijā īsteno Igaunijas un arī Lietuvas investoru projektus, kuri sākotnēji ar Mapri grupas kompāniju realizējuši savus nekustamo īpašumu projektus Igaunijā un Lietuvā. Ir bijuši arī gadījumi, kad vispirms Mapri Būve ir attiecīgā nekustamā īpašuma attīstītāja vēlmes realizējusi Latvijā, un vēlāk tas vēlas attīstīties kaimiņvalstīs, kur tad projektus realizē grupas kompānija attiecīgajā valstī.  Strādājot grupā, spējam iegūt pievilcīgas cenas dažādu būvmateriālu iegādei un būvniecības darbu veikšanai. Darbs uzņēmumu grupas ietvaros arī ļauj labi izprast ikvienas Baltijas valsts būvniecības pakalpojumu tirgu, kā arī nekustamo īpašumu attīstības tendences, arī to izmaiņu ātrumu.

Kāds tad ir būvniecības tirgus Baltijā?

Diemžēl, bet Latvija ir godpilnajā trešajā vietā Baltijā. Ja vērtē pēc kopējā būvniecības apjoma, tad lielākais tirgus ir Lietuva, kuras ietilpība ir tikpat liela cik Latvijas un Igaunijas summārais apjoms. Jāņem vērā, ka Lietuva ir lielākā no Baltijas valstīm pēc iedzīvotāju skaita, kas ir teju divas reizes lielāks nekā Igaunijā. Lai arī pēc kopējiem būvniecības tirgus apjomiem Latvijas būvniecības tirgus bija ap 3 miljardiem eiro, tomēr Igaunijā tas bija pat nedaudz lielāks, kaut arī Baltijas ziemeļu kaimiņvalstī ir par 33% mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Tas nozīmē, ka, rēķinot būvniecības apjomu uz vienu iedzīvotāju, līdere ir Igaunija. Protams, Igaunija savulaik orientējās uz Somiju, Lietuva savukārt uz Poliju un Vāciju, bet Latvija sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ vairāk sadarbību bija tendējusi uz austrumu kaimiņvalstu - Krievijas, Baltkrievijas - investoriem, nekustamo īpašumu projektu attīstītājiem, taču, slēdzot robežas, Latvija arī pamatīgi cieta.Ir daudz dažādu nianšu, kas maina daudzus faktorus. Piemēram, lai Latvijas lauksaimnieks iegūtu savam iecerētajam projektam ES līdzfinansējumu, viņam jābūt jau saskaņotam būvprojektam, taču neviens nevērtē, vai īstenotais projekts būs dzīvotspējīgs, savukārt Igaunijā tādā pašā situācijā tiek prasīts iesniegt biznesa plānu. Tie ir atšķirīgi principi ES līdzfinansējuma saņemšanai, kuru Latvijā bieži vien dēvē par ES naudas apgūšanu.

Vai brīdī, kad nav pieejams ES struktūrfondu līdzfinansējums iecerētajiem projektiem valsts sektorā, nepieaug konkurence no būvniecības pakalpojumu sniedzēju puses, kuri strādā tieši sabiedriskā sektora projektu īstenošanā?

Ja valsts, pašvaldību sektorā ir klusuma brīdis, tad loģiski, ka uz ikvienu būvniecības pakalpojumu iepirkuma konkursu privātajā sektorā piesakās daudz vairāk pretendentu un konkurence pieaug, kas, protams, pasūtītājam, izvēloties, ar kuru strādāt, rada patīkamas galvassāpes. Piemēram, tālu Latvijas laukos uz vienu lauksaimniekam nepieciešama angāra būvniecību piesakās 25 kompānijas. Būtībā ES struktūrfondu līdzfinansējuma apjoms un pieejamība ietekmē būvniecību ne tikai sabiedriskajā sektorā, bet gan visā valstī kopumā, jo celtnieki tam spiesti staigāt līdzi. Proti, ja mazāk darba sabiedriskajā sektorā, tad tas atsaucas uz visiem iesaistītajiem - specializēto būvdarbu veicējiem, būvmateriālu ražotājiem, tirgotājiem, pakalpojumu veicējiem, jo tiem nav darba, un tieši pretēji: ja sabiedriskajā sektorā ir lieli pasūtījumi, tad ir otra galējība – daudzu specializēto darbu darītāju trūkums, kas audzē šo pakalpojumu cenas. 

Par šo situāciju, kad vienā brīdī ir maz darba, bet otrā nav brīvu jaudu, lai varētu īstenot visu iecerēto, būvniecības nozare ir vairākkārt runājusi ar Ekonomikas ministrijas vadību, proti, lai valsts attiecīgo finansējumu piešķirtu vienmērīgi visa ES attiecīgā plānošanas perioda laikā, nevis teju vai lauvas tiesu pēdējos divos vai trijos gados, kas rada pamatīgu pārkaršanu, kam seko totāla atdzišana. Vienmērīga naudas piešķiršana nodrošinātu vienmērīgāku – prognozējamāku – darbu, vienlaikus neradot jaudu deficītu un neraisot attiecīgo darbu sadārdzināšanos. Ir jau pieredzētas situācijas, kad viens ES plānošanas periods ir beidzies, bet jaunajam ES plānošanas periodam vēl nav programmu vai projektu un daudziem būvniekiem vairākus mēnešus nav darba. Bet tad atkal tiek piešķirta nauda vairāk nekā miljards eiro vairākiem projektiem, un celtnieki to nespēj saprātīgos termiņos īstenot, vienlaikus izraisot pārkaršanu. 

Diemžēl, lai kādos kabinetos kādas sapulces un tikšanās ir bijušas, taču vismaz līdz šim nekas būtiski mainījies nav. Viens no iemesliem ir Latvijā radītā sistēma, kur būtiskākais ir apgūt ES un valsts atvēlēto finansējumu. Ceru, ka 2026. gada pavasarī ir apgūti 50% no būvniecībai atvēlētās naudas, jo ES plānošanas periods beidzas jau 2027. gada 31. decembrī - tātad aptuveni 20 mēnešu laikā ir jāspēj apgūt vēl 50%. Protams, kādu daļu no projektiem varēs pabeigt arī 2028. gadā, taču ne jau visus, un tam vēl būs nepieciešams saņemt Eiropas Komisijas atļauju pagarināt konkrēto projektu īstenošanas termiņu. Vienlaikus 2028. gadā, kad sāksies jaunais ES plānošanas periods 2028.-2034. gadam, visticamāk, atkal būvniekiem daudz darba nebūs. Piemēram, viens no ļoti liesajiem gadiem būvniekiem bija 2016. gads, kurā Mapri Būve, startējot viena projekta būvniecības pakalpojumu sniegšanas iepirkumā, ieraudzīja konkurentu solīto cenu, kura būtībā bija vērsta uz attiecīgā darba ieguvi, jo no tās peļņa nebija iespējama vai pat darbs būtu ar zaudējumiem. Sniegt būvniecības pakalpojumus vai pārdot preces ar zaudējumiem nav jēgas, taču diemžēl tādas situācijas mēdz būt, jo pretējā gadījumā cits risinājums būtu slēgt ražotnes un atlaist darbiniekus, kas attiecīgo uzņēmumu vienkārši izstumj no tirgus, bet atgriezties tajā ir ļoti grūti, ilgi un dārgi.

Vai tirgu ietekmē fakts, ka Latvijā ik pa laikam notiek satricinājumi būvkopmpāniju segmentā, pazūd spēcīgi spēlētāji?

Tas, ka būvniecības pakalpojumu pircēju vidū kādi būvniecības pakalpojumu sniedzēji zaudē uzticību, nav nekāds noslēpums, tikai jautājums, kāpēc tas notiek. Ja paraugās uz pēdējo 2022.-2023. gadā notikušo virknes būvkopmāniju exit, tad jāsaka, ka 2022. gadā būvniecībā inflācija bija ap 25%, kas ir ļoti milzīgs skaitlis, tam vēl jāpieskaita tā dēvētās būvnieku karteļa lietas lēmumi, kas arī būtībā bija  būtiskākie iemesli uzticības zaudēšanai kopumā apmēram pieciem Latvijas tirgū līdz tam nozīmīgas pozīcijas ieņemošiem būvuzņēmumiem. Vienlaikus šāda notikumu gaita pavēra iespējas citām būvkompānijām salīdzinoši strauji izaugt, un to jau var redzēt pēc lielāko būvniecības pakalpojumu sniedzēju 2024. gada neto apgrozījuma datiem.  

Ar šo 25% inflācijas lēcienu nācās sadzīvot visiem būvniekiem, arī Mapri Būvei, kura, lai nelauztu jau noslēgtos līgumus, būtībā tos paveica ar zaudējumiem un noēda iepriekšējos gados uzkrāto, bet dividendēs nesadalīto peļņu. Faktiski Mapri Būve 2023. gadu sāka no sava veida nulles pozīcijas, taču spēja saglabāt savas attiecības ar klientiem, reputāciju, noslēgto līgumu summas palika nemainīgas, un, kā rāda 2024.  un 2025. gada pieredze, tad šāds kompānijas īpašnieku lēmums ir attaisnojies ar jauniem pasūtījumiem.

Vai Igaunijā un Lietuvā arī vēsturiski ir bijušas tādas pamatīgas zemestrīces būvkompāniju segmentā, kādas 30 gadu laikā novērotas Latvijā?

Virspusēji raugoties, tik kardinālu pārmaiņu Igaunijas būvkompāniju segmentā, kādas pieredzētas Latvijā, nav bijis. Iemesli tam, visticamāk, ir vairāki, no tiem daļa meklējami ekonomikā - lai iegūtu pasūtījumus iepirkumu konkursā, solīja ekonomiski nepamatoti zemu cenu cerībā, ka to ar dažādiem instrumentiem varēs paaugstināt, bet ne vienmēr šīs cerības materializējās.  Turklāt, lai ar maksimāli zemāko cenu, kas ļauj iegūt konkrēta objekta būvniecības pakalpojumu pasūtījumu, tomēr varētu gūt peļņu, izmantoja materiālus, kuru fizikālās īpašības neatbilda projekta prasībām, tādējādi pēc laika zaudējot reputāciju. 

Citi iemesli, iespējams, ir meklējami nacionālās īpatnības segmentā. Proti, Igaunijā populāra problēmu risināšanas recepte ir sarunas — dialogs, Latvijā – burta kalpi, jo vairumā gadījumu centīgi izmanto noslēgtajos līgumos, normatīvajos aktos ierakstīto vai pat to interpretāciju. Tādā vīzē no abām strīdus pusēm naudu pelna juristi. Iespējams, ka, vadoties pēc principa ka tik kaut kas nenotiek, Latvijā valsts līmenī ir radīta pamatīga birokrātija, kādas nav Igaunijā. Tur jau daudzus gadus ir pavisam citi kritēriji, pēc kuriem būvniecības pakalpojumu iepirkumu konkursā nosaka uzvarētāju, kurš veiks būvniecību. 

Piemēram, Igaunijā būvkompānijas konkurē nevis ar zemāko cenu kā Latvijā, bet gan ar tehnoloģiski visizdevīgāko risinājumu.Igaunijā ir dialogs starp uzņēmēju un valsts pārvaldi, bet Latvijā diemžēl tā nav. Piemēram, Mapri Būve runā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu par ugunsdrošības prasībām, taču atšķirībā no ziemeļu kaimiņvalsts atsaucības ir maz, bet atsevišķos gadījumos pat tiek pausta noraidoša attieksme, jo viss ir rakstīts likumā, noteikumos. Diemžēl, bet Latvijā ikviena struktūra uz visu skatās tikai no sava skatupunkta, jo to neinteresē, kas notiek citur, taču kopumā tas rada birokrātijas džungļus, kas rezultējas garākos termiņos un lielākās izmaksās. Igaunija no Somijas ir pārņēmusi praksi, ka ugunsdrošības jautājumos ikviens objekts tiek vērtēts individuāli un tam arī tiek nolemts, kādas ugunsdrošības normas tiks piemērotas. Ja ir sarežģītāks projekts, tad tam tiek veiktas arī simulācijas. Igaunijā šobrīd var uzsākt būvniecību - rakt zemi – pat tad, ja ir vēl tikai iecere, bet paralēli jāsāk  iesniegt objekta rasējumi. Tas nozīmē, ka var būvēt pamatus, ja ir attiecīgi rasējumi, bet vēl nav ēkas projekta. Latvijā tā rīkoties nedrīkst. 

Un nav jau brīnums, ja Igaunijā jau teju viss ES līdzfinansējums 2021- 2027. gadam, kas saistīts ar būvniecību, ir izmantots – objekti uzbūvēti vai ir pabeigšanas stadijā. Vēl, piedaloties būvniecības pakalpojumu iepirkumu konkursos sabiedriskajā sektorā, Latvijā tiek prasīts iesniegt izziņas, kuras ir atrodamas valsts reģistros, kamēr Igaunijā tādas neprasa. Ir dīvaini e-pārvaldes laikmetā printēt izziņas no reģistriem, lai tās iesniegtu kārtējai valsts struktūrai, kura visu vajadzīgo var elektroniski redzēt attiecīgajā valsts datubāzē. Secinājums: Latvijā esam apauguši ar daudzām pašu izdomātām darbībām un prasībām, kas komplektā ar valsts pārvaldes neuzticību arī bremzē visu nozari un visus termiņus padara garākus, un visu procesu sadārdzina. Salīdzinājums, ko un cik lielā apmērā prasa Latvijā un Igaunijā, ir veikts.

Vai šo salīdzinājumu starp prasībām Latvijā un Igaunijā esat iesnieguši Ekonomikas ministrijā, kura ķērusies pie procesu pārskatīšanas un  termiņu saīsināšanas būvniecības sektorā?

Personīgi esmu vērsies pie ekonomikas ministra Viktora Valaiņa, kurš ir ļoti atvērts šajos jautājumos un palīdz norādīt, ar ko konkrēti būtu jārunā, taču ne jau ministrs ir problēma, bet gan valsts pārvaldes aparāts, kurš nebūt nav ieinteresēts reālu pārmaiņu ieviešanā. 

Vai ES Zaļais kurss sadārdzina būvniecību?

Būvju ilgtspēja ir būtisks jautājums nekustamo īpašumu attīstītājiem, vienlaikus Latvijā ir sistēmas (BREEAM (British Research Establishment Environmental Assessement Method), Ziemeļamerikas LEED (Leadership in Energy and Environmental Design) sistēma, un pamazām ienāk arī Vācijas DGNB (Deutsche Gesellschaft für Nachhaltiges Bauen)), kuras ļauj novērtēt dažādu būvju ilgtspēju. Jāņem vērā, ka šīs novērtēšanas sistēmas sadārdzina būvniecību, jo jāspēj nodrošināt vairāk funkciju, kuras ikdienā pat varbūt ne visi pašlaik izmanto. Sertifikāciju izvēlas tie nekustamo īpašumu attīstītāji, kuri to var atļauties, vai arī tie, kuru telpu nomnieki prasīs attiecīgu sertifikātu. ES Zaļā kursa būtība ir cik vien iespējams mazināt CO² emisiju apmēru, ne tikai ražojot būvmateriālus, tos transportējot, bet arī pašā būvniecības procesā. Tādējādi teorētiski priekšrokai būtu jābūt būvmateriālu ražotājam, kurš attiecīgajam objektam atrodas kilometru ziņā vistuvāk, taču Latvijā nav visu būvmateriālu ražotņu. 

Piemēram, Latvijā nav akmens vates ražotnes, tādējādi tā tiek vesta no Turcijas, un, ja aprēķinās tās transportēšanas CO², tad, iespējams, atkal būsim ar sarkaniem cipariem jeb ārpus spēles. Cits piemērs: būvniecībai nepieciešamos zāģmateriālus pašlaik lētāk ir iegādāties Zviedrijā nekā Latvijā, kam, protams, atkal var nākties pieskaitīt transportēšanas CO². Un atkal Latvija kā centīgs skolēns cenšas izpildīt visus nosacījumus un vēl nekavējoties, kamēr citas valstis šīs prasības ievieš pakāpeniski, tādējādi mazinot to negatīvo ietekmi. Ir bažas, ka Latvija ar savu pārcentību savā valstī esošos būvmateriālu ražotājus un pat būvniecības pakalpojumu sniedzējus izliks ārpus rentabilitātes - liks strādāt ar zaudējumiem, kas nebūt nav ilgtspējīgi. Kāpēc? Tikai viens piemērs: būvējot vienam klientam ēku, bija prasība, ka tajā ir jāizmanto ilgtspējīgas dzelzsbetona konstrukcijas, kurām ir attiecīgs sertifikāts, un mēs atradām vienu ražotāju. Taču tā produkcijas cena bija būtiski augstāka par analogiem konkurentu izstrādājumiem, kuriem šāda dokumenta nebija. Jāņem vērā, ka pietiekami daudzas kompānijas Latvijā savā ražošanā izmantoja lētākos Krievijas un Baltkrievijas materiālus, kādu pašlaik vairs nav, un tāpēc attiecīgie izstrādājumi ir ar pavisam citu cenu, kas atkal izraisīja būvmateriālu un visas būvniecības būtisku inflāciju, kas nebūt nepriecē nekustamo īpašumu attīstītājus.

Kādu redzat uzņēmumu 2030. gadā?

Pašreizējos neprognozējamās nākotnes risku apstākļos ir ļoti grūti šodien prognozēt uzņēmuma nākotni kaut vai tuvāko divu trīs, nemaz nerunājot par piecu gadu laika posmu. Vīzija - Mapri Būve pēc pieciem gadiem ir Latvijas 10 lielāko būvniecības pakalpojumu sniedzēju pulkā, kas sniedz ģenerāluzņēmuma pakalpojumus, kur 90% darbības notiek privātajā un 10% - sabiedriskajā sektorā.