Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu diskusiju cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija ietvaros sarunā par biodegvielas ražošanu Latvijā šodien un rīt. Vienlaikus Latvijā izaudzētām rapša sēklām var pievienot augstāku vērtību, no tām ne tikai izspiežot eļļu un iegūstot lopbarībā izmantojamos raušus, bet šo rapšu eļļu izmantojot biodegvielas ražošanai, tādējādi  transporta degvielas daļu izaudzējot savā zemē.

Vēsturisko lēmumu sekas

„Pašlaik Latvijā ir divas ražotnes, kur viena - SIA Bio-Venta - ir liela ražotāja un otra – mazāka ražotāja GVF Bio, un kopumā ražotnes var saražot dīzeļdegvielas piedevas –biodīzeļdegvielas - daudz vairāk, nekā valstij būtu nepieciešams, lai varētu izpildīt  Eiropas Savienības uzstādītos mērķus,” pašreizējo situāciju raksturoja  Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce. Viņš norādīja, ka liela daļa no Latvijā saražotās biodīzeļdegvielas tiek eksportēta. Problēma ir ar Latvijas iekšējo patēriņu, kas laika gaitā pieredzējis pamatīgu viļņošanos. 

„Pirmais biodegvielas likums Latvijā tika akceptēts 2005.gada, tajā bija ierakstīts — patēriņā Latvijā jābūt vismaz 2% no kopējās patērētās degvielas, bet 2010. gadā šim īpatsvaram bija jāsasniedz 5,75%, taču 2025. gadā vēl joprojām nav sasniegts mērķis, kas bija jāsasniedz jau pirms 15 gadiem,” stāsta R. Pūce. Viņš atzīst, ka šajā laikā biodegvielas īpatsvars svārstījies no 0% līdz pat maksimums 4%. „Sākotnēji nospraustā politika attiecībā uz biodegvielas īpatsvaru kopējā degvielas patēriņā Latvijā nav rezultējusies,” tā R. Pūce. Viņš atzīst, ka  biodīzeļdegvielas ražotājiem svarīgs ir tirgus un tieši vistuvākais — pašmāju  – tirgus ir visinteresantākais, jo tas ir visvieglāk sasniedzams, ar vismazākajiem riskiem, vismazāko transportēšanas attālumu. 

„Vietējā patēriņa esamība  pašmāju ražotājiem ir ļoti vēlama,” uzsvēra R. Pūce.  „Uzņēmēji paļāvās uz to, ka tiks pildīti šie uzstādītie mērķi, taču Latvijā  svārstīšanās 10 -15 gadu laikā bija daudz izteiktāka nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā vai Igaunijā, turklāt, piemēram, Igaunija jau sen izvēlējās iet pa biometāna ceļu, Lietuva izvēlējās gan biodegvielu, gan biometānu kā risinājumu transporta degvielas dekarbonizācijai,” skaidro Latvijas ilgtspējas klastera vadītājs Armands Gūtmanis. Viņš norāda, ka Lietuvas likumdošana pēdējo 5-10 gadu laikā ir stipri noturīgāka ar fokusu uz nākotni, kas rezultējies ar būtiskām investīcijām gan biodegvielas, gan biometāna ražotnēs. „Valsts politikai ir būtiska loma, un  tieši tāda pati loma ir ES direktīvām,” tā A. Gūtmanis. Viņš norāda: pēdējo gadu laikā var novērot, ka ES līmenī uzsvars no Zaļā kursa ir pārvietojies uz vietējo ražotāju konkurētspēju. „Tas  nozīmē  prioritāti pašmāju ražotājam ar visām no tās izrietošām sekām, kādas ir vai būs jūtamas katrā no ES dalībvalstīm,” tā A. Gūtmanis.

Klupšanas akmens – atkāpšanās no paredzētā

„Klupšanas akmens ir valsts politikas nenoturībā, mainībā, īstenojot atkāpšanos no uzstādīto mērķu izpildes,” secina Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe. Viņš atgādina, ka valsts uzstādītais mērķis bija iemesls, kāpēc savulaik tika izveidotas pat septiņas – astoņas ražotnes, taču krīze un ģeopolitiskie satricinājumi, un politikas maiņa Latvijā noveda līdz divām ražotnēm. „Politiskās vides tendenciozā noskaņojuma pamatā savulaik bija OIK, un tādējādi viss, kas saistīts ar atjaunojamo enerģiju, bija kā sava veida tabu tēma, diemžēl tās ir arī pašlaik,” skaidro J. Irbe. Viņš atzīst, ka Saeimas sastāvs mainījās, bet šajā jautājumā nekas nemainījās. „Sava veida piemērs ir arī Transporta enerģijas likums, kurš 2025. gadā parlamentā piedzīvoja savu trešo virzīšanu uz apstiprināšanu, kas ilga no 2018. gada (izstrādāts tika 2017. gadā). Faktiski, lai šo likumu akceptētu Saeima, bija nepieciešami deviņi gadi,” norāda J. Irbe. Viņš šo situāciju raksturo kā nespēju izšķirties par konkrētu redzējumu enerģētikā – kurus sektorus vēlas attīstīt Latvijā. „Rezultātā biodegvielas ražošanā Latvija ir pēdējā vietā Baltijā un atjaunojamā enerģētikā lielākie atpalicēji visā ES, piemēram, vēja enerģijas izmantošanā no kaimiņiem atpaliekam, šķiet, vairāk nekā 10 reizes,” secina J. Irbe. Viņš atzīst, ka arguments — biodegvielas ražošana ir darba vietas Latvijā, nodokļu maksājumi valsts budžetā – ir loģisks un saprotams, taču politiskā realitāte ir cita. 

Ik gadu papildu vismaz 50 milj. eiro

R. Pūce rādīja aprēķinus, kas liecina, ka ik gadu Latvijā tiek izaudzēti apmēram 0,4 milj. tonnu rapša sēklu, no tām aptuveni puse tiek eksportēta, bet, ja no tām vispirms izspiestu eļļu un kā blakusproduktu iegūtu raušus, ko izmantot lopbarībai, tad ārējās tirdzniecības bilance uzlabotos par 32 milj. eiro gadā, bet, ja šo rapša eļļu pārstrādā biodegvielā, tad papildus ir vēl vismaz 16 milj. eiro gadā, kas kopumā ik gadu dod 48 milj. eiro pie pašlaik 200 milj. eiro, ko rada biodegvielas ražotāji. „Būtībā tie ir 50 milj. eiro, ko Latvijai var iedot papildus rapša sēklu pārstrāde, vienlaikus neļaujot ar šīm izejvielām pelnīt citu valstu ražotājiem,” skaidroja R. Pūce. Viņaprāt, lai šo aprēķinu materializētu, ir nepieciešama valsts politika, uz kuru uzņēmēji var paļauties. „Tādas politikas, kā Latvijā attīstīt tautsaimniecību, veidojot, attīstot ražošanu, vēl joprojām nav,” tā J. Irbe. 

Viņš norāda uz  skaidrojumiem parlamenta deputātiem, ka jebkurš mērķa procentpunkts vai tā daļa nav jāizpilda ar papildu ieguldījumiem, jo biodegviela tiek saražota Latvijā un arī šeit patērēta, taču arī tas nav bijis tāds arguments, lai likumdevēji mainītu savu pozīciju.  Tā kā biodegviela ir produkts, kuram tiek uzskaitīta CO2 pēda, tad ir būtiski to nevest ļoti tālu. „Bio-Ventas gadījumā kā noieta tirgus ir Skandināvija, tuvākās Eiropas valstis un mēdz būt arī Lielbritānija,” skaidro R. Pūce. Viņš gan vērš uzmanību, ka dažādās valstīs ir atšķirīgi — specifiski – biodegvielas standarti, kuri ierobežo piegādes, jo  ir dažādas biodegvielas, un Latvijā tiek ražota pirmās paaudzes biodegviela jeb tā dēvētie metilesteri, bet netiek veikta hidroģenēze. „Nākotnes mērķus nevar sasniegt tikai ar šīm pirmās paaudzes degvielām, tāpēc būs nepieciešams tā dēvētais degvielu mix, kuru Eiropā spēj salīdzinoši labi ražot,” skaidro R. Pūce. Viņš uzsver, ka potenciālu Latvijā redz pilna pārstrādes procesa iedzīvināšanā. Proti, Bio-Venta pašlaik biodegvielas ražošanai daļēji izmanto importēto rapšu eļļu, jo Latvijā pietiekami lielā apjomā netiek iegūta eļļa no tām rapšu sēklām, kuras Latvijas zemnieki izaudzē. „Jādomā, kā Latvijā attīstīt rapša eļļas spiešanas jaudas, lai izejvielas - rapšu sēklu – eksporta vietā uz ārzemēm sūtītu vismaz rapšu eļļu un rapša raušus vai vēl labāk - šo eļļu pārvēršot biodegvielā,” skaidro R. Pūce.

Latvija strādā ārvalstu interesēs

„Latvijā ir Konkurences padome, kura 2022. gada oktobrī veica pētījumu - analīzi par degvielas mazumtirdzniecības tirgu, tajā (142.punktā) ir rakstīts, ka tieši no politiskās nestabilitātes biodegvielas kontekstā ieguvējas ir ārvalstu fosilās degvielas kompānijas,” norāda A. Gūtmanis. Viņš uzsver — šis atzinums nozīmē tikai to, ka Latvijas politika ir ilgstoši strādājusi ārzemju fosilās degvielas kompāniju interesēs. „Vai tas tā būs arī nākotnē, to redzēsim,” tā A. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka Francija, Vācija ir lielas valstis, kurās politika ir veidota ar loģiku — ir lauksaimniecība, ir ražotāji, tāpēc tiek veicināta attiecīga pārstrāde, nevis izejvielas — rapša, apaļkoksnes - eksports. Kamēr Latvijā pat vēl 2026. gadā par šo aspektu strīdamies, Rietumeiropas valstīs tas rezultējies ar lielu biodegvielu industriju. 

„Ja pārstrādāsim lielāku rapša sēklu apjomu eļļā, tad kā blakusprodukts būs arī lielāks lopbarības raušu apjoms, vēl jo vairāk, ja Eiropā proteīna produktu lopbarībai trūkst, tie tiek importēti, tātad ir potenciāls un vēl papildu iespējas,” norāda A. Gūtmanis. Viņš skaidro, ka ir tādas valstis kā Zviedrija, Dānija, kuras ir ieviesušas aprites ekonomikas  principus, kas ir vēl vienu pakāpi augstāk, un arī Latvijā to var īstenot, proti, kad viena ražošanas procesa atkritumi ir citam ražotājam izejviela. Minētie rapša rauši kā lopbarība ir blakus produkts biodegvielas ražošanas procesā, savukārt dzīvnieku tauki ir atkritumi lopkopības (gaļas pārstrādes) sektorā un ir izejviela biodegvielas ražošanai. „Protams, reālajā dzīvē ne visas idejas ir tik vienkārši realizēt, kā tās izstāstīt,” tā A. Gūtmanis.

Mērķis ir, bet nav starpfiniša

No 2026. gada spēkā esošais Transporta enerģijas likums ir liels kompromiss, un tiem, kuri nozarē ir jau ļoti sen, ir deja vu sajūta, jo esošais likums dara visu to pašu, ko vecais Biodegvielas likums, — ir mērķis 2030. gadam, taču ir garš starpposms, kurā nav neviena pieturas punkta, proti, mērķu pa gadiem līdz 2030. gadam. „Negribētos, lai piecus gadus nekas nenotiek un tad iestājas kāda auksta ziema, un kaut kur vajag taupīt, un tāpēc mainām iepriekšējo uzstādījumu, pasludinot, ka agrāk izvirzītais mērķis nav būtisks un no tā var atkāpties,” norādīja R. Pūce. Viņš nevēloties vilkt vēsturiskās paralēles un cerot, ka likumdevēji būs mācījušies no savu priekšteču kļūdām. „Gribētos, lai ir starpziņojumi par laika posmu līdz 2030. gadam un reakcija gadījumā, ja iecerētā mērķa sasniegšanas trajektorija atpaliek, vēl jo vairāk, ja Lietuva īstenoja pragmatisku risinājumu, nosakot starpmērķus un sekojot to izpildei,” tā R. Pūce.

Viņš kā argumentu min faktu, ka šāda prakse dienvidu kaimiņvalstī ir radījusi lielu vilkmi, kas ļauj nosēdināt lielas investīcijas. „Ja Bio-Venta šogad dubultos rapša sēklu pārstrādes jaudas, tad Lietuvā strādājošais konkurents Mestilla  savas jaudas ir trīskāršojis, un ir plāns tās pat pieckāršot, ko iespējams īstenot, tikai  pateicoties paļāvībai uz politiskajiem lēmumiem, jo investīciju atpelnīšanas laiks ir nevis pieci, bet gan 10  - 20 gadu, un politiskā nenoteiktība  bremzē investīciju lēmumu pieņemšanu,” tā R. Pūce. J. Irbe, piekrītot Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes locekļa sacītajam, atzīst, ka Transporta enerģijas likuma  spēkā esošā redakcijā, lai arī tā būtiski atšķiras no sākotnējās redakcijas, kurā  bija arī starpmērķi, tomēr ir paredzēts 2028. gadā iesniegt ziņojumu (lai saprastu tendences) Saeimai. „Diemžēl daudzos likumos, kuri saistīti ar ES kopīgo mērķu izpildi, tiek paredzēts, ka Latvija tos izpildīs pēdējā brīdī, un pat vēl vairāk, proti, valda pārliecība, ka Eiropa jau mūs nesodīs, jo līdz šim bargi nesodīja, tikai pakratīja ar pirkstu, un gan jau arī kārtējo reizi izspruksim sveikā,” norāda J. Irbe. 

„Tā ir stratēģija, un tai ir vieta, taču, manuprāt, tā nav uzvaroša stratēģija, jo nerunājam par degvielas piejaukuma procentiem, bet gan par lauksaimniecību un tautsaimniecību kopumā, par darba vietām, nodokļiem valsts kasē, kuri ļoti nepieciešami pieaugošo sabiedrības vajadzību apmierināšanai,” secina R. Pūce. Viņaprāt, mērķus var izpildīt, tikai to izpilde izmaksās dārgāk, un tas nozīmēs ievest, tātad sildīt citu valstu ekonomiku. „Diemžēl šāda pieeja nestrādā, jo politiķi  uz mērķiem skatās atrauti no tautsaimniecības,” tā J. Irbe. Viņš uzsver, ka vietējā ražošana ir jāattīsta un  ražošana ir vienīgais, kā varam kļūt turīgāki. „Joprojām importējam daudz energoresursu,  jo ik dienu  pēc aptuvenām aplēsēm 8 līdz 9 milj. eiro tiek pārskaitīti uz ārzemēm, kas, protams, ir iespaidīga summa, kur lauvas tiesa ir tieši degvielai un arī smērvielām,” norāda J. Irbe. Viņš atzīst, ka pašlaik tieši biodegvielas ražošanai atbalsta programmas Latvijā nav, tāda ir tikai biometānam, kur jau noslēdzās pirmā projektu pieteikumu iesniegšanas kārta, tā kā tai bija liela atsaucība, tad iecerēts īstenot vēl vienu kārtu vai arī izstrādāt jaunu atbalsta programmu.

Kaimiņiem citāds CO2

„Dalībvalstis drīkst ES struktūrfondu programmas veidot tā, lai ar fondu naudu atbalstītu kompānijas, ja tās iepērk izejvielas no tuvējās, teiksim, 200 — 100 km apkaimes, kas arī ir viena Zaļa kursā pamatideja, nevis tās ved tūkstošiem km,” norāda A. Gūtmanis. R. Pūce vērš uzmanību uz kaimiņvalstu konkurētspēju, jo biodegvielas ražotāji Latvijā zaudē Lietuvā strādājošajiem. „Ir tāda statistiski teritoriālo vienību klasifikācija, kura nosaka, cik lielu CO2 pēdu atstāj rapša izaudzēšana. Kaut arī Latvija un Lietuva ir kaimiņvalstis un klimatiskie apstākļi ir līdzīgi, tomēr dienvidu kaimiņiem ir par 39% labāka deklarētā emisiju vērtība salīdzinājumā ar Latviju, kas nozīmē, ka Lietuvā  izaudzētās rapša sēklas no emisiju viedokļa ir daudz augstvērtīgākas nekā tās, kuras izaudzētas Latvijā. Rezultātā biodegviela, kura ražota no dienvidu kaimiņvalstī izaudzētā rapša, emisiju aprēķinu dokumentos spēj uzrādīt par 7% labākas CO2 vērtības nekā no Latvijā izaudzētā rapša. Tie ir milzīgi cipari, jo  regulējums attiecas ne tik daudz uz biodegvielu, cik uz CO2 ietaupījumu,” skaidro R. Pūce. Viņaprāt, Latvijā visiem kopā būtu jāsaprot, kā dienvidu kaimiņi to ir spējuši panākt, un tādu pieeju īstenot Latvijā, lai mūsu valstī izaudzētais rapsis būtu tikpat konkurētspējīgs emisiju apjoma aspektā.

Emisiju vērtības pieaugums

„Visā ES uzsvars ir uz emisiju samazināšanu, un arī attiecīgos mērķus neviens nav atcēlis, un arī ES struktūrfondu programmas nākamajam ES plānošanas periodam 2028.-2034. gadam varētu būt saistītas ar emisiju samazināšanas mērķu izpildi,” diskusiju par nākamo fondu periodu raksturo A. Gūtmanis. Viņaprāt, tieši tāpēc attiecīgo lauksaimniecības produktu (izejvielu) gadījumā rentabilitāte būtu jāvērtē gan eiro vērtībā, gan arī CO2 emisiju apjoma vērtībā. „Faktiski ir divas cenas — eiro izteiksmē un arī emisiju daudzumā, un, ja pārdevējs varēs piedāvāt mazāku emisijas apjomu, tad arī attiecīgajam pārdevējam/precei varētu būt labāks noiets,” tā A. Gūtmanis. Viņaprāt, tas nozīmē, ka lauksaimniecībai ir jāiet mazāku emisiju virzienā, bet valstij kopā ar Eiropas Komisiju un ES struktūrfondiem šāds virziens ir jāatbalsta. J. Irbe gan atzīst, ka vismaz līdz šim vēl nav vienošanās par uzstādījumiem, ko un cik lielā mērā atbalstīt nākamajā ES plānošanas periodā. 

„Vispirms būtu jābūt ES lēmumam par atbalsta līmeni lauksaimniecībai nākamajā plānošanas periodā, vēl jo vairāk, ja pašlaik  diskusijas ir ne tikai par šī atbalsta līmeni, bet pat par iespēju izbeigt atbalstīt šo sfēru, kas diez vai tiks īstenota,” tā J. Irbe. Viņš norāda, ka  minētā iemesla dēļ pašlaik ir grūti diskutēt par ES struktūrfondu programmām un to, kas būs to fokusā. „Diskusijas notiek arī nacionālā līmenī par pārstrādes veicināšanu,” tā J. Irbe. Viņš atzīst, ka izaicinājumu ir gana daudz un  tā ir izšķiršanās, vai Latvija varēs noturēt eksporta potenciālu, jo Ukrainas dalība tādā vai citādā formā būs izšķirošs faktors, kas ietekmēs Latvijas produktu konkurētspēju, un līdztekus tam jāmin jaunās lauksaimnieku paaudzes nevēlēšanās nodarboties ar lopkopību, tā vietā izvēloties graudkopību (arī rapša audzēšanu). „Minēto iemeslu dēļ uzskatīt sevi par primārās produkcijas eksportētāju vēl desmit gadus uz priekšu būtu vieglprātīgi,” tā J. Irbe. Viņš arī norāda, ka graudkopji (arī rapša audzētāji) meklē alternatīvas, piemēram, zirņu un pupu audzēšanā. 

Ir jaunu ražotņu ieceres

Vienlaikus, neraugoties uz izaicinājumiem un neskaidrībām, Latvijā ir pieteikti vairāku jaunu biodegvielas rūpnīcu projekti. „Uz rītdienas — nākotnes – tirgu, ko definē ES (arī Latvijas) politikas mērķi,” uz jautājumu, uz ko balstās jauno ražotņu ieceres, atbild A. Gūtmanis. Viņš atzīst, ka biznesa risks ir vienmēr. „Divi uzņēmumi Liepājā un Rīgā, par kuriem ir publiska informācija, plāno izveidot ražotnes, kurās tiktu ražota HVO degviela (hidrogenētā augu eļļa, ko iegūst no augu eļļas, dzīvnieku tauku pārpalikumiem, citām izejvielām) un aviācijas degviela, un tādējādi Latvijā perspektīvā palielinātos biodegvielas ražošanas jaudas,” stāsta A. Gūtmanis. 

Viņaprāt, būtiskākais jautājums bija un būs: kur ir noiets  — pašmāju vai ārvalstu tirgū. „Latvijā  līdz 2030. gadam biodegvielu patēriņam ir jāaug, jo jāsamazina transporta CO2 emisijas, bet arī pēc šī datuma biodegvielas īpatsvaram jāpieaug,  jo emisijas būs jāsamazina par 16%. Vai tas tā būs, to rādīs laiks,” tā A. Gūtmanis. Viņš steidz piemetināt, ka ES apspriež, kā definēt 2040. gada  emisiju samazināšanas mērķus, kas ir ļoti ambiciozi, taču par tiem grūti spriest, jo nav zināmas daudzas detaļas. „Iecerētās jaunās rūpnīcas būs papildu spēlētāji tajā tirgū, kur pašlaik strādā Bio-Venta un GVF Bio, vienlaikus ES plāno zaļināt arī jūras transportu, kam varētu tikt izmantotas cita veida zaļās degvielas — zaļais amonjaks, kuram sava vieta ir arī Latvijā, jo ir atbilstošs terminālis,” norāda R. Pūce. Viņaprāt, attīstoties vēja un saules elektroenerģijai, būtisks jautājums būs šīs enerģijas uzglabāšana, kur viens no risinājumiem ir ūdeņradis, ko transportēt var kā amonjaku. 

„Tā ir jauna industrija, kuras Latvijā  pašlaik nav, bet tai ir potenciāls nākotnē, tiesa, ar ļoti augstu kapitālieguldījumu līmeni, kuru bez ārvalstu kapitāla nav iespējams īstenot,” tā R. Pūce. J.Irbe vērš uzmanību, ka Igaunija ir soli priekšā Latvijai, jo ziemeļu kaimiņvalstī tiek attīstīts pilotprojekts, lai perspektīvā būvētu jau lielu rūpnīcu netālu no Tallinas, un par to notiek sarunas ar globāla līmeņa investoriem, kuri izrādījuši interesi arī par iespējām Latvijā. „Ventspilī ir terminālis, kas stāv dīkā, bet potenciāli ir liels ieguvums Latvijai, ja vien to spētu reanimēt un  uzbūvēt rūpnīcu,” tā J. Irbe. Viņš norāda, ka savā ziņā uzplaukuma fāzē ir HVO (Latvijā  gan šobrīd vēl nav ražotāju), jo daudzi  degvielas tirgotāji to izvēlas kā piedevu. „Latvijā ir biodegvielas ražošanas potenciāls, ir iespējas, bet nav sabiedrības atbalsta, un tā trūkst arī politikā,” norāda J. Irbe. Viņš atgādina, ka bez šīm atjaunīgo energoresursu (saules un vēja) jaudām arī šāda veida biodegvielu projekti neattīstīsies. „Investori nav mecenāti, turklāt Lietuva sper platus soļus atjaunojamās enerģijas attīstībā un tādējādi  pašlaik ir visiekārojamākā investoriem, kuriem nepieciešama šī enerģija citu produktu ražošanai,” skaidro J. Irbe.  „Lietuvieši mums priekšā ir nevis trīs, bet gan deviņus gadus, jo ik gadu bijuši par apmēram trīs procentiem veiksmīgāki nekā mēs, un tas nozīmē, ka ir jāatrod savs ceļš, jāsaņem drosme un jāizdara,” tā R. Pūce. J. Irbe atzīst, ka biodegvielas īpatsvars transportā Lietuvā ir  9%, Igaunijā — 7%, bet Latvijā - tikai 3%. „Pēdējo gadu laikā attīstība ir notikusi nevis  biodegvielas ražošanas, bet gan citos  transporta degvielas segmentos, proti, biometānā,” tā J. Irbe. Viņš atgādina, ka divu gadu laikā darbu ir sākušas 11 biometāna ražotnes un kopā saražoti 7 milj. m3, no kuriem 6 milj. m3 vietējā patēriņa, kas ir 0,7% no kopējā gāzes patēriņa gadā, bet Eiropas Komisijas novērtētais Latvijas potenciāls ir 15% no gāzes patēriņa. Šogad nozari vēl varētu papildināt 6 līdz 7 ražotnes.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.