To rāda pētījums Latvijas ūdeņraža ekonomikas stratēģija 2030. Tā veicējs Dr.oec. Justs Dimants uzsvēra, ka ūdeņraža ekonomika var kļūt par vienu no Latvijas enerģētikas dekarbonizācijas virzītājspēkiem un vidējā termiņā veicināt ilgtspējīgu enerģētiku.

“Latvijas valdībai ir jādefinē mūsu vieta Eiropas ūdeņraža ekonomikas ekosistēmā – vai būsim tranzīta valsts, zaļā ūdeņraža ražotājvalsts, zaļā metanola ražotāja un eksportētājvalsts, ūdeņraža patērētājvalsts vai izvēlēsimies citu scenāriju,” skaidroja J. Dimants. Viņš norādīja, ka tieši Latvijas vēlmes definēšana arī ļautu izstrādāt attiecīgu stratēģiju, kam pakārtotas būtu normatīvo aktu izmaiņas un arī attiecīgas valsts atbalsta programmas.

“Latvijai ir potenciāls un priekšnosacījumi, lai mēs dažādā apjomā varētu pildīt visas minētās funkcijas un tādējādi sniegt ieguldījumu tautsaimniecībā, taču nepieciešams nozīmīgs darbs, lai šo potenciālu realizētu,” tā J. Dimants. Viņš atgādina, ka Polijā, Igaunijā un arī Lietuvā jau ir ūdeņraža stratēgijas, kuras ir detalizētākas un konkrētākas, tādējādi faktiski šīs valstis Latvijai priekšā ir trīs līdz piecus gadus. 

“Tas nav un nevar būt iegansts, lai neko nedarītu,” tā J. Dimants. Pašlaik pieejamākais ir tā dēvētais pelēkais ūdeņradis, kuru iegūst no dabasgāzes, bet par vēlamo iecerēts tā dēvētais zaļais ūdeņradis, kas tiktu iegūts no saules un vēja (arī ūdens) stacijām.

Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 23.jūlija numurā!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.