Līdz šim ūdeņradis Latvijā izmantots vien dažu salīdzinoši nelielu projektu ietvaros, taču novembrī par iespējamiem plāniem zaļo ūdeņradi ražot rūpnieciskos apmēros publiski paziņojusi Ventspils brīvosta un aprīlī – arī Liepājas speciālā ekonomiskā zona. Šobrīd, kad Eiropas mērķis ir izveidot enerģijas sistēmu, kuras pamatā ir atjaunojamā enerģija, Ziemeļvalstīs vērojama ļoti strauja attīstība gan AER sektorā kopumā, gan arī ūdeņraža jomā, teic Simo Seinevirta (Simo Säynevirta), H2 klastera priekšsēdētājs Somijā un ABB Zaļās elektrifikācijas ekosistēmas vadītājs. Kā pozitīvu piemēru viņš šajā gadījumā min Somiju, norādot, ka arī Baltijas valstīs iespējas ražot zaļo ūdeņradi pastāv un tās ir jāizmanto. 

Liels potenciāls

Šobrīd tirgū ir ļoti labi apstākļi, lai paplašinātu AER izmantošanu elektrības ražošanā, un, integrējot šajās tehnoloģijās arī ūdeņradi, mums būtu iespēja attīstīt pilnīgi jaunu nozari, kas būtu balstīta uz tīru enerģiju, norāda S.Seinevirta. “Pēdējie gadi enerģētikas sektoram ir bijuši gana izaicinoši, un lielu lomu šajā gadījumā, protams, spēlējis Krievijas karš Ukrainā. Domāju, ka pirms kara bija ļoti grūti prognozēt, ka Eiropa varētu pilnībā atteikties no Krievijas gāzes, taču tas ir noticis, tādā veidā būtiski palielinot AER izmantošanu enerģijas ražošanā. Ja paskatāmies, kas ir noticis pēdējos trīs gados Somijā, tad jāatzīmē, ka šobrīd uzstādītā vēja jauda valstī jau ir sasniegusi 7000 MW, kas ir trīs reizes vairāk nekā 2020. gadā, kad uzstādītā vēja jauda valstī bija vien 2000 MW. Turklāt izaugsme turpinās un jaudas arvien pieaug. Šis ir arī iemesls, kāpēc ūdeņraža attīstība nevarēja sākties ātrāk - mums vienkārši nebija tīras enerģijas un elektrības pārpalikuma,” teic S.Seinevirta.

Viņš atgādina, ka kādreiz Somija importēja elektroenerģiju no kaimiņvalstīm, tostarp Krievijas, taču tagad situācija ir mainījusies. “Somija no Krievijas vairs nepērk ne elektrību, ne gāzi. Turklāt Somijā attīstījusies ne tikai AER ražošana, bet arī kodolenerģijas sektors, kā ietekmē šī valsts elektrības ziņā ir pilnīgi pašpietiekama. Respektīvi - katru gadu tiek saražots tik daudz, cik patērēts, turklāt pašreizējais patēriņš ir pat daudz mazāks nekā ģenerācijas apjoms. Tas savukārt paver plašākas iespējas arī ūdeņradim, jo ar šī resursa palīdzību dažādās jomās mēs varam radīt lielāku pievienoto vērtību. Kā piemēru varu minēt zaļo tēraudu, kur ogļu vietā izmanto zaļo ūdeņradi, lai ražotu tēraudu no dzelzsrūdas. Šāda veida projekti jau šobrīd tiek izstrādāti Ziemeļvalstīs, un domāju, ka arī Baltijai ir visas iespējas īstenot līdzīgus projektus,” atzīmē S.Seinevirta.

Kaimiņi priekšā

Kaspars Liepiņš, H2Latvia valdes priekšsēdētājs, piekrīt - ūdeņraža tehnoloģijas Baltijā un sevišķi Latvijā līdz šim nav ļoti aktīvi izmantotas. “Plašākai sabiedrībai zināms ir bijis, piemēram, Rīgas satiksmes projekts, kura ietvaros tika iegādāti ar ūdeņradi darbināmi trolejbusi un uzbūvēta uzpildes stacija. Jāatzīmē, ka transporta līdzekļu ekspluatācija gan radīja dažādas ķibeles, bet ūdeņraža ģenerācijas iekārtas darbībā tika izmantota dabasgāze, kura Latvijā lielā mērā vēl pavisam nesen galvenokārt nāca no Krievijas, kā arī ar esošo tehnoloģiju tiek saražots nevis zaļais, bet gan pelēkais jeb fosilais ūdeņradis. Arī uzņēmums Latvenergo ir pētījis ūdeņraža tehnoloģiju pielietošanu, bet vēl, cerams - pagaidām, nav nonācis līdz projektu realizācijas stadijai. Kopumā - mēs arvien vēl pietiekami neizmantojam šī resursa sniegtās iespējas. Liels, plašs, tehnoloģisks pielietojums Latvijas kontekstā ūdeņradim vēl nav atrasts, un skaidrojums tam ir meklējams vēsturē. Pirmkārt, mums nav bijis industrijas, kas ūdeņradi izmanto. Lietuvā, kur ir naftas pārstrādes rūpnīca un minerālmēslu ražotne, ūdeņradis ir bijis un joprojām ir integrāla nozares sastāvdaļa. Protams, tas tāpat ir fosilais ūdeņradis, taču jebkurā gadījumā nozarei ir priekšnosacījumi un iespējas straujākai attīstībai. Pie mums šāda veida ražotnes, cik man zināms, nav bijušas, tāpēc mums vēsturiski nav bijusi vajadzība attīstīt ūdeņraža tehnoloģijas. Pārējās jomās, kur savukārt varētu izmantot ūdeņradi, modernizējot ražošanu un ieviešot klimatneitrālās tehnoloģijas, piemēram, bāzes jaudas elektrības ģenerēšanā vai siltumapgādē, tādējādi savlaicīgi radot ilgtspējīgas konkurences priekšrocības, mēs joprojām izmantojam dabasgāzi," teic K.Liepiņš.

Arī S.Seinevirta apstiprina - citas Baltijas valstis ūdeņraža tehnoloģiju izmantošanas ziņā ir Latvijai nedaudz priekšā. “Starp Baltijas valstīm kā labu piemēru varu minēt Igauniju. Piemēram, šobrīd viena izmēģinājuma projekta ietvaros komunālie uzņēmumi jau ir izveidojuši nelielu elektrolīzera sistēmu, kas integrēta centralizētās siltumapgādes sistēmā. Domāju, ka līdzīgas perspektīvas ir arī Latvijai un Lietuvai. Protams, iespējas katrā valstī nedaudz atšķiras, jo starta pozīcijas ir dažādas, taču tehnoloģijas attīstās, un mums ir jāattīstās tām līdzi. Jebkurā gadījumā - domāju, ka Baltijas valstis kopumā vēl nav sapratušas, kāda veida iespējas var radīt ūdeņradis, taču nekas vēl nav nokavēts,” spriež S.Seinevirta. 

Plāni - ambiciozi

Ūdeņraža attīstības potenciālu Latvijā saskata arī ostas. Pērnā gada nogalē Ventspils brīvostas pārvalde parakstījusi līgumu ar SIA PurpleGreen Energy C, lai sāktu izpētes darbus zaļā ūdeņraža rūpnīcas būvniecībai Ventspilī, bet aprīlī tapa zināms, ka Liepājas ostā paredzēts būvēt ūdeņraža rūpnīcu, kas spēs saražot aptuveni 150 tūkstošus tonnu ūdeņraža gadā. Ražošanas procesā plānots izmantot enerģiju no Baltijas jūrā iecerētajiem vēja parkiem, savukārt saražoto ūdeņradi lielākoties eksportēt uz Eiropas Savienības valstīm. K.Liepiņš atzīmē, ka Eiropā un citviet pasaulē šāda mēroga projektu pieteikumi parādās arvien biežāk. 

“Tajā pašā laikā pašlaik novērojama tendence, ka vien ļoti neliela daļa projektu sasniedz FID (Final Investment Decision) stadiju, kas dod reālu atļauju sākt būvniecību. Tas, protams, nozīmē, ka attīstītājiem nākas saskarties ar virkni izaicinājumu, taču no otras puses, rodoties kritiskajai masai ar vairākiem simtiem un tūkstošiem projektu, tas dod iespēju realizēt vismaz nelielu daļu no šiem projektiem. Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā pieteiktais projekts pašreizējā stadijā būtu skatāms kā nodomu protokols par ieceri veidot ražotni. Tā tālākā realizācija būtu atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā no gala produkta ilgtermiņa noieta līgumu nodrošināšanas. Pašiem attīstītājiem nav savu AER projektu jaudu, un šis aspekts, lai piesaistītu investorus, ir svarīgākais projektu realizācijai. Investori savukārt ir kritiski nepieciešami, jo pašiem attīstītājiem pārsvarā nav pieejami tik lieli līdzekļi,” teic K.Liepiņš. 

Nepieciešama nauda

Lai labāk izprastu izmaksu mērogu, H2Latvia valdes priekšsēdētājs kā piemēru min Lietuvas minerālmēslu ražotāja ACHEMA zaļā ūdeņraža projektu, kur pirmajā kārtā ir plānots izveidot ūdeņraža ražotni, kura aizstātu 30% no esošā fosilās izcelsmes ūdeņraža. “Projekts paredz 213 MW elektrolīzes iekārtu ar kopējam izmaksām 344 miljonu eiro apmērā. Papildus tam ACHEMA plāno būvēt vēja parku ar 40 turbīnām un 248 MW jaudu, lai saražotu nepieciešamos 602 gigavatus elektroenerģijas. Šī projekta izmaksas ir vēl 460 miljoni eiro. Ņemot vērā šīs ražotnes stratēģisko nozīmi, tā ir arī saņēmusi Eiropas finansējumu, kas nebūs attiecināms uz Liepājas speciālās ekonomiskās zonas projekta risinājumu,” secina K.Liepiņš. 

Runājot par līdzīgu projektu attīstību, cik zinu, pašlaik notiek intensīvs darbs pie vairāku projektu izstrādes, kur gala produkti būs amonjaks un tā saucamās e-degvielas vairākās Latvijas vietās, atzīmē K.Liepiņš. “Šādu projektu realizācijai vislabākais potenciāls ir ostās un to industriālajos klasteros, jo tur jau pašlaik ir jaudīgi elektroenerģijas pieslēgumi, iespējas organizēt produktu uzglabāšanu un eksportu, kā arī prasmes un zināšanas darbam ar bīstamajiem produktiem. Šeit īpaši būtu jāpiemin Ventspils, kur Baltijas jūrā ir šobrīd viens no lielākajiem uzglabāšanas un pārkraušanas kompleksiem fosilajiem naftas, naftas ķīmijas un gāzveida produktiem,” norāda K.Liepiņš.

Jāmācās no piemēriem

Kopumā ūdeņraža tehnoloģiju pielietojums ir ļoti plašs, teic H2Latvia valdes priekšsēdētājs. “Tās var izmantot gan elektroenerģijas un siltuma ražošanā, gan dažādu transportlīdzekļu darbināšanā, rūpniecībā, enerģijas uzkrāšanā, kā arī sintētisko degvielu un sintētiskās dabasgāzes ražošanā. Diemžēl valsts mērogā mums joprojām nav skaidras stratēģijas par to, kā attīstīt ūdeņraža izmantošanu, taču par to vajadzētu domāt. Mums būtu jāizstrādā ceļa karte un uz tās bāzes jāveido stratēģija, kā to dara daudzas citas valstis. Šobrīd tas valsts pārvaldes līmenī īsti nenotiek, līdz ar to plānot kaut kādas konkrētas aktivitātes ir ļoti sarežģīti, jo nav skaidri spēles noteikumi. Šķiet, ka Latvijai īsti nav izpratnes par to, kāpēc tas ir nepieciešams, tāpēc līdz šim šajā jomā esam vilkušies Eiropai nopakaļ, nevis proaktīvi meklējuši iespējas ūdeņraža tehnoloģiju izmantošanai,” secina K.Liepiņš, piebilstot, ka ūdeņraža tehnoloģiju efektīvā ieviešanā svarīga loma ir gan valstij, gan mazo ekosistēmu jeb ūdeņraža ieleju attīstībai. 

“Par ūdeņraža ielejām tiek dēvētas ģeogrāfiski vienkopus koncentrētas ķēdes, kas sastāv no gala patēriņa, uzglabāšanas, transportēšanas un ražošanas. Vēlāk šīs ķēdes savienojas kopā vienā ielejā un veido pamatu ūdeņraža ekonomikai. Šāda valstiska līmeņa ieleja, kurā iesaistītas gan pašvaldības, gan nozares uzņēmumi, jau tapusi, piemēram, Igaunijā. Domāju, ka šim piemēram vajadzētu sekot arī Latvijai,” spriež H2Latvia valdes priekšsēdētājs.