Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai? 

“Piemēram, sociālās saites, izglītība, darba pieredze, prasmes – kādas tās ir, lai cilvēks būtu piederīgs sabiedrības vidusšķirai? Te arī atklājas kopējās drošības aspekts. Proti, stāsts ir par cilvēku kopu, kas spēj analizēt, veltīt uzmanību politiskām norisēm, spēj atsijāt populistiskus paziņojumus. Īsāk - vidusšķira nodrošina sabiedrības stabilitāti arī politiskā līmenī. Visbeidzot vidusšķira ir arī normālas demogrāfijas balsts, jo pēc definīcijas to arī nozīmē, ka runa ir par ģimeni ar bērniem, kam ir atbilstošs mājoklis un iespējas bērniem dot visu nepieciešamo,” norāda L. Rasnača, uzsverot, ka attīstītajās valstīs ir runa par lielu spiedienu uz vidusšķiru un tās faktisku samazināšanos. Tā nav tikai Latvijas tendence, ka sabiedrības daļa, kas sevi var identificēt kā vidusšķiras pārstāvi konkrētā teritorijā, samazinās. Tam par iemeslu ir globālas pārmaiņas, kas maina pašus materiālās stabilitātes avotus. Šāda ietekme uz stabilitātes avotu var būt arī lokāla, tikai Latvijai raksturīga. 

“Šobrīd Latvijā veiktajos vidusšķiras mērījumos, ko 2018. gadā veica SKDS, par pamatu tika ņemti pašu cilvēku izvirzīti kritēriji, kas Latvijā ir vidusšķira. Tāda vispārēja standarta, kas tas ir, nav, jo atšķiras valstu turības līmeņi pēc būtības, un kas vienā valstī vai teritorijā ir piederīgs vidusšķirai, citā valstī var būt dižbagātnieks vai tieši otrādi – vēl kādā citā nabags. Protams, pašmāju pētījumā kā pamats bija ienākumi, nekustamais īpašums, izglītība un citi kritēriji, tomēr mazāk tika ņemts vērā darba saturs, kas, manuprāt, ir būtisks lielums,” atzīst L. Rasnača. Viņasprāt, nozīmīgi ir ievērot to, ka cilvēki labprāt dara to, kas patīk, par upurējot ienākumus. Vienkāršoti runājot, vidusšķira nav gatava iet darīt kādus darbus tikai labas darba samaksas dēļ. 

Pēta trūcīgāko iespējas

“2018. gadā pētījums, kurā pievērsāmies sabiedrības trūcīgākās daļas izpētei, noslēdzās,” norāda B. Bela, uzsverot, ka tas ir bijis pēdējais šajā jomā līdz šodienai.  Dienas Bizness tomēr ar degsmi uzklausīja rezultātus, jo zināmā mērā to var arī attiecināt uz vidusšķiras noteikšanu, jo, ja ir skaidrs, cik ir trūcīgo, rodas priekšstats vismaz par to, kuri nav trūcīgi. Jautāta, kādēļ sociālās nevienlīdzības pētījumi netiek turpināti, B. Bela uzsvēra līdzekļu trūkumu zinātnei, kas ir galvenais šķērslis kvalitatīvu darbu veidošanai. 

“Tas ir darbietilpīgi, un mēs nevaram ar Līgu to darīt pa vakariem kā hobiju,” smaidot norāda zinātniece. Līdztekus jāteic - ir vairāki secinājumi par Latvijas iedzīvotāju labbūtību kopumā, kurus B. Bela izdara no veiktajiem pētījumiem līdz 2018. gadam, kā arī sekojot Eiropas dzīves kvalitātes mērījumiem kopumā. “Ir noteikts ienākumu slieksnis, līdz kuram nauda ļoti ietekmē dzīvi. Taču, ja pamatvajadzības ir apmierinātas, tad ienākumu tālāks pieaugums vairs tik ļoti situāciju vai apmierinātību ar dzīves kvalitāti nemaina,” uzsver B. Bela, galvenokārt akcentējot to, ko parāda Centrālās statistikas pārvaldes mērījumi par materiālās nenodrošinātības rādītājiem jau šobrīd. “Ir mums mērījumi par to, ko cilvēki var ēst, nopirkt, atļauties. 2022. gada dati mani nedaudz pārsteidza, jo 10% no sabiedrības nevar atļauties kvalitatīvu pārtiku. Trūcīgākajā sabiedrības daļā vai to iedzīvotāju vidū, kuri ir zem nabadzības riska sliekšņa, šādu cilvēku bija vairāk nekā trešdaļa,” uzsvēra B. Bela.

Mēs tikai domājam, ka esam vidusslānis

No abu zinātnieču teiktā gribot negribot ir jāizdara viens nepatīkams secinājums, ka viena daļa Latvijas sabiedrības sevi labprāt pieskaita turīgo sadaļai vai vidusslānim, bet patiesībā daudzas tam piedienošas lietas atļauties nevar.  “Vidusšķiras rādītājs noteikti varētu būt – vai mājsaimniecībā ir iespējams nomainīt nolietotās mēbeles, kad tas ir nepieciešams, vai iespējams nedēļu ceļot ārpus mājas?” tā B. Bela. “Tieši šie ir tie rādītāja, kas parāda, ka patiesībā vidusšķiras skaits desmit gadu laikā no 2008. gada līdz 2018. gadam nebija mainījies. Proti, cilvēki mēģina sevi pieskaitīt vidusšķirai, bet patiesībā nevar atļauties lietas, kas šādai klasifikācijai piedien. Pēc 2008. gada krīzes bija vērojams, ka tās ietekme pamatīgi skāra Latvijas vidusslāni, tomēr jāteic, ka šī iedzīvotāju grupa atkopās ātrāk nekā trūcīgie,” B. Bela secina, atsaucoties uz LU veikto pētījumu par sabiedrības mazturīgo daļu. 

Rīga, pārējie un viena bērna ģimenes

“Tas, kam noteikti valstī būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ir ienākumu atšķirība starp Rīgu un pārējiem Latvijas reģioniem. Rīgas atrāviens un Latgales atpalicība jau ir gadu desmitiem ilga problēma, turklāt nekas neliecina, ka kaut kas varētu mainīties. Cilvēka dzīves kvalitāte ir ļoti atkarīga no tā, kurā Latvijas reģionā viņš dzīvo, un tas Latvijas iedzīvotājus nostāda ļoti nevienlīdzīgā situācijā. Pēc būtības cilvēka labklājība tieši ir atkarīga no tā, cik kilometru attālumā no Rīgas viņš dzīvo,” uzsver B. Bela. Viņas teikto apstiprina jau iepriekš publicētie projekta Paēdusi sabiedrība – stabila valsts statistikas materiāli, kā arī Latvijas Pašvaldību savienības novērojumi. Turklāt atpalicību veicina arī valsts infrastruktūras robi, nespēja nokļūt uz lielākajām pilsētām, kā dēļ cilvēki izvēlas pamest lauku reģionus un nereti pamet valsti. Turklāt, noslēdzot šo domu, L. Rasnača piebilst, ka demogrāfijas un vidusslāņa turības jautājumi ir cieši saistīti. “Vidusšķiras lielums ir tieši saistīts ar pozitīvu demogrāfiju. Savā ziņā tā arī ir liecība par vidusšķiru un tās iespējām. Visvairāk mums šobrīd ir viena bērna ģimeņu,” noslēdz L. Rasnača. Uz šo vārdu patiesumu norāda arī fakts, ka Latvijas reģionos skolas noārda, bet Pierīgā ceļ jaunas. 

Mūsu vidusšķira Eiropā dzīvo nabadzīgi

No visa iepriekš teiktā varētu domāt, ka vismaz Rīgā dzīvo Latvijas vidusslānis un varas pārstāvji var mierīgi gulēt, tomēr tā gluži nav. “Pētot Eiropas dzīves kvalitātes datus un paraugoties no Eiropas vidējā uz Latviju, ir viena norāde. Pat turīgākajai Latvijas sabiedrības kvintilei ir vairāk materiālo grūtību nekā Dānijas trūcīgākajai sabiedrības kvintilei. Proti, paraugoties uz Latvijas vidusšķiru, var teikt, ka tā ir gauži plāna! Jau paņemot Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datus par materiālās nenodrošinātības rādītājiem pēc iedzīvotāju ienākumu līmeņa procentos, tad pirmās divas kvintiles pieredz patiešām pamatīgas grūtības, bet arī nākamajās divās kvintilēs nav gluži tā, ka ekonomiskās spriedzes nebūtu. Proti, arī nosacīti turīgajā iedzīvotāju slānī pastāv šī ekonomiskā spriedze un viņi no vispārpieņemtajām materiālās nodrošinātības lietām nevar atļauties pat vairākas,” Dienas Biznesam uzsvēra B. Bela.

Noslēgumā jāsecina, ka LU sociologi, pētot Latvijas sociāli nenodrošinātā slāņa vajadzības, ir nākuši pie nepatīkamām atziņām, ka arī Latvijas vidusšķira daudz ko nevar atļauties. “Patiesībā droši par šo vidusšķiru dēvēt var tos, kuri Latvijā saņem virs vidējās algas valstī, un te runa ir par pēdējo vai augšējo kvintili pēc CSP datiem,” saka B. Bela, un jāteic, ka runa ir par Latvijas sabiedrības nospiedoši mazāko daļu. 

Paēdusi sabiedrība-stabila valsts ir rakstu sērija ar statistikas datu analīzi par sabiedrības turīguma līmeni pēdējo 5 gadu griezumā, lai demonstrētu pašreizējo situāciju, sabiedrības nevienlīdzības iemeslus, kā arī uzrādītu galvenos lēmumus vai neveiktās darbības, kādēļ esam konkrētā kritiskā situācijā.Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.