Kā liecina Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, tad 21. gadsimtā Latvijas darba ņēmēju kopējais skaits savu maksimumu sasniedza 2008. gada otrajā ceturksnī. Tolaik 977,3 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bija darba ņēmēji, un darba ņēmēju īpatsvars pret visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 75 gadiem bija 57,4%.2008.-2010. gadu krīzes laikā darba ņēmēju skaits Latvijā samazinājās par vairāk nekā 200 tūkstošiem, sasniedzot savu minimumu 2010. gada 1. ceturksnī. 

Tolaik tikai 735,2 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bija darba ņēmēji (45% no visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 75 gadiem). Lai gan 2009. un 2010. gadā aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju pameta Latviju, taču, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, periodiski svārstoties, palielinājās gan Latvijas darba ņēmēju skaits, gan arī darba ņēmēju īpatsvars pret visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 75 gadiem. 

Šī gadsimta vēsturisko minimumu darba ņēmēju skaits sasniedza 2021. gada pirmajā ceturksnī, kad tikai 727,8 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bija darba ņēmēji un darba ņēmēju īpatsvars pret visiem iedzīvotājiem vecumā no 15 līdz 75 gadiem nokritās līdz  52,2 %. Iemesls šādam strādājošo skaita samazinājumam bija gan Covid pandēmijas ierobežojumi uzņēmējdarbībā, gan arī Krišjāņa Kariņa valdības šobrīd jau ļoti apšaubāmais lēmums atbrīvot no darba visus valsts un pašvaldību struktūrās strādājošos, kuri nebija vakcinēti pret Covid. 2022. gadā situācija nodarbinātībā ir stabilizējusies. 

Diemžēl pašreizējā valdības uzņēmējdarbības politika ir novirzījusi Latvijas nodarbinātību no tirgus ekonomikas (kapitālisma) uz sociālistisku ievirzi. Kā liecina CSP dati, tad arī pēc jaunā administratīvi teritoriālā iedalījuma, vadoties no nodarbinātības struktūras, vismaz piecos Latvijas novados (Krāslavas, Balvu, Augšdaugavas, Ludzas un Aizkraukles) jau ir iestājies sociālisms. Atbilstoši marksisma doktrīnām sociālisms gūst uzvaru, tiklīdz svarīgākais darba devējs ir nevis privātais sektors, bet valsts vai sabiedriskais sektors. Tiklīdz kādā valstī 20.gs. astoņdesmito gadu sākumā dominējošo lomu (vismaz virs 50%) no nodarbinātības ieguva valsts, pašvaldību vai sabiedriskais sektors attiecībā pret privāto sektoru, tad PSRS laika marksisti varēja apgalvot, ka attiecīgā valsts ir sociālistiska vai uz sociālistiskas orientācijas ceļa. Par Latvijas valsti kopumā tā nevar apgalvot. Pie mums nekustamais īpašums pamatā ir privāta rakstura, tas pats attiecas uz uzņēmumu kapitālu.

Visu rakstu lasiet 29.novembra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!