Lauksaimniecība
2022. gada 18. janvāris 06:59
Tiek tirgota viena no lielākajām cūku audzēšanas saimniecībām ar nacionālo kapitālu Kunturi Valmieras novada Jeru pagastā. Lielākais Kunturu īpašnieks ar 87% daļu ir Jurģim Krastiņam piederošā SIA Saktas ZS, tādēļ arī Dienas Biznesa jautājumi saimniekam. Viņa redzējumā prioritāšu maiņa biznesā ir parasta lieta, bet valstī pieņemto lēmumu kopums pēdējo divu gadu laikā gan ir dīvains process.
Fragments no intervijas
Sludinājumā, kas publicēts Latvijas Cūku audzētāju asociācijas tīmekļa vietnē, viss ir spīdoši – 5000 cūku, 300 sivēnmāšu, vidēji 58 tonnas cūkgaļas mēnesī, labiekārtotas kūtis, lopbarību izgatavo uz vietas, viss atbilst prasībām. Uzstādīts jauns katls fermu apkurei, ir sava kautuve, realizācijas tīkls. Uzņēmumā 66 darbinieki, 8 veikali, 2 autoveikali, mājaslapa, sadarbība ar veikalu tīkliem un lielveikaliem. Īsāk – viss, lai strādātu un pelnītu. Atbilstoši Lursoft datiem, 2020. gada apgrozījums 2,249 miljoni eiro, peļņa vairāk nekā 84 tūkstoši, bilances vērtība ap miljonu. Kāpēc pārdot Kunturus?
Kas jūs izbrīna? Ka kreditoru nav? Vai neparasti šķiet tas, ka pārdodam pelnošu uzņēmumu, jo bieži jau pārdod grimstošu?
Mēģinām saprast, kas notiek! Nav noslēpums, ka šobrīd Ķīna neņem Vācijas un Dānijas cūkgaļu un cenas cūkgaļai tirgū ir zemas. Varētu būt arī citi iemesli, iespējams, Zaļais kurss biedē. Tādēļ jautājums – kāpēc pārdot? Nav jau Latvijā daudz nacionālā kapitāla cūku audzēšanas kompleksu!
Tur jums taisnība. Cūku audzēšanas saimniecību ar pašmāju kapitālu ir maz. Atklāti runājot, šis pārdošanas lēmums nav acumirklīgs, tas ir briedis jau vairākus gadus. Teikšu atklāti – neredzu sevi kā labu saimnieku Kunturiem nākotnē. Man ir virkne kritēriju tam, kas ir labs saimnieks, bet tieši šim pārdošanas lēmumam nozīmīgākais ir tas, ka neredzu tālākas attīstības iespējas saimniecībai manā vadībā. Neredzu, kā es varētu būt klātesošs pie tālākās Kunturu izaugsmes. Saimniecība pastāv kopš 1993. gada, un kopš 2006. gada es un mana komanda esam klātesoši šajā saimniecībā. Ir pagājuši 16 gadi, šo saimniecību un zīmolu veidojot. Veidojot tirdzniecības tīklu, izplatīšanu un daudz ko citu, ir ieguldīts daudz darba, laika un naudas. Tomēr dzīvē ir tā, ka prioritātes mainās. Mainās arī domāšana. Rezultējot – es sevi nozarē neredzu perspektīvā. Vēlos uzsvērt, ka ar cūkkopības nozari viss ir kārtībā. Cenas šodien gan ir zemas, bet pēc pusgada vai mazliet vēlāk tās atgriezīsies parastajā gultnē. Iespējams, pat uzskries debesīs. Primārais pārdošanas lēmuma pamatā ir, ka nespēju vairs ar degsmi raudzīties nākotnē. Mans kritērijs ir redzēt perspektīvu attīstībai, nevis sagaidīt stagnāciju un brīdi, kad kaut kas sāk buksēt, tādēļ ka uzņēmumu pārņēmusi saimnieka rutīna. Uzņēmumā strādā kolosāli cilvēki un augstas raudzes profesionāļi, kuriem ir nepieciešama nākotnes perspektīva un attīstības vīzija.
Jebkurā gadījumā lauksaimniecības nozarē paliekat un teicāt, ka kopumā šajā laukā nav būtisku pārmetumu valstij, tomēr Eiropas Zaļais kurss uz mums attiecas, un valsts loma te ir būtiska, pārstāvot Latvijas intereses Eiropas Komisijā.
Mums kā mazai valstij ar mazu iedzīvotāju skaitu situācija noteikti nav vienkārša. Es neesmu no tiem lauksaimniekiem, kuri ir gatavi kaulēties par to, cik liels atbalsts mums pieklājas par hektāru. Saņemam mazāk – štrunts ar to! Nesaku, ka tas jāatstāj bez ievērības, bet tas nav tas, par ko manā izpratnē būtu tik ļoti jāsatraucas. Tik un tā es negribētu saimniekot, piemēram, Vācijā, neskatoties uz lielākām atbalsta likmēm! Par Zaļo kursu runājot, ir skaidri jāsaprot, ka kampaņveidīga šī pasākuma ieviešana novedīs pie smagiem zaudējumiem.
Vienmēr šādos globālos procesos, tostarp Covid ierobežojumu sakarā, mēģinu saprast divas lietas: kas no tā nopelna, un kāds ir virsmērķis? Te sākas interesantas lietas! Tās nav foršas lietas! Par Zaļo kursu – tas ir globāls pasākums, un arī te redzams, ka kāds nopelnīs. Nezinu īsti, kurš tur nopelnīs, bet es cenšos saprast virsmērķi. Lozungi ir skaisti – SEG emisiju samazināšana u.tml. Norāda uz bioloģisko lauksaimniecību kā izeju un citiem risinājumiem. Nelaime ir tā, ka tas, kurš to klausās, to stāsta un pie viena pieņem lēmumus, nav zemnieks.
Visu interviju lasiet 18.janvāra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!