Fragments no intervijas

Lūdzu, iepazīstini ar sevi! Kā veidojies tavs ceļš līdz virtuvei?

Esmu no Limbažu puses – Alojas. Vidusskola nebija man, jo ar atzīmēm bija, kā bija. Iestājos Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā. Otrajā, trešajā kursā biju pārliecināts, ka šajā profesijā nestrādāšu. Pabeigšu skolu, saņemšu diplomu un, visticamāk, iešu tēva pēdās – būšu celtnieks. Klikšķis bija tad, kad neplānotas sagadīšanās pēc es nonācu praksē Dikļu pils restorānā, kurā strādāja Valters Zirdziņš. Tā bija pirmā vieta, kur es sapratu, ka pavārs nav tikai tas, kurš taisa karbonādes un kotletes. Nokārtoju eksāmenus, man piedāvāja palikt tur strādāt, bet pēdējā gadā man bija skaidra vīzija – Rīga un Vecrīga. Tas bija mērķis, jo visi par to runāja – Vecrīga ir pavāru Meka un labākā vieta, kur būt pavāram. Dzīvē, protams, pierādījies, ka tas tā nav. Devos uz Vecrīgu – staigāju pa restorāniem un jautāju, vai nevajag darbiniekus. Viena no vietām, kur es iegāju, bija restorāns Vive le Figaro. Tajā laikā Vincents, Kaļķu vārti un Vive le Figaro bija vieni no top restorāniem. Pieredzes man nekādas nebija, bet tas bija forši, ka Vive le Figaro šefpavārs man deva šo iespēju. Es spēju sevi ātri pierādīt. Uznāca krīze, šo restorānu vēra ciet, jo tas bija dārgs, ar labiem produktiem un kvalitāti. 

Tālāk nokļuvu Meistaru ielas Steiku haosā, kurā tajā brīdī bija 600 sēdvietas. Pagāja teju divi gadi, un restorāna īpašnieki man piedāvāja sākt strādāt par šefpavāru. Likās, ka tādu iespēju nav daudz un ir jāmēģina. Zinu, ka daudziem šefpavāra amats ir pavāra karjeras augstākais punkts. Vari nolikt nažus malā, sēdēt ofisā, jo šis amats to atļauj. Nozarē ir daudz vietas, kas tā arī strādā – restorāna vadītājs, šefpavārs sēž ofisā, vada, domā ēdienkartes, taisa grafikus, veic dažādas papīrlietas, un saskarsme ar ēdienu pazūd. Man bija pilnīgi pretēji. Es esmu ideālists un perfekcionists. Man ieslēdzās tas, ka jābūt virtuvē labākajam. Skaidrs, ka tobrīd tāds nebiju, bet tas man lika būt pirmajam darbā, palikt pēdējam un visu laiku mēģināt, eksperimentēt un mācīties. Sāku strādāt, un pavāra profesija pārņēma visu manu dzīvi. Es zaudēju visus savus draugus, jo skaidrs, ka jaunieši 20-22 gados brīvdienās un pēc darba iet tusēt. Es šo visu nogriezu un sāku vienkārši strādāt, lasīt, mācīties. Un lielos vilcienos tas turpinās.

Visu interviju lasiet 19.novembra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.