To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par Eiropas Savienības jauno vides politiku, tās iespējamajiem riskiem un ieguvumiem Latvijas tautsaimniecībai. 

Pārkārtošanās notiks daudzu gadu garumā, taču, lai tās rezultātā tiktu sasniegti izvirzītie ES klimata mērķi un vienlaikus tautsaimniecība nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus, attiecīgu lēmumu izstrādē jāpiedalās politiķiem, ierēdņiem un konkrētajās nozarēs strādājošajiem uzņēmējiem. 

Identificē nozares, kuras jutīs visvairāk 

“Pašlaik notiek to nozaru, kuras ietekmēs jaunā ES vides politika, identificēšana. Šajā procesā ir iesaistītas vairākas ministrijas, un tajā arī tiks identificētas tās nozares, kurām būs jāsaņem vislielākais sitiens,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Gatis Zamurs. Viņaprāt, vislielāko pārmaiņu priekšā atrodas transports un zemkopība, kas ir atbildīgas par lielu daļu no siltumnīcu gāzu emisijām. “Tā ir horizontāla pārmaiņa, kura skars visus, izaicinājumu ir daudz, un tos visus nofiksēt nav iespējams. Piemēram, gājām Zaļā kursa virzienā, domājām zaļas domas, bet atnāca Covid-19, un mēs apkraujamies ar plastmasas iepakojumu,” tā G. Zamurs.Viņš atzīst, ka šajā kontekstā ir jāsaprot, cik preces un pakalpojumi maksās. “Visiem pārvadājumiem būs jāizmanto zaļāks transports un arī jābrauc būs mazāk. Preču ražošana lielos attālumos no patērētājiem un to atvešana nozīmē, ka par to ievešanu ES būs jāmaksā, lai nekropļotu konkurenci ar tiem, kuri ražo zaļāk ES,” tā G. Zamurs. Tas nozīmēs CO2 emisijas nodokli preču ievešanai ES. Protams, pašlaik nav zināms, kad tāds tiks ieviests. “Tuvāko gadu laikā sapratīsim, kad un kā tas notiks,” uzsver G. Zamurs. 

Smalkās nianses 

“Visiem būs jāmaksā ne tikai par emisijām, bet arī jebkuram uzņēmumam un cilvēkam ar savu dzīvesveidu jākompensē ietekme uz vidi – tīru gaisu, bioloģisko daudzveidību, ūdens resursiem, piesārņojumu,” Eiropas Zaļā kursa komplekso pieeju skaidro mežzinātņu doktors Dagnis Dubrovskis. Viņš uzsver, ka Eiropas Zaļā kursa kontekstā kā cilvēces ietekmi mazinošs un kompensējošs aktīvs ir zemes resursi – mežs (CO2 piesaistes avots), purvi, ūdensteces. “Lauksaimniecība jāveido pēc principa, lai minimizētu pašas nozares ietekmi uz vidi un maksimizētu tās iespējas kompensēt citu nozaru radīto piesārņojumu,” tā D. Dubrovskis.

Viņš nenoliedz, ka viena no iespējām palielināt CO2 piesaisti ir mežu stādīšana, taču ir trīs dažādas pieejas un metodikas, kā novērtēt mežsaimniecības iespējamo pienesumu. “Raugoties pēc IPCC (Klimata pārmaiņu starpvaldību padome) metodoloģijas – mežsaimniecība (koku ciršana) rada emisijas, un tāpēc CO2 piesaistē tā netiek akcentēta, savukārt no zemes izmantošanas skatupunkta politikā tiek vērtētas gan saimnieciskās darbības radītās emisijas, gan arī tas, ka koks augot piesaista CO2 , un trešais faktors – bioekonomikas apsvērumi, ka mežs ne tikai piesaista CO2 savā augšanas laikā, bet arī spēj aizstāt kādu daļu fosilās enerģijas un arī būvmateriālu – metāla, betona, ko izmanto būvniecībā,” skaidro D. Dubrovskis. 

Viņš norāda, ka pašlaik par šiem jautājumiem Eiropā notiek diskusijas, kas rezultēsies ar konkrētiem Eiropas normatīvajiem aktiem. “Meža kontekstā ir pretruna: no vienas puses – iespējams palielināt oglekļa piesaisti, bet no otras – bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un saglabāšana, jo koku ciršanas palielinājums var izmainīt CO2 bilanci (piesaiste mīnus emisijas), vienlaikus ir risks, ka veco mežu nomaiņa pret produktīvākām jaunaudzēm var pasliktināt bioloģiskās daudzveidības stāvokli,” stāsta D. Dubrovskis. Minēto iemeslu dēļ nav pieņemama atbilde, ka mežu stādīšana ir vienīgais risinājums, kā palielināt CO2 piesaisti. “Klimata neitralitāte nenozīmē, ka kādā brīdī siltumnīcu gāzu emisiju radīšana būs nulle, jo dabā tāda situācija neiestāsies, bet to panāksim ar kompensējošajiem mehānismiem,” uzsver G. Zamurs. 

Unifikācijā redz riskus 

Pašlaik apstiprināšanas procesā ir ES Klimata likumprojekts, ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija. Pēc D. Dubrovska domām, vislielākā vērība jāveltī taksonomijai (sistēma, kas veidota, lai novērtētu ražošanas ietekmi uz vidi, noteiktu to, kas tiek atzītas par ilgtspējīgām darbībām un kas tādas nav). “Pēc taksonomijas autoru ieceres pārbaudes kritēriji būs identiski visai ES neatkarīgi no tā, vai tā ir Spānija vai Latvija, vai Zviedrija, un tieši tāpēc šajā unificētajā pieejā redzu lielus riskus, kas ziemeļu reģionu var padarīt par vietu, kas kalpo kā grēku piedošana citiem reģioniem par to radīto piesārņojumu,” norāda D. Dubrovskis. G. Zamurs aicina vairāk skatīties nevis uz riskiem gadījumos, kad kāda dalībvalsts kaut ko neievēro, bet vairāk saskatīt tās iespējas un priekšrocības, kuras būtu, ja paši ģenerētu jaunas idejas, risinājumus un būtu aktīvāki. “Neredzu, ka kaut kas šajā ES kursā varētu tik mainīts, kaut arī, protams, ir jautājums par laiku,” tā G. Zamurs. Viņaprāt, ir jāskatās nevis, kur kaut ko darīt pēdējiem, bet gan tieši pretēji – pirmajiem, tādējādi sevi padarot bagātākus un gudrākus. 

10 miljardi eiro 

“Inovācija, pētniecība, izglītība – tie ir izaicinājumi teju visās nozarēs, jo ražojam lietas, kuras ir izdomājuši citi, un tādējādi pakļaujam sevi vidējā ienākuma slazdam,” uz lūgumu minēt svarīgākos virzienus atbild G. Zamurs. Viņš norāda, ka, summējot visu fondu naudu Eiropas Zaļajā kursā, Latvija raugās uz apmēram 10 miljardiem eiro, kas ir viena gada Latvijas valsts budžets. “Tā ir liela summa, kura atvēlēta Zaļajam kursam, kas rada iespējas uzņēmējiem pašiem investēt savu naudu ar drošu pārliecību, ka šis virziens neapstāsies un būs attiecīgs pieprasījums,” tā G. Zamurs.

Zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts uzskata, ka tikai ar ES fondu naudu nepietiks un tāpēc jādomā par finansējumu no valsts budžeta. “2023.–2027. gadā no budžeta nepieciešami 150 milj. eiro, jo Latvija jau pašlaik atrodas nevienlīdzīgā situācijā, piemēram, ar Somiju, kur šī proporcija ir 70% valsts budžeta naudas pret 30% ES naudas, Latvijā šī attiecība ir otrāda, kur dominē ES finansējums,” tā J. Eglīts. Viņaprāt, ir viena situācija, ja investīcijas tiek veiktas tehnoloģijās, kuras būs jāmaina, bet cita – pētniecībai. “Katrai programmai būs sava atbalsta intensitāte tāpat kā pašlaik, kad vienai tā ir 40%, bet citai – 60%,” skaidro J. Eglīts.

Vismaz 800 milj. eiro liels robs 

D. Dubrovskis uzskata, ka investīcijas tehnoloģijās un pētniecībā ir vajadzīgas, taču jāpavērtē zeme kā aktīvs.  “ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā ir prasība, ka 10% no sauszemes teritorijas jābūt stingri aizsargātiem, kas nozīmē, ka tur saimnieciskā darbība nenotiek, un vēl 30% Latvijas teritorijas jābūt aizsargātiem, un tas nozīmē, ka ražošanas izmaksas šajos aktīvos būtiski sadārdzināsies,” uz iespējamām sekām norāda D. Dubrovskis. 

Viņš rāda Vācijas Inenas Meža resursu institūta novērtējumu par ES Zaļā kursa ietekmi uz meža nozari un secināto – koksnes ražošanas apjoms Eiropā saruks par trešdaļu. “Latvijas gadījumā tas nozīmēs samazinātu koksnes izstrādājumu eksportu par 800 milj. eiro un tādējādi mazāk strādājošo tieši meža nozarē un arī to apkalpojošajās sfērās, tādējādi ir jāatrod jaunas darbavietas,” skaidro D. Dubrovskis. 

Un vēl aizsargājamo teritoriju uzraudzībai būs vajadzīgs papildu finansējums. “Finansējums šim mērķim nav atrasts ne Latvijā, nedz arī visā ES, un par tā iespējamiem avotiem notiek diskusijas ES līmenī,” tā D. Dubrovskis. J. Eglīts steidz piebilst, ka līdzšinējie pētījumi (piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izvērtējums par stāvokli aizsargājamās teritorijās) norāda uz bīstamu tendenci. “Brīdī, kad dabas teritorija tiek izslēgta no saimnieciskās darbības, sarūk tās bioloģiskā vērtība. Rodas jautājums, ko darīsim – palielināsim aizsargājamo teritoriju platības (pārsniedzot šos ES prasītos 10%) vai arī daļā no šīm teritorijām, kur nav dabas vērtību, atjaunojam saimniecisko darbību. Tie ir neatbildētie jautājumi,” uzsver J. Eglīts. 

Viņš nav pret dabas vērtību saglabāšanu, bet gan vērtē, kā to īstenot atbildīgi. “Kamēr mežs aug, līdz zināmam vecumam (lapukokiem un skujukokiem tas ir atšķirīgs) tas piesaista CO2 un pēc tam kļūst par CO2 radītāju,” norāda J. Eglīts. Latvijā ir daudz veco mežu, taču, viņaprāt, nav mehānisma, kā ieinteresēt mežsaimniekus, lai viņi gūtu peļņu un arī dotu pienesumu šai Zaļajai politikai. “Vajadzētu pārskatīt vēsturiskos liegumus, ja to uzlikšanas cēloņa, piemēram, konkrēta putna, noteiktā vietā vairākus gadus nav, jo pašlaik šāda mehānisma nav,” piemēru min J. Eglīts. Viņš atgādina, ka savulaik Zemkopības ministrija rosināja pārskatīt cirtes caurmēru, kas īpašniekam dotu lielākas iespējas izvērtēt, pie kādiem apstākļiem viņam būtu tiesības nocirst mežu ātrāk un ekonomisko labumu gūt ne tikai pašam sev, bet arī valstij, vienlaikus pretī prasot pienākumu par obligātu meža atjaunošanu ar augstvērtīgu stādāmo materiālu, bet iniciatīva tā arī palika uz papīra. 

“Citas ES dalībvalstis aizsargājamajās teritorijās (10% no sauszemes) iekļauj tās zemes, kurās dabīgu (klintis, kalni u.tml.) apstākļu dēļ nav iespējama saimnieciskā darbība, savukārt ir spēki, kuri uzskata, ka Latvijā būtiski jāpalielina šādu neapsaimniekotu teritoriju platība,” skaidro J. Eglīts. Viņš atzīst, ka pašlaik tiek veltīts daudz pūļu, lai cik vien iespējams samazinātu iespējamos zaudējumus Latvijas tautsaimniecībai. “Mežsaimniecība + lauksaimniecība + kūdras ieguve dod milzīgu pienesumu Latvijai ekonomikai – 40% no kopējiem eksporta ienākumiem, tāpēc nevaram atļauties vienkārši noraut kādu nozari,” tā J. Eglīts. G. Zamurs atzīst, ka diskusijas turpinās un atbildes meklēšana, kā sabalansēt saimnieciskās un Zaļā kursa intereses, nav nedz viegls, nedz arī ātrs process.