To DB norāda Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF) valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe, uzsverot, ka mums būtu jādomā par racionālāku meža resursu izmantošanu. State of Europe’s Forests dati liecina, ka atmirušo koku apjoms mežaudzēs Latvijā ik gadu sasniedz apmēram 23,6 kubikmetrus uz vienu hektāru (m3 /ha), kamēr Polijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā šis apjoms nepārsniedz pat 10 m3 /ha. 

Nauda paliek Latvijā 

Biomasas izmantošanai Latvijā ir liels potenciāls, sevišķi tās pielietošanai augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā nākotnē, uzskata J. Irbe. “Diemžēl jāteic, ka pašlaik mēs ne tikai ļaujam biomasai satrūdēt mežā, bet arī racionāli neizmantojam to jau pieejamajās tehnoloģijās. Ja runājam par siltuma un elektroenerģijas ražošanu, tad man nav saprotama valstī realizētā politika – ka netiek veicināta koksnes biomasas lietošana koģenerācijas procesā, kas šobrīd ir efektīvākais veids, kā izmantot mazkvalitatīvo koksnes biomasu, jo vienlaicīgi tiek ražota gan elektrība, gan siltums. Ir pat absurdi gadījumi, ka tiek atbalstīta vienkāršu apkures katlu iegāde, lai it kā ieviestu jaunas un efektīvas atjaunojamo energoresursu (AER) tehnoloģijas siltumapgādē, bet tajā pašā laikā valsts apzināti un centīgi turpina iznīcināt jau darbojošās koģenerācijas stacijas, kas ir saņēmušas atļaujas darbībai obligātā iepirkuma ietvaros. Esmu informēts arī par situācijām, ka tikušas nojauktas pilnīgi jaunas privāto investoru būvētas koģenerācijas stacijas, atstājot apdzīvotās vietas bez siltumapgādes avota. Tad pašvaldība ir spiesta ieguldīt nodokļu maksātāju naudu, lai steigā iegādātos vienkāršus apkures katlus, kuros vienkārši dedzināt koksnes biomasu,” secina J. Irbe, piebilstot, ka biomasa ir vienīgais atjaunojamais resurss, kas pilnvērtīgi var aizstāt fosilo degvielu visās enerģētikas nozarēs. 

“Latvijā biomasa ir nozīmīgs enerģijas avots koģenerācijas stacijām un centralizētajai siltumapgādei. Biomasa ir pilnībā atjaunojams resurss, bez tam, tā kā tas ir arī vietējais resurss, biomasa spēj nodrošināt cenu stabilitāti un piegādes drošību. Nedrīkst aizmirst – ja mēs enerģijas iegūšanā izmantojam mūsu pašu resursu, tas nozīmē, ka nauda paliek Latvijā. Patērējot vietējo kurināmo, iegūstam papildu pienesumu ekonomikā, kā arī nodrošinām darbavietas vietējiem iedzīvotājiem,” atzīmē J. Irbe. 

Izmanto atlikumus 

Arī Gren biznesa vadītājs Latvijā Andris Vanags piekrīt – biomasas izmantošana enerģētikā pozitīvi ietekmē Latvijas ekonomiku. “Nauda, kas tiek samaksāta par saņemto siltumu un elektroenerģiju, nonāk atpakaļ vietējā ekonomikā, nevis aizplūst uz ārvalstīm.

Savukārt sinerģijas, kas veidojas starp enerģētikas, mežizstrādes, kokapstrādes, lauksaimniecības un loģistikas nozarēm, sekmē ne tikai šo nozaru, bet arī visas tautsaimniecības attīstību. Biomasa Latvijā izmantota enerģijas ieguvei un mājokļu apsildei jau gadsimtiem ilgi, un mūsdienu modernās tehnoloģijas nodrošina to, ka biomasu enerģijas ražošanā varam izmantot vēl gudrāk – tā, lai tas būtu efektīvi un ilgtspējīgi, kā arī videi un cilvēka veselībai draudzīgi. 2020. gada energobilances dati rāda, ka biomasu Latvijā patērējam jau par 50% vairāk nekā dabasgāzi un papildus tam ražojam un eksportējam deviņas teravatstundas biomasas koksnes granulu veidā,” skaidro A. Vanags. 

Viņš stāsta, ka jelgavnieki jau astoņus gadus saņem siltumu no Gren biomasas koģenerācijas stacijas, kurā par kurināmo izmanto vietējo, atjaunojamo resursu – enerģētisko šķeldu. “To ražo no meža izstrādes atlikumiem – zariem, mizām, celmiem, kā arī no krūmiem un apaugumiem, kas tiek novākti, tīrot grāvjus, elektrolīnijas un aizaugušas lauksaimniecības teritorijas. Biomasas ražošanā tiek izmantoti arī kokapstrādes atlikumi un atgriezumi. Resurss, kas citādi neizmantots paliktu mežā vai papildinātu atkritumu kalnus, tiek izmantots lietderīgi jelgavnieku mājokļu apsildei. Bez tam Jelgavas biomasas koģenerācijas stacijā tehnoloģiski ir iespējams izmantot arī graudu pārstrādes atlikumus, piemēram, sēnalas. Elastība kurināmo resursu izmantošanā ļauj ātri reaģēt un pielāgoties situācijai kurināmā tirgū. Gren ir Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmums, kas izstrādā un nodrošina ilgtspējīgus enerģijas risinājumus, tāpēc esam pārliecināti, ka vietējo un AER, tostarp biomasas, izmantošana enerģētikā, īpaši centralizētās siltumapgādes nodrošināšanai blīvi apdzīvotās vietās, ir konkurētspējīgākais, efektīvākais un tādēļ arī labākais risinājums klientiem. Nākamajā ziemā šī pozitīvā ietekme būs īpaši jūtama arī zemāku siltumenerģijas tarifu veidā. Pilsētās, kurās centralizētās siltumapgādes nodrošināšanai tiek izmantoti AER, apkures tarifi būs stabilāki un piedzīvos procentuāli mazākas tarifa izmaiņas nekā tajās pilsētās, kurās siltumenerģijas ražošanā galvenokārt tiek izmantota fosilā dabasgāze,” prognozē A. Vanags. 

Jāievēro noteikumi 

Biomasas iegūšana ir diezgan energoietilpīgs process, jo tam nepieciešama salīdzinoši dārga tehnika un kvalificēts cilvēku resurss, pauž J. Irbe. “Biomasas stabilu iegūšanu apgrūtina arī sezonālie ierobežojumi mežu izstrādē un izvešanā, kas bieži vien ir atkarīgi no klimatisko apstākļu neprognozējamām izmaiņām. Tajā pašā laikā jāatgādina, ka biomasas resursu pieejamība gan ir prognozējama un tās atjaunošanās nav ar sezonālu mainību. Lai arī ne strauji, bet meža platības mūsu valstī katru gadu pieaug, kas nozīmē, ka arī biomasas pieejamības dinamika nekrītas. Joprojām no Latvijas tiek eksportēts ievērojams daudzums biomasas nepārstrādātā veidā kā papīrmalka, tāpēc arī šai daļai ir liels potenciāls pielietojumam augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanā. Ja mēs skatāmies tikai uz enerģētisko sektoru, tad, manuprāt, Latvija teorētiski varētu sevi pilnībā nodrošināt tikai ar koksnes resursu vismaz tuvākos 100 gadus,” domā J. Irbe. 

Viņš atzīmē, ka, lai ciršanas atlieku izvešana neatstātu paliekošu negatīvu ietekmi uz meža augsni un no tās atkarīgajiem organismiem, jāievēro šobrīd jau praktizētie mežizstrādes principi un labas prakses nosacījumi. 

“Piemēram, ciršanas atliekas nedrīkst vākt meža tipos ar mazauglīgām augsnēm, tāpat, lai saglabātu lielāko daļu minerālelementu augsnē, ciršanas atliekas vismaz pavasara vai vasaras mēnešos ir jāžāvē, nodrošinot, ka skujas vai lapas nobirst un paliek izcirtumā. Daļa ciršanas atlieku jāatstāj izcirtumā un jānodrošina to vienmērīgs izvietojums, kā arī jākompensē minerālvielu zudums, veicot mēslošanu ar koksnes pelniem. Šo labas prakses rekomendāciju ievērošana ir obligāts priekšnosacījums biomasas iegūšanas ilgtspējai,” atgādina J. Irbe. 

Plašs pielietojums 

Biomasa ir dabas resurss, kas veidojies no organiskām vielām, tas nozīmē, ka to var iegūt, ne tikai izstrādājot mežus, bet arī citos veidos. Plašs ir arī biomasas pielietojums – to var izmantot ne tikai enerģētikā, bet arī pārtikas ieguvei un citām vajadzībām, piemēram, biodaudzveidības nodrošināšanai. Mežs un lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir mūsu galvenā dabas bagātība un resurss, kas ļauj nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamos produktus un preces, kā arī pārtikas, kokrūpniecības pārstrādes un citu uzņēmumu vajadzības pēc izejvielām, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) profesore Irina Pilvere. 

“Jāatceras, ka lauksaimniecības, pārtikas un meža nozares eksporta produkcijas vērtība 2020. gadā bija tuvu sešiem miljardiem eiro, kas veido 42% no kopējās eksporta vērtības. Ja runājam par biomasas izmantošanu, tad lauksaimniecībā tas ir atkarīgs no nozares. Piemēram, graudkopībā un rapšu audzēšanā esam iemācījušies iegūt labas ražas un graudus un rapšus eksportēt. Tajā pašā laikā arī graudkopībā pāri paliek salmi, kas netiek izmantoti efektīvi. Ja indikatīvi aprēķinām, ka salmus iegūst apmēram tikpat, cik graudu ražu, tad var secināt, ka 2020. gadā Latvijā varētu būt iegūti apmēram 3,5 miljoni tonnu graudaugu salmu. Daļa no tiem tiek izmantota lopkopībā, daļa – iearta augsnē, bet nav dzirdēts par salmu kā biomasas izmantošanu, piemēram, enerģijas ieguvei. Līdzīgi varētu veikt aprēķinus, cik daudz blakusproduktu neizmantojam arī rapšu, kartupeļu, lopbarības biešu un citās augkopības nozarēs,” atzīmē I. Pilvere. 

Viņa stāsta, ka nepietiekami izmantojam arī zaļās platības, kas 2020. gadā Latvijā veidoja 47% no kopējās lauksaimniecības zemes. “Iegūto ražu var izmantot lopkopībā vai enerģētikā. Jāņem arī vērā, ka ir vēl cita biomasa – kūtsmēsli, lopbarības atlikumi lopkopībā un tamlīdzīgi. LLU pētījumā secināts, ka biogāzes staciju esamība pie lopkopības fermām var veicināt aprites ekonomikas, kad kādā ražošanas procesā iegūtie atkritumi tiek izmantoti kā izejviela nākamajā, attīstību. Tādējādi ir iespējams izmantot atkritumus, kas radušies lauksaimniecības produkcijas ražošanas procesā,” atklāj LLU pārstāve, piebilstot, ka, lai biomasas resursi netiktu izšķērdēti, viss, kas izaudzis, jāmēģina izmantot pēc aprites ekonomikas principiem jeb bez atkritumiem.