Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija diskusijā par vēja enerģijas nozīmi un tās nākotnes iespējām. Lai arī kaimiņvalstīs vēja elektrostacijas jau ir kļuvušas par nozīmīgu elektroenerģijas avotu, tomēr Latvijā tikai šogad darbu sāks divas lieljaudas vēja spēkstacijas, bet dažādos tapšanas posmos atrodas vēl vairākas, tādējādi samazināsies nepieciešamība pēc elektroenerģijas importa.

Neizmantots potenciāls

Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis atzīst, ka pašlaik Latvijā atšķirībā no citām valstīm, piemēram, Lietuvas, nav izmantots vēja enerģijas potenciāls. “Latvijas enerģētikas portfelī vēja enerģijas pašlaik faktiski nav. Salīdzinājumam - Latvijā pašlaik griežas tikai 130 MW, kamēr Lietuvā - 2500 MW,” tā K. Melnis. Viņš atzīst, ka vēja elektrostacijas gan nespēs ražot elektroenerģiju dienās, kad nebūs vēja, taču tās perspektīvā būs lielisks elektroenerģijas ģenerācijas portfeļa papildinātājs un arī vidējās elektroenerģijas cenas samazināšanas instruments. Saules un vēja elektroenerģijas ražošana ir iespējama tad, kad ir saule un vējš, taču tajos brīžos saražotās enerģijas var būt vairāk, nekā tiek patērēts, un tāpēc tirgus cenas ir ļoti zemas, tātad ir nepieciešamas akumulācijas iekārtas, kurās uzkrāt šo elektroenerģiju un to tādējādi pārnest uz laiku, kad pieaug patēriņš un saule nespīd vai vējš nepūš, un arī cena ir augstāka. Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš vērš uzmanību uz energodrošību un energoneatkarības paaugstināšanu. 

https://www.db.lv/zinas/veja-energija-nozimigs-latvijas-juras-udenu-un-rietumu-piekrastes-energetiskais-resurss-526494

“Ukrainas pieredze rāda, ka uzbrukumi notiek centralizētām elektroenerģijas ģenerācijas jaudām un rada elektroenerģijas piegāžu pārrāvumus, kamēr saules un vēja elektrostacijas būtībā nozīmē izkliedēto ģenerāciju — lielāku energodrošību. “Ukraina tieši energodrošības kontekstā būvē vēja un saules parkus, jo enerģētikā ar drošumu saprot energosistēmas spēju reaģēt uz patēriņa izmaiņām un būt noturīgai krīzes situācijās,” skaidro AS Latvenergo valdes locekle Ilvija Boreiko. Viņa uzver, ka, lai sistēma krīzes situācijas būtu droša, ir divas būtiskas lietas – tīkli (pieskaitot bateriju sistēmas, kuras ļauj kompensēt trūkumu), to stabilitāte un atkarība no tādiem primārajiem (fosilajiem) energoresursiem, kurus nevaram iegūt uz vietas. “Latvija ir maza valsts, mēs neiegūstam dabasgāzi un nevaram ietekmēt dabasgāzes cenas, un ikviens satricinājums, kā pašlaik karš Irānā, būtiski ietekmē gāzes cenas, savukārt vējš un arī saule ir tie resursi, kuri ir uz vietas,” skaidroja I. Boreiko.

Ieguvumu faktori

“Izkliedētā ģenerācija dod ne tikai papildu drošību, stabilitāti, bet arī samazina no Latvijas pārskaitīto naudas apmēru par fosilās degvielas importu – vidēji ik dienu 5 -7-10 miljoni eiro, kas gadā kopumā ir vairāk nekā 3 miljardi eiro, kurus izņemam no Latvijas tautsaimniecības un atdodam citu valstu ekonomikām,” skaidro K. Melnis. Viņš norāda, ka ikviens atjaunīgās elektroenerģijas kilovats, ko Latvijā saražojam, samazina nepieciešamību to pirkt ārzemēs. “Ja vēlamies attīstīt ekonomiku Latvijā, tad pašu zemē ražotā enerģija ir tas labākais veids, jo vienlaikus risina vairākus nozīmīgus jautājumus – energodrošību, pašu kontroli par ģenerāciju, kā arī enerģijas cenām, energoresursu importa atkarības mazināšanu, turklāt vairāk naudas paliek Latvijas tautsaimniecībā,” tā K. Melnis. Viņš atgādina, ka, salīdzinot 2026 gada energokrīzi ar 2022. gadā pieredzēto, ir redzamas būtiskas atšķirības. Proti, gan 2022., gan 2026. gada pirmajos mēnešos elektroenerģijas cenas ir bijušas līdzīgas, proti, 15-16 centi/kWh, taču šā gada martā saules elektrostaciju darbības rezultātā elektroenerģijas vidējā cena būtiski saruka. “Vēja elektrostacijas šo situāciju vēl vairāk uzlabotu, tāpēc mūsu pienākums ir attīstīt šādas stacijas Latvijā,” uzsvēra K. Melnis. A. Bāliņš steidz piemetināt, ka līdzās minētajiem ieguvumiem atjaunīgās elektroenerģijas ģenerācijas jaudu pieaugums palielinās samaksāto nodokļu apmēru. 

“Atjaunīgās elektroenerģijas stacijas ļauj veidot un attīstīt citas industrijas, jo, ja nebūs pieejama lēta un droša enerģija, tad nebūs arī investīciju citās nozarēs,” uzsvēra A. Bāliņš. Savukārt I. Boreiko atgādināja, ka IKP aug arī tajā brīdī, kad atjaunīgās enerģijas stacijas tiek būvētas, jo daļa no šīm investīcijām paliek Latvijā, tāpēc ka šeit strādājošie uzņēmēji veic lielu daļu darbu. “Vismaz 30% no vēja parku būvniecības tiek paveikti ar pašmāju resursiem,” uzsvēra I. Boreiko. Lietuva ir jāskata kā piemērs, jo šajā valstī attīstās tādas sfēras kā vēja turbīnu apkalpošana, inspekcija, ir radušies apmācību centri vēja spēkstaciju eksplutācijai. “Ja Latvijā būs lielākas elektronerģijas ģenerācijas jaudas un arī tās cenas samazināsies, tad valstī ienāks datu centri, veidosies ūdeņraža vai sintētisko degvielu projekti,” nākotnes iespējamo attīstības scenāriju analizē I. Boreiko. Viņa gan norāda, ka ir jāsāk ar pirmo soli, lai tam sekotu jau nākamie un ģenerētu papildu pievienoto vērtību ar augstas vērtības industrijām Latvijā, tādējādi audzējot IKP un būtu vairāk naudas drošībai, veselībai un visiem pārējiem sabiedrībai nozīmīgajiem pakalpojumiem.

Trūka izskaidrošanas

“Tas ir vairāku faktoru kopums,” uz jautājumu, kāpēc Lietuvā pašlaik ir apmēram 20 reizes lielākas vēja elektrostaciju jaudas nekā Latvijā, atbild K. Melnis. Viņš atzīst, ka ļoti nozīmīgs faktors bija mājasdarbu esamība. “Bija rezervētās jaudas, kas neļāva attīstīt ieceres tiem, kuri vēlējas veidot vēja elektrostacijas, bet nebija veikuši jaudu rezervāciju, turklāt bija izaicinājums - vēja kartes sakritība ar aizsardzības vajadzībām, kas rezultējās ar karti ar vietām, kur var un kur nevarēs būvēt vēja elektrostacijas, un visbeidzot bija aizkavējies regulējums par vēja staciju ieguldījumu vietējā kopienā,” iemeslus, kas neļāva Latvijā strauji attīstīties vēja elektrostacijām, min K. Melnis. Viņš atzina, ka būtisks šķērslis arī bija un ir iedzīvotāju aktīvākās, kaut arī mazākās daļas salīdzinoši negatīvā nostāja pret šādu projektu īstenošanu. “Iecerēto vēja parku attīstītājiem ir jāstrādā gan ar pašvaldībām, gan arī ar iedzīvotājiem, lai varētu vienoties un īstenot projektus,” tā K. Melnis. 

Viņš atzīst, ka, raugoties uz pagātnē paveikto/nepaveikto, ir salīdzinoši viegli secināt, ko un kā būtu vajadzējis darīt citādi. “Iespējams, pats būtiskākais, kā trūka, ir izskaidrošana iedzīvotājiem viņiem saprotamā, vienkāršā valodā, vienlaikus atbildot uz jautājumiem un parādot arī ieguvumus, ko viņi iegūs no attiecīgo projektu realizācijas,” tā K. Melnis. Viņš kā pozitīvu piemēru minēja SIA Laflora Energy, kur vēja parka izveidē izstrādātajā Kaigu purvā investīcijas būs apmēram 185 milj. eiro, no kuriem apmēram 90 milj. eiro paliek Latvijas tautsaimniecībā, jo 20 milj. eiro (ko diez vai varētu jebkad atļauties ieguldīt vietējā pašaldība) tiek investēti apkaimes ceļu tīklā, turklāt Latvijā ražo arī vēja turbīnu torņus no dzelzsbetona konstrukcijām. “Lietuvā, lai uzstādītu vēja elektrostacijas ar kopējo jaudu 2500 MW, kopējās investīcijas lēšamas uz apmēram 4 miljardiem eiro, kur apjoms ir ceturtā daļa, novērtējot to pret Latvijas kopbudžeta ieņēmumiem,” salīdzinājumu rāda K. Melnis. Viņš norāda, ka vēja parku izveidē tiek nodarbināti darbinieki ne tikai būvniecības pakalpojumu segmentā, bet arī ostās, loģistikas pakalpojumu segmentā.

Vajadzīgi gadi

“Vienkārši Latvija vēja elektrostaciju segmentā sāk strādāt vēlāk nekā citas valstis, kas galu galā, iespējams, pat būs Latvijas priekšrocība salīdzinājumā ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm, jo tehnoloģiski mūsu valstī būs uzstādītas jaudīgākās vēja turbīnas, kādas to ražotāji var piegādāt, tādējādi ar skaitliski mazāku turbīnu skaitu spēs saražot tikpat, cik ražo kaimiņi ar lielāku skaitu turbīnu,” tā I. Boreiko. Viņa atzīst, ka Lietuvai pēc Ignalinas AES slēgšanas un iecerētās jaunās — Visaginas AES projekta - neveiksmes bija milzīgs elektroenerģijas deficīts — līdz 80 % no patēriņa, un tāpēc bija nepieciešams risinājums par ģenerācijas jaudām, ko dienvidu kaimiņi sāka risināt jau pirms daudziem gadiem. 

 “Vēja parku attīstīšana nevienā valstī nav ļoti ātrs process, lai kā vēlētos, ka šis process ilgtu tikai gadu vai divus, taču realitātē, lai izvēlētos labu elektrostacijas atrašanās vietu tieši no vēja enerģijas viedokļa, ir jāveic precīzi vēja mērījumi visā kaledārajā gadā, tāpat vides vērtību noskaidrošanai konkrētajā vietā ir jāveic pētījumi, jāmeklē attiecīgās dzīvotnes, ligzdas u.tml., ir nepieciešams daudz garāks termiņš,” skaidro I. Boreiko. Viņa atzīst, ka pirmo — Kaigu purva un Pienavas vēja parku — projektu nonākšanai līdz būvatļaujai un būvdarbu uzsākšanai bija nepieciešami teju 10 gadi, bet Riebiņu projektā līdz būvatļaujas saņemšanai bija nepieciešami 4,5 gadi. “Tas apliecina, ka process ir kļuvis ātrāks, taču to vēl vairāk nevar būtiski paātrināt,” skaidro I. Boreiko. Viņa savu sacīto pamatoja ar to, ka ikvienā projektā ir jābūt pārliecībai, ka tiek sargātas vides vērtības, notiek komunikācija ar attiecīgās vietas apkaimes iedzīvotājiem, lai viņiem nebūtu baiļu sadzīvot ar objektu vismaz nākamos 30 gadus.

Pašvaldību loma

“2021. gadā, sākot darbu šajā nozarē, biju ciemos pie kolēģa Lietuvā, kurš bija uzstādījis vēja stacijas ar 360 MW lielu jaudu, jautāju - kā to izdevies īstenot? Atbilde — pašvaldības aicināja, jo Lietuvā bija izveidota burkānu sistēma, kura bija motivējusi vietējās pašvaldības, lai to teritorijā tiktu radītas elektroeneģijas ģenerācijas jaudas,” norāda A. Bāliņš. Viņš atzīst, ka Latvija pašlaik ir uzņēmusi tempu uz vēja elektrostaciju izveidi. “Igauniju vēja enerģijas izmantošanā, šķiet, Latvija apsteigs, bet Lietuvu gan ne,” prognozēja A. Bāliņš. Viņaprāt, vēl viens vēja enerģijas klupšanas akmens Latvijā ir bijis stereotips, ka esam ļoti zaļa zeme, pateicoties tieši mantojumā saņemtajai Daugavas HES-u kaskādei. “Tie, kas iestājas pret vēja elektrostacijām, kā argumentu min, ka Latvijā jau ir HES-I, un tādējādi arī kaut kādā mērā tika bremzēta vēja enerģijas izmantošana, tādēļ pēc Eurostat datiem Latvija 2025. gadā vairs nav Baltijas čempione atjaunīgās enerģijas ražošanā, jo Lietuva mūs ir apsteigusi,” stāsta A. Bāliņš.

Lieli plāni

Tā kā pašlaik izveides procesā ir divi vēja parki — Kaigu purvā un Pienavā - , tad 2027. gads būs pirmais, kurā vēja enerģija jau dos savu artavu elektroenerģijas ražošanā Latvijā. “Latvenergo portfelī kopējā vēja un saules staciju jauda (esošā + topošā) ir 1,1 GW, kas 2027. gadā varētu jau dot 2,2 TWh elektroenerģijas, salīdzinājumam — HES-i gadā vidēji saražo 2,8- 3,0 TWh, kas nozīmē, ka savukārt TEC-i (izņemot 2026. gada auksto ziemu) vidēji gadā ražo 1,2-1,5 TWh,” skaidroja I. Boreiko. Viņa norāda, ka būtībā atjaunīgās — saules un vēja – enerģijas izstrāde nākamgad būs apmēram divas reizes vairāk, nekā dod TEC-i. Tiek lēsts, ka no 2,2 TWh saules enerģija ģenerēs ap trešdaļu, bet pārējo — vējš. “Klimata un enerģētikas ministrija plāno Latvijas enerģētikas stratēģijā, ka 2030. gadā būtu jābūt vēja spēkstacijām ar jaudu 1500 MW un saules elektrostacijām ar jaudu 1200 MW, kuru, šķiet, sasniedzam jau pašlaik, un tās būs vēl vairāk,” tā A. Bāliņš. Atbilstoši publiski pieejamajai informācijai vēja staciju jauda varētu būt 700 - 800 MW, kas tik un tā pēc A. Bāliņa sacītā būs nozīmīgs lēciens, jo vējš pašlaik ģenerē tikai apmēram 2% enerģijas, kamēr saule — 15%. “2027. gadā savu uzstādīto jaudu būsim trīskāršojuši, jo pašlaik tā ir ap 133 MW, bet nākamgad tā būs jau ap 400 MW, kas, protams, Latvijas mērogā būs daudz, taču ne salīdzinājumā ar Lietuvu, kur uzstādītā jauda jau varētu būtu tuvu 3000 MW,” nākamā gada rezultātus prognozē K. Melnis. 

Viņš ļoti cerīgi raugās uz 2027. gadu, kad sabiedrība jau varēs reāli, nevis tikai pēc nostāstiem novērēt vēja elektrostacijas, tostarp to, kā tās ietekmējušas to apkaimē dzīvojošos cilvēkus. “Vēja parku ikgadējais ieguldījums vietējā kopienā ir laba iespēja pašvaldībām, kuras sūdzas par finansējuma trūkumu daudzu būtisku funkciju īstenošanai, iegūt papildu naudu gan ceļiem, gan skolām u.tml. Vai pašvaldība to izmantos? Tas jau būs attiecīgās vietējās varas lēmums,” tā K. Melnis. Viņš kā piemēru minēja Kaigu purvā topošo vēja elektrostaciju, kura ik gadu iemaksās 272 000 eiro Jelgavas novada domei. “Esmu pārliecināts, ka 2027. gadā varēsim runāt par pretēju efektu, kad pašvaldības vēlēsies, lai to teritorijā top vēja elektrostacijas, bet to potenciālajiem attīstītājiem būs lielākas izvēles iespējas,” skaidroja K. Melnis. Viņš atgādina, ka Latvija par investīciju piesaisti cīnās Eiropas līmenī un potenciālo ieguldītāju iespējas ir izvērtēt visas reģiona valstis, ieskaitot Poliju, un tad pieņemt attiecīgus lēmumus. Ministrs arī uzskata, ka atjaunīgās elektroenerģijas ģenerācijas jaudu pieaugums ir labs pamats, lai Latvijā attīstītos citas sfēras, piemēram, zaļā ūdeņraža parks Liepājā, kur iecerēto investīciju apmērs pārsniedz 0,5 miljardus eiro. “Tikai ar to, ka mums ir 80 projekti, kuriem tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums, vien nepietiek, to rāda sarunas ar Zviedrijas atbildīgajām amatpersonām par iespējamo Latvijas – Zviedrijas starpsavienojumu, jo tās vēlas redzēt reāli paveikto,” norādīja K. Melnis. Viņš atgādina, ka vēja staciju esamība dod darbu dažādiem sektoriem, arī tādiem, kuri līdz tam Latvijā nav bijuši.

Pirmās barjeras efekts

Valdība pēc diskusijām akceptēja vēja elektrostacijām Eko Ziemeļi un Kurzeme ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu, savukārt K2 Ventum šāda ziņojuma apstiprināšana tika atlikta. “Divu (Eko Ziemeļi un Kurzeme) iecerēto vēja spēkstaciju jauda ir līdzvērtīga Ķeguma HES,” uz šo projektu nozīmīgumu norāda K. Melnis. Viņš skaidro, ka šajās stacijās plānotā jauda —260 MW - tuvinās Latvijas vēja elektrostaciju jaudas Lietuvā esošajām, taču tik un tā dienvidu kaimiņvalsts līmeni ar tām vien sasniegt nebūs iespējams. “Apsveicami, ka Ministru kabinets apstiprināja ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu divām iecerētajām vēja elektrostacijām, taču tas vēl nenozīmē šo projektu realizāciju, jo nepieciešami vēl daudzi citi mājasdarbi, lai šīs ieceres materializētos,” uzsvēra A. Bāliņš. Viņš atzina, ka ir lietas, kuras var ietekmēt valdība, pārvades sistēmas operatori un arī finansētāji. “Projektu finansētāji būs galvenie, kuri arī izšķirs, vai šīs ieceres tiks realizētas, un arī visprasīgākie ir tieši finansētāji,” uzsvēra A. Bāliņš. I. Boreiko piemetina, ka šie divi projekti ir pārvarējuši tikai pirmo barjeru, bet nākamās ir vēl augstākas, jo pašvaldībām būs savs vārds — jāizdod attiecīgas būvatļaujas. “Tikai pēc ieteikmes uz vidi novērtējuma ziņojuma apstiprināšanas var sākt meklēt finansējumu šo projektu īstenošanai,” teica I. Boreiko. Viņa norāda, ka, krītoties elektroenerģijas cenām un arī patēriņam visā reģionā, ir ļoti sarežģīti iegūt finansējumu par saprātīgām procentlikmēm, lai šādus projektus īstenotu.

Negadījuma darvas karote

Jāņem vērā, ka tikko notikušais incidents, kurā nogāzās vairākus desmitus gadus veca un vairākus gadus nestrādājoša vēja turbīna, ir saasinājis uzmanību uz vēja elektrostaciju projektiem. “Ja kādā vietā Latvijā nogāztos vecs, nestrādājošs ūdenstornis, vai tad nekavējoties tiktu apturēta visu ūdenstorņu būvniecība?” retoriski jautāja K. Melnis. Viņaprāt, jautājums ir ekspertiem, kāpēc šī vēja turbīna nogāzās. “Šis incidents parāda ko citu - mums jānāk palīgā pašvaldību būvvaldēm, kuras ir tieši atbildīgas par to, kādā stāvoklī atrodas ēkas un inženiertehniskās būves, kurām ir vajadzīga apsekošana, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu atkārtoties,” skaidroja K. Melnis. Viņš atzīst, ka šāda negadījuma nozīmi arī nevajadzētu pārspīlēt, jo sarunās ar savu laiku nokalpojošas, vecas un tagad nokritušas vēja turbīnas īpašnieku secināts: tuvākā mēneša laikā šo nestrādājošo turbīnu bijis plānots pārdot jau izjauktā veidā pa detaļām. “Un vēl jau ir diskusijas par vēja spēkstacijām - kur tās paliks pēc tam, kad beigsies to darba mūžs, taču nogāzušās turbīnas incidents parādīja, ka divu nakšu laikā no tās daudzi komponenti pazuda, kas apliecina, ka tiem ir liela vērtība,” tā K. Melnis. Viņš norāda, ka RTU ir pieteikusies paņemt vēja spārnus, kuri neesot pārstrādājami, lai pētītu iespējas to pārstrādei. 

“Pieaicinājām vides ekspertus par avārijas ietekmi uz vidi, un viņu secinājumi ir, ka vēja turbīnas nogāšanās ietekme ir līdzīga kravas auto avārijai, kad tās rezultātā ir eļļas noplūde,” stāsta K. Melnis. Viņš atzīst, ka arī citās valstīs, piemēram, Lietuvā, ir nokritušas vēja turbīnas, taču svarīgākais ir saprast, kāpēc tas noticis un kas jādara, lai šādi incidenti neatkārtotos. A. Bāliņš atzīst, ka nozarei šis negadījums ir sagādājis nepatīkamu situāciju, taču uzteica ministrijas rīcību, iesaistot nozari, sagatavojot grozījumus elektroenerģijas tirdzniecības normatīvajos aktos. “Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses biedri ir atbildīgi attīstītāji, tāpēc šādu negadījumu situācijās ir paredzētas garantijas, un tas ir apliecinājums tam, ka industrija šobrīd ir tikusi tālāk nekā politikas veidotāju redzējums,” tā A. Bāliņš. Viņš uzsver, ka ar sabiedrību ir jārunā un jāskaidro vēja enerģijas loma, nozīme, vienlaikus kliedējot ar to saistītos mītus. I. Boreiko atzīst, ka uzņēmumam arī pieder divas deviņdesmitajos gados būvētas vēja turbīnas Ainažos, kuras šajā laikā jau trīs reizes ir atjaunotas, tādējādi dodot tām jaunu dzīvi uz nākamajiem 10-15 gadiem. 

“Visām vēja turbīnām ir to apkalpošanas līgumi ar to ražotājiem, tādējādi nodrošinot, ka visā turbīnu dzīves ciklā 25- 30 gados tiek veikta regulāra to apkope, monitorings un atbilstoši testi, papildus tam pamatnēs ir iestrādāti betona noguruma mērīšanas sensori, kas nozīmē daudz dažādu datu, kas ļauj labāk izprast, kāda ir situācija ar konkrēto vēja turbīnu,” skaidro I. Boreiko. Viņa atgādina, ka Latvijā eksistē kārtība, kā publisko ēku īpašniekiem ir jāveic to apsekošana un stāvokļa monitorings un jāiesniedz dati, un, iespējams, līdzīgs princips (veids) ir jāievieš attiecībā uz vēja turbīnām, kad ar noteiktu regularitāti to īpašniekiem ir jāiesniedz institūcijām šo turbīnu stāvokļa tehniskā stāvokļa novērtējuma akti, kas ļaus pārliecināties par īpašnieka godprātīgu attieksmi. “Vēja turbīnas pasaulē ražo tikai dažas kompānijas, un arī tām ir būtisks prestižs, tāpēc ražotājs, kuram ir vairāk nekā 160 000 turbīnu pasaulē, ir atsaucīgs un gatavs braukt un izvērtēt, kāpēc konkrētajā gadījumā vēja turbīna nogāzusies, un nākt klajā ar ieteikumiem, lai vairāk šādi incidenti neatkārtotos,” norāda K. Melnis.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.