Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija. 

Klausos jūs un esmu mazliet pārsteigts – man līdz šim šķita, ka ESG standarti, vismaz ES līmenī, ir vienādi un visiem ir skaidri spēles noteikumi. No jūsu teiktā sanāk, ka tādu bāzes noteikumu nemaz nav? 

Ziņošanas standarti Eiropā ir ļoti skaidri un strikti definēti. Tajā pašā laikā uzņēmumiem ir ļauts pēc savām iespējām, ētikas principiem un kompetencēm ieviest ESG principus praksē, un te konkrētu standartu pagaidām nav. Ir pieņemtas diezgan plašas stratēģijas un politikas, bet tad, kad tev tās jāievieš praksē, katrs to interpretē, kā māk. Piemēram, uz banku atnāk uzņēmums, kurš vēlas saņemt aizdevumu daudzdzīvokļu mājas būvniecībai: “Mēs gribam uzbūvēt daudzdzīvokļu māju, mums jau ir iegādāts zemes īpašums Rīgas centrā. Vai mēs varam no jums saņemt aizdevumu projektēšanai, būvniecībai utt.?” Šajā brīdī atbilstoši ESG standartiem man viņam jājautā: kādi tev būs siltumizolācijas materiāli, no kāda materiāla būs logi, ja uz zemesgabala ir kādi nojaucami objekti – kā tas notiks un kur tiks utilizēti būvgruži? Un izrādās, ka šis uzņēmējs par šiem jautājumiem nav lietas kursā un nevar aizpildīt visu nepieciešamo dokumentāciju, attiecīgās anketas. Un visam klāt ir jau manis ieskicētā nianse – vai šī pieeja visās bankās būs vienāda vai tomēr atšķirsies, jo katra banka vadās pēc savas izpratnes par ESG kopējām prasībām? Vai šiem ilgtspējas ieviešanas standartiem tiešām būtu jānāk no bankām, nevis būtu jābūt izstrādātiem visā ES vienotiem kritērijiem, lai Latvijā dokumenti neatšķiras no tādiem pašiem dokumentiem Igaunijā, Lietuvā vai Vācijā? 

Vai šī problēma – vienotu standartu trūkums – varētu būt viens no iemesliem, kādēļ aizvien daudziem uzņēmumiem, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu grupā, esot salīdzinoši maza izpratne par ESG standartiem un arī neesot īsti saprotams, kāpēc šādus standartus vispār ir nepieciešams ieviest savā ikdienas praksē? 

Kā jau minēju, visiem biznesā ir skaidrs, kā jāizskatās PZA un kas ir grāmatvedības standarti, un visiem līdz ar to šajā jomā ir vienāda izpratne un attiecīgi arī pieeja. Manuprāt, ESG jomā vispārējai politikai ir jārada tās vienoti ieviešanas principi, un tad arī vairs nebūs domstarpību par ESG piemērošanas kritērijiem, piemēram, starp banku un klientu. Šeit veidojas sava veida paradokss – no vienas puses ESG standartu ieviešanas prasība nākusi ļoti strauji, un līdz ar to mums ir savā ziņā ierobežots laiks to izdarīt, bet tajā pašā laikā ir svarīgi arī meklēt un parādīt ekonomisko izdevīgumu, kādēļ uzņēmējdarbībā ESG standartu piemērošana ir ne tikai nepieciešama, bet arī vērtīga biznesam. Es uzskatu – ja kāda prasība vai standarti rada ekonomisko izdevīgumu, tad tirgus jau automātiski uz to tiecas, un tas jau kļūst ekonomiski izdevīgi. 

Bet kas tad ir tas izdevīgums? Daudz dzirdam runu par to, ka tas ir izdevīgi, ka zaļā ekonomika varētu kļūt par Latvijas iespēju paaugstināt peļņu un konkurētspēju, bet tā īsti līdz galam nekas detalizētāk netiek izskaidrots – kas tad tieši mūs padarīs ne tikai zaļākus, bet arī ekonomiski stiprākus. 

Manuprāt, patērētājs to regulē ar savām prasībām, un līdz ar to piedāvājumam ir jāseko patēriņa tendencēm. Un otrs – uzņēmējiem, kuri nevadās pēc ESG filozofijas, tomēr ir grūtāk saņemt aizdevumu bankā, sekmīgi startēt kādā starptautiskā iepirkumu konkursā. Domāju, ka Latvija var kļūt par jaunā klimata biznesa lielvalsti. Latvijai nav daudz derīgo izrakteņu, bet tagad vēsture mums ir devusi iespēju beidzot izmantot to, kas mums ir – daba un tās atjaunīgie resursi – vējš, saule, ūdens. Tas, kas no mums ir vajadzīgs gan valdības, gan biznesa līmenī, ir nopietni novērtēt šo iespēju, pārdomāti un efektīvi to izmantot. Valsts stratēģijai būtu nopietna loma šādā izaugsmē. Mums savā ziņā ir jāiet šīs jomas attīstībai nedaudz pa priekšu – ja tu nokavēsi īsto brīdi, tad sasniegt šādus mērķus jau kļūs ļoti sarežģīti, jo konkurenti būs aizsteigušies priekšā. 

Vai piekrītat vienam no publiski minētajiem pieņēmumiem, ka ESG jautājumi ekonomikā tiek ieviesti ļoti lēni tādēļ, ka tie rada izmaksas un ir maz ekonomiskas motivācijas pāriet uz patiesi ilgtspējīgu darbību? 

Nepiekrītu. Tā varbūt bija pirms pieciem vai desmit gadiem, bet jau tagad mēs redzam, ka ESG un klimata risinājumi iet roku rokā ar ekonomisko izdevīgumu. ESG un klimata risinājumi iedzīvosies tikai tad, ja tie būs ekonomiski izdevīgi, un mēs redzam, ka tas notiek. Te jāņem vērā, ka patērētāju pieprasījums ir viens no faktoriem, kas arī virza šo izdevīguma vienādojumu. Ir jāsaprot, ka ESG standartu ieviešana un ievērošana ir nākotne un priekšroka ekonomikā būs tiem uzņēmumiem, kuri tos ievieš jau šodien. Arī tam, lai saņemtu bankas finansējumu kādam projektam, būs nepieciešama atbilstība ilgtspējas standartiem. Patiesībā tas ir būtiski jau tagad, un šī tendence kļūs aizvien izteiktāka. 

Kādas varētu būt galvenās Latvijas iespējas enerģētikā? Vai iespējams, ka Latvija kļūtu par enerģiju eksportējošu valsti un vienlaikus – vai pārāk liels ražošanas apjoms nesamazinās cenu tik tālu, ka to nebūs rentabli ražot? 

Tā varētu būt viena no Latvijas pamata stratēģijām, ka mūsu valsts varētu būt zaļā, jaunā klimata lielvalsts. Mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir piemērota vēja un saules enerģijas ražošanai, savukārt enerģijas eksports ir milzīga Latvijas iespēja – jo mums ir jāskatās plašāk par Baltiju. Enerģijas pieprasījums aug, un tas ir milzīgs, piemēram, Vācijā, un tieši rietumu virziena eksports ir Baltijas un Latvijas iespēja. Vietējo tirgu Latvija ar savu enerģiju nodrošināt var noteikti, un tas notiks jau pavisam drīz. Bet tālāk mums ir jāskatās uz patiesi apjomīgām eksporta iespējām – mums potenciāli ir daudz neizmantotas jaudas, it sevišķi vējā, un pēc tam rodas iespējas arī zaļā ūdeņraža un zaļā amonjaka ražošanā. Arī, runājot tieši par saules enerģiju, iespējas patiesībā ir lielas. Interesanti, ka ap to ir dažādi mīti, piemēram, ka Latvijā nav pietiekami daudz saules vai nav pietiekami silts. Patiesībā mums ir pat priekšrocības salīdzinājumā ar tā saucamajām siltajām zemēm – mums ir garas dienas, un arī tas, ka gaisa temperatūra ir zemāka, realitātē ir ieguvums, jo pie zemākas gaisa temperatūras saules paneļi strādā efektīvāk. Enerģijas pārpalikums un tās cenas kritums – tas, protams, ir biznesa risks. Bet pieprasījums pēc enerģijas arī globāli pieaugs (elektroauto u.c.), kas šo risku zināmā mērā sabalansē. Bet, ja mēs skatāmies kopumā, tad kopējais pieprasījums pēc enerģijas pieaug. Tas nozīmē to, ka ir brīva niša papildu enerģijas ražošanai, un jautājums ir – vai mēs būsim spējīgi nosegt to pieprasījuma palielinājumu tikai ar agrāk ierastajiem resursiem – naftu, gāzi? Un te atkal parādās zaļās enerģijas iespējas, tāpēc šis virziens, manuprāt, tiešām ir ļoti perspektīvs, jo tas patiesībā ir gan lētāk, gan arī rada iespēju apmierināt pieaugošo enerģijas pieprasījumu. 

Cik lielā mērā zaļās domāšanas projektu finansēšana varētu būt banku sektoram, pirmkārt, interesanta un, otrkārt, droša, lai bankas labprāt šādus projektus būtu gatavas finansēt? Sevišķi šajā laikā, kad bankām nopietni pārmet par nepietiekamu biznesa kreditēšanu, solot piemērot pat kādus soda nodokļus. 

Mana atbilde ir tāda – ja tirgus un bizness tic, tad bankas tam seko un finansē. To lieliski parāda arī kapitāla tirgi, arī mūsu banka nodarbojas ar zaļās enerģijas projektiem jau apmēram 20 gadus (starp citu, mums pašiem pieder vieni no lielākajiem saules paneļu parkiem Latvijā). Ikdienā redzam, ka kapitāla tirgi jau šobrīd uzticas klimata ekonomikai, jo, piemēram, lielākos Baltijas IPO ir veikuši tādi uzņēmumi kā Enefit Green un Ignitis grupa, kas abi tieši realizē zaļās enerģijas projektus. Tas tikai nozīmē, ka šāda enerģija pilnīgi noteikti kādam ir vajadzīga, kāds to patērē un atbalsta. Ja kādam tas jau ir izdevies, tad ir diezgan liels pamats uzskatīt, ka šim piemēram varētu sekot arī nākamie. Nenoliedzami šajā jomā ir nepieciešams arī sava veida valsts atbalsts, un būtībā pietiktu pat tikai ar to, ka valsts pateiktu: “Jā, tas ir svarīgi, un mēs atbalstīsim šādu politiku,” – un attiecīgi rīkotos. Tad arī bankas daudz aktīvāk šo atbalstīs, piemēram, mūsu bankā šobrīd izvērtējam gana daudz zaļās enerģijas projektu, kas galvenokārt saistīti ar sauli, bet ne tikai. Un tie ir gana ambiciozi projekti, tostarp saistīti arī ar ūdeņraža tehnoloģijām. 

Par enerģētiku un ilgtspēju ir runāts daudz. Kur vēl redzat šīs minētās klimata ekonomikas iespējas? 

Patiesi, Latvija kā klimata ekonomikas lielvalsts nav tikai enerģētika. Tā ir arī, piemēram, ilgtspējīgi ražota pārtika, kas ir otra lielā Latvijas iespēja līdztekus enerģētikai. Bet tāpat ir jāuzsver arī nekustamā īpašuma nozare – dzīvesveids zaļā un veselīgā vidē, kas daudzviet Eiropā vairs nav tādā līmenī kā Latvijā. Tāpat mums ir iespējas veselības aprūpē – Eiropas cilvēki noveco un meklē veselīgu vidi. Runājot par ekoloģisko tūrismu, mums ir cilvēkam draudzīga daba, simtiem kilometru smilšu pludmales.

Kāpēc jūs domājat, ka tieši Latvijai ir šīs iespējas izcelties klimata ekonomikā – kāpēc mēs esam īpaši un kāpēc to pašu nevar izdarīt, piemēram, Vācija vai Polija? 

Klimata ekonomikā strādās visi, bet Latvijas iespēja ir resursi – mums ir daudz dabas, atjaunīgo enerģijas resursu, un mēs paši esam maza un viegli pārvaldāma ekonomika, kas samērā viegli var saražot, piemēram, atjaunīgās enerģijas pārpalikumu. Vācijā, piemēram, pieprasījums ir tik liels, ka viņiem savu deficītu aizpildīt ir daudz grūtāk. Turklāt kā maza valsts mēs varam ātrāk ieviest pārmaiņas, mainīties straujāk, būt priekšā. 

Bet Zaļais kurss daudzām pozitīvām lietām līdzi nes arī riskus – tik vērienīga transformācija radīs daudz pārmaiņu, un būs nozares un darba vietas, kas nebūs piemērojamas ilgtspējīgam biznesam. Ko darīt šiem cilvēkiem, cik svarīgi ir jau savlaicīgi tam gatavoties un piedāvāt pārkvalificēšanās iespējas viņiem? Vai mēs kā maza un vienlaikus atvērta ekonomika esam gatavi un spējīgi šīm acīmredzot neizbēgamajām pārmaiņām? 

Manuprāt, jebkuras pārmaiņas ir pozitīvas, mums vienkārši ir jāpieņem, ka nespēja mainīties ir jāpielīdzina terminam izmiršana, kā tas ir Darvina teorijā – ja tu nemainies, tu neizdzīvo, evolūcija to ir pierādījusi. Un tas pats ir ar Zaļo kursu – jāskatās uz priekšu, jāmāk pārvarēt tās mazās neērtības, kas nāk, un noraidīt pārmaiņas kaut kādu īslaicīgu grūtību dēļ tomēr nav pareizi. Protams, pārmaiņas radīs arī neērtības, bet pārmaiņas ir bijušas vienmēr, un jāuzsver, ka klimata ekonomika var radīt būtiskus jaunus ieņēmumus un tie savukārt radīs jaunas ekonomiskās iespējas valstī kopumā. Pārtikušā valstī nodarbināt un gādāt par cilvēkiem ir vieglāk nekā mazāk pārtikušā. Es domāju, ka šīs pārmaiņas ir pozitīvas. Tajā pašā laikā vēlreiz uzsvēršu – katram ir jāsaprot, ka, lai gūtu panākumus nākotnē, jāsāk mainīties jau šodien. Ir jāpalīdz cilvēkiem izprast, kāpēc šīs pārmaiņas ir vajadzīgas, kādu pievienoto vērtību tās rada, tostarp labākus dzīves apstākļus ne tikai uzņēmējdarbībā, bet arī visai nācijai kopumā. Un ne viss ir izmērāms tikai naudā. Tajā pašā laikā svarīgi cilvēkiem stāstīt arī par valstiskiem ieguvumiem – tostarp jaunām darba vietām, kas šo procesu rezultātā radīsies. Ja mēs spēsim labi izprast Zaļo kursu, Latvija var kļūt par kompetences centru Eiropā. Kāpēc ne? Mums patiesībā ir tik daudz cilvēku, kuri ir gatavi uzņemties jaunas lietas, un varbūt šādā veidā mēs daudz vieglāk spētu ieinteresēt Latvijā atgriezties daudzus mūsu līdzcilvēkus, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs, sevišķi jauniešus, jo šādas iespējas ir ļoti aktuālas divdesmitgadniekiem – ja viņiem tiek dotas iespējas tieši Latvijā radīt jaunas vērtības, ar savām zināšanām un kompetencēm ietekmēt šos procesus. 

Ilgtspējas jautājumi pasaulē neattīstās vienmērīgi, proti, ir liela daļa mazāk attīstītu valstu un arī atsevišķas lielvalstis, kas uz ilgtspējīgu ekonomiku pāriet apzināti lēni un mērķtiecīgi saglabā konkurētspēju, izmantojot lētākus resursus. Tāpat arī lielā daļā pasaules klimatam draudzīgi paradumi iedzīvojas lēni vai nemaz. Vai Latvija ar šādu klimata biznesa izrāvienu, esot savā ziņā starp pirmrindniekiem, tieši pretēji – nekļūs konkurētnespējīga, piemēram, izmaksu ziņā? Kā vispār pārliecināt visu sabiedrību, ka šī zaļā domāšana ir iespēja, nevis risks? 

Es savukārt teikšu – tieši otrādi. ESG un klimata ekonomika rada efektivitāti, un šīs ekonomikas kļūst gudrākas, tehnoloģiski attīstītas, tās rada daudz augstāku pievienoto vērtību. Es teiktu, ka risks ir tieši pretējs – valstis, kas paļaujas uz veco resursu nodedzināšanu, jo tas ir lēti, apdraud sevi un savā attīstībā atpaliks, varbūt pat nenovēršami. Jau šobrīd ESG standarti paredz, ka bankai ir jāizglīto savi darbinieki. Piemēram, mēs saviem darbiniekiem rīkojam apmācību seminārus, kuros ESG eksperti stāsta bankas personālam, kādēļ tas viss ir svarīgi, ko tas mums dod, arī to, kādēļ ir svarīgi šķirot atkritumus. Patiesībā svarīgi cilvēkiem ir skaidrot pat tādas elementāras lietas, kam ne visi īsti tic, – ja tu sašķiro atkritumus, rezultātā tie nenonāk vienā mašīnā un vienā gala punktā. Aizvien daudziem šķiet, ka mēs virtuvē atkritumus sašķirojam, bet tālāk tie visi tik un tā nonāk vienā lielā kaudzē. Tieši tāpat vienkāršā valodā ir jāskaidro lielie klimata mērķi. 

Kas jādara, lai jūsu iezīmēto vīziju par Latviju kā klimata biznesa lielvalsti pārvērstu realitātē? 

Ir vajadzīga likumdošanas paredzamība – gan nodokļos, gan darbaspēka jomā, gan enerģētikas likumdošanā, konkurences un tirdzniecības politikā. Bez paredzamības attīstības nebūs. Nepieciešami ESG ieviešanas standarti, kas sekmēs uzņēmumu orientāciju uz klimatam draudzīgu risinājumu ieviešanu – tā saucamo klimatneitralitāti. Tāpat ir vajadzīga izglītība, speciālisti un infrastruktūra. Protams, būtu labi, ja būtu arī īpaša valsts līmenī izstrādāta stratēģija un politika. Bet galvenais ir tas, lai tā netraucētu un neradītu izmaksas, kas būtu augstākas nekā citviet Eiropā. 

Kas ir galvenie šķēršļi šāda veida biznesa iespējas izmantošanai Latvijā? 

Šķēršļi ir kopums – iniciatīva, izglītība, zināšanas un kapitāls, ko ieguldīt. Bet domāju, ka pakāpeniski mēs šos šķēršļus pārvaram. Tāpat domāju, ka mums noderētu vispārēja valstiska izpratne, ka klimata ekonomika ir mūsu iespēja, un tad jāskatās, kā jebkura politika ietekmē šo vīziju. Un svarīgi, lai politika to neietekmē negatīvi. Iespējams, jebkuras likumdošanas anotācijā, kas tiek gatavotas katram likumprojektam, ir jāparedz, kā konkrētais likums sekmē Latvijas kā klimata lielvalsts virzību. 

Atgriežoties pie izmaksām un konkurētspējas pieauguma vai krituma – aizvien pastāv leģenda, ka mēs te, Eiropā, nu tik visu zaļināsim, ierobežosim un beigās par to dārgi samaksāsim gan kā sabiedrība kopumā, gan bizness, zaudējot konkurētspēju attiecībā pret tām industriālajām valstīm, kas īpaši neiespringst ar zaļajām tēmām – te parasti mēdz piesaukt gan Indiju, gan Ķīnu, gan arī Ameriku... Kā apgāzt šādus pieņēmumus? 

Atbildēt uz jautājumu – vai tiešām viņi to visu neņem vērā? Vai tiešām, piemēram, Ķīnā neievēro nekādus standartus? Manuprāt, tādi pieņēmumi ir visai diskutabli

Noteikti daudzi būtu pārsteigti... 

Noteikti daudzi būtu pārsteigti, ka patiesībā varbūt daudzās Ķīnas rūpnīcās izmanto nepieciešamos filtrus, lai novērsu piesārņojumu, un pat darbojas ar daudz zaļākiem standartiem nekā kāds uzņēmums Eiropā. Tāpēc šajā jautājumā īpaši svarīgi ir sniegt sabiedrībai precīzu un godīgu informāciju, nevis balstīties uz kaut kādiem veciem faktiem un pieņēmumiem, kas šodienas pasaulē vairs nav aktuāli. Otrkārt – Latvija ir maza valsts, un tieši tāpēc mēs esam spējīgi ātri manevrēt un pieskaņoties konkrētai situācijai, tādējādi varam kļūt par piemēru, ko šajā jomā ir efektīvi darīt, bet ko noteikti nevajadzētu īstenot. Un te atkal atgriežos pie sākumā paustā – viena no ESG jomas prioritātēm ir uzkrāt pieredzi un to analizēt, balstoties uz vienotiem, pārbaudītiem un precīziem standartiem. Tas ļautu izvairīties no situācijām, kur katrs izstrādā savu pieeju, tā riskējot pieļaut kļūdas, kuras varētu novērst. Un no šī savukārt izriet nākamais ieguvums – izslēdzot dublēšanos un faktiski darbu pie viena un tā paša, rezultātā mēs ieekonomētu, faktiski lieki neiztērētu tik ļoti nozīmīgos cilvēkresursus, ko varētu izmantot visiem nepieciešamo vērtību radīšanai. 

Noslēgumā – mēs sarunas laikā vairākkārt secinājām, ka nav šo vienoto ESG ieviešanas standartu, lai visi varētu darboties pēc vienādiem kritērijiem un no jauna neizgudrot riteni. Negribu jūs tagad pretnostatīt valsts pārvaldei, tomēr mums jau kādu laiku ir specializēta ministrija – Klimata un enerģētikas ministrija. Šķiet, tostarp arī šādu vienotu kritēriju izstrāde un apstiprināšana, lai atvieglotu privātā sektora darbu, būtu loģisks šīs ministrijas pienākums. Vai privātais sektors ir runājis ar, piemēram, valdību par šo jautājumu un vai viņi ir sadzirdējuši jūsu argumentus? 

Domāju, ka sarunas noteikti notiek veselīga dialoga formātā. Manās pārdomās nav jau nekādas kritikas par valdības darbu. Varbūt vienkārši šai ministrijai nepieciešams dot precīzas pilnvaras strādāt šajā virzienā. Iespējams, nepieciešams organizēt konferenci par šo tēmu, lai visus iesaistītos savestu kopā un izrunātu nepieciešamos darbus, kas jāpaveic, lai pilnveidotu šo procesu. Jo plašāks un kvalitatīvāks būs savstarpējais dialogs, jo skaidrāki būs arī noteikumi uzņēmējdarbības sektoram, kas jāizpilda. Vēl jo vairāk, ka ESG aizvien vairāk attieksies ne tikai uz lielajiem uzņēmumiem, bet tas būs visaptverošs, jo sabiedrībā kopumā, manuprāt, patlaban ir nepietiekama izpratne par šiem jautājumiem. Vienlaikus teikšu – kaut kādā mērā tā izpratne tomēr jau veidojas, jo cilvēki savās mājsaimniecībās taču ir uzstādījuši, piemēram, saules paneļus (vai gatavojas to darīt), siltina mājas. Varbūt pat ir tā, ka ne vienmēr tas, kurš to dara (uzstāda saules paneļus vai siltina mājokli), apzinās, ka tas arī ir tas ESG process. Proti, viņš šo savu rīcību pat nemaz nesasaista ar klimata pārmaiņām – ka tas, ka viņš paņem aizdevumu mājas siltināšanai vai saules paneļu uzstādīšanai un tādējādi samazina savus ikmēneša izdevumus par enerģiju, vienlaikus nozīmē arī to, ka viņš dod savu ieguldījumu planētas uzsilšanas mazināšanā. Vai ne? Viņš pats iegūst, valsts iegūst, tiek patērēts mazāk resursu – tas taču ir lieliski!