Uzņēmumam, kurš pieņem darbā cilvēkus, kuri līdz tam strādājuši finansiālās grūtībās nonākušā kompānijā, kas darbojas tajā paša sfērā vai sāk saimniecisko darbību tajā vietā, kurā iepriekš darbojies valstij parādā palikušais komersants, var nākties samaksāt iepriekšējā uzņēmuma nodokļu parādu; uzņēmēji aicina mainīt Komerclikuma normu piemērošanas praksi.
Latvijā ir veikli darboņi, kuri nodibina uzņēmumu, bet pēc kāda laika tas paliek parādā valstij nodokļus vairāku desmitu vai pat simtu tūkstošu eiro apmērā, tad tiek reģistrēts jauns uzņēmums pat ar citiem īpašniekiem un valdes locekļiem, bet tas turpina darīt tieši to pašu, ko iepriekšējais — strādā tajās pašās telpās, tie paši darbinieki un veic tieši to pašu saimniecisko darbību.
Tas nav nekāds noslēpums, taču kā šādā situācijā piespiest samaksāt nodokļu parādu, risinājums tika atrasts Komerclikumā. Proti, tā 20. pantā ir noteikts: "Ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām."
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš norāda, ka šī norma ir paredzēta, lai tie, kuri shēmo ar aktīvu atdošanu citai juridiskajai personai, tādējādi nevarētu izvairīties no nodokļu parādu samaksas. "Ir apsveicami, ka Valsts ieņēmumu dienests meklē veidus, kā cīnīties ar salīdzinoši sen pastāvošu problēmu, ka ir situācijas, kad kāds darbonis paliek parādā visai pasaulei, tostarp valsts budžetam, un ar dažādiem vingrinājumiem aktīvus pārliek uz pavisam citu uzņēmumu un turpina saimniecisko darbību tā, it kā nekas nebūtu noticis," uzsver J. Endziņš. Viņš norāda, ka nodokļu administrācijas jaunā pieeja, izmantojot Komerclikuma uzņēmuma pārejas regulējumu, ir pareiza, tomēr ir arī divi lieli BET, kas satrauc uzņēmējus.
"Pirmais BET ir jautājums par to, lai neizveidojas situācijas, kad uzņēmuma pārejas konstatēšana beidzas ar vairākām saistībām personai, kura nav vainīga, tāpēc uzņēmuma pārejas pierādījumu kopums, to savākšanas prakse ir būtiski uzlabojama," stāsta J. Endziņš. Savukārt otrais BET ir jautājums par pašu procesu. "Tam, iespējams, ir riski atbilstībā Satversmei, jo esošā prakse nozīmē to, ka uzņēmumu pāreja tiek konstatēta nodokļu administrācijas piedziņas lēmumā, kurš ir desmitiem lappušu garš dokuments, bet pārsūdzības termiņš VID ģenerāldirektoram ir tikai septiņas dienas, kas ir neadekvāti īss laiks, lai pilnvērtīgi spētu savākt un iesniegt pierādījumus, argumentus par katru no lēmumā norādītajiem apgalvojumiem," skaidro J. Endziņš. Viņš atzīst, ka nelabvēlīgu lēmumu uzņēmējs var pārsūdzēt arī tiesā, taču tā to izskata tikai vienas instances tiesā rakstveida procesā.
"Pēdējā laikā novērojamā tendence, ka VID saskata un konstatē uzņēmuma pāreju gandrīz katrā gadījumā, kad kāda daļa aktīvu no tāda uzņēmuma, kurš ir likvidēts vai kam uzsākts maksātnespējas process, bet kuram palikuši nodokļu parādi valsts budžetam, nonāk cita uzņēmuma rīcībā, un aktīvu ieguvējs ir pieņēmis darbā kādus iepriekšējā likvidētā parādnieka bijušos darbiniekus. Konstatējot šādu apstākļu kopumu, visticamāk, tiks izdots lēmums par likvidētā uzņēmuma nokavēto nodokļu parādu maksājumu piedziņu no iegūstošā uzņēmuma," uz jautājumu, ko nozīmē jēdziens uzņēmumu pāreja tieši nodokļu parādu piedziņas lietās, atbild nodokļu konsultāciju SIA INNOVATOR valdes priekšsēdētājs Ivars Mileika.
Visu rakstu lasiet 17.janvāra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
