Lielā daļā pasaules uz pandēmijas ierobežojumu, lielā pieprasījuma, piegāžu problēmu, izejvielu deficīta un citu faktoru fona galvu pacēlusi inflācija. Piemēram, septembrī eirozonas gada inflācija palielinājusies straujāk līdz 3,4% - visvairāk 13 gadu laikā.
Savukārt, piemēram, Vācijā inflācija sasniegusi 4,1% atzīmi, kas ir visvairāk 29 gados.
Katrā ziņā, piemēram, augstajām enerģijas cenām pagaidām īsti neredzot beigas, šī ziema daudzām sabiedrībām, visticamāk, saistīties ar visai lieliem izaicinājumiem. Viens ir tas, ka cenas un rēķini, visticamāk, augs. Tāpat vēl viens apstāklis, ka līdz ar jauniem pandēmijas ierobežojumiem, piegāžu traucējumiem, darbinieku iztrūkumu, potenciāli mazasinīgāku ekonomikas izaugsmi un arī kādiem izejvielu iztrūkumiem daļa pasaules var tik nolikta arī kādu preču vai pakalpojumu deficīta priekšā (svaigs piemērs tam ir Apvienotās Karalistes degvielas krīze).
https://www.db.lv/zinas/lielbritanija-turpinas-paniska-degvielas-pirksana-504650
Tādējādi tuvojoties Ziemassvētku iepirkšanās sezonai, nav izslēgts, ka pat industriāli attīstītās valstīs veikalu plaukti būs tukšāki nekā tradicionāli ierasts. Dažādās pasaules malās ražojošie uzņēmumi ziņo par to, ka, neskatoties uz lielo pieprasījumu, tie samazina savas produkcijas tempus. Līdzīga situācija vērojama arī, piemēram, būvniekiem, kuriem daudzas lietas jāpērk dārgāk un uz tām jāgaida ilgāk. Aktuāli spriedumi par enerģijas krīzi ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā.
Cenu spiediens uz dārgo materiālu un piegāžu problēmu fona jau ir izrādījies noturīgāks, nekā tika uzskatīts agrāk (piemēram, gada pirmajā pusē). Daudz arī tiek runāts par to, ka augstāka inflācija pasaulē varētu nemaz nebūt tik pārejoša. Kopumā gan pamata pieņēmums joprojām paliek tas, ka inflācijai pēc patrakošanas pandēmijas laikā vajadzētu tomēr atkāpties, ko noteiks, piemēram, aktuālo piegāžu ķēžu izaicinājumu risināšanās. Inflācijas spiedienam esot paaugstinātam ilgāk, arvien grūtāk arī ir attaisnot centrālo banku stimulus un valdību papildu naudas grūšanu ekonomikā. Vēl no citas puses – arī ekonomikas izaugsmes gaidas drīzāk nu tiek koriģētas uz leju. Tādējādi arvien skaļāk tiek piesaukts stagflācijas scenārija risks.
Draudi sociālajai stabilitātei
Pie lielākiem izaicinājumiem un jau tā bieži vien ne pārāk apmierinātām sabiedrībām var palielināties riski sociālajai stabilitātei. Spriedze var pāraugt konfliktos gan vienas valsts ietvaros, gan arī starp valstīm – var spekulēt, ka ekonomisko rādītāju atšķirības pastiprinās pārrobežu spriedzi un novedīs pie papildu tirdzniecības tarifiem, ieguldījumu sankcijām utt. Arī, piemēram, Financial Times eksperti spriež, ka Eiropas enerģijas krīze un augstākas inflācijas spiediens var būt gluži kā degviela, lai no jauna iededzinātu dažnedažādus Eiropas valstu strīdus.
Ļoti slikts būtu scenārijs, ja notiekošais raisītu vēl arī kāda veida pārtikas krīzi. Eiropa pamatā pārtiku var nodrošināt sev pati, un tā kā kopums ir pārtikusi. Tas nozīmē, ka te uz galdiem, visticamāk, tāpat būs, ko likt. Pavisam sliktā gadījumā nav arī izslēgti kādi kara laikam raksturīgi lēmumi, piemēram, pārtika var tikt izsniegta noteiktās devās, tiek noteiktas kādas tās cenu kontroles un tā tiek krāta, lai vispirms apmierinātu savas valsts iedzīvotāju vajadzības. Lielāka iespējamība šādam scenārijam ir attīstības valstīs (cenu kāpums īpaši sāpīgs būs jau tā nabadzīgajiem).
12 mēnešos pasaulē pārtikas cena ir pieaugusi par trešo daļu, ja vērtē Apvienoto Nāciju datus. Attīstības valstīs krietni lielāku daļu no ienākumiem jāatvelta pārtikas iegādei. Katrā ziņā plašāka pārtikas krīze nebūtu joks – dažkārt tas pats pirms 10 gadiem piedzīvotais tā saucamais Arābu pavasaris tiek sasaistīts tieši ar pārtikas cenu palielināšanos. Līdz ar šo visu bija vērojams cilvēku migrācija uz Eiropu, kas nu atkal var pastiprināties. Situāciju pārtikas inflācijas frontē vienmēr var saasināt arī laika apstākļi.
Inflācija virs 10%
Tradicionāli cenu nestabilitāte, kas teju vienā mirklī var saēst iedzīvotāju bagātību, izteiktāk sevi izpauž jau pieminētajos attīstības valstu tirgos. Jau tagad redzams, ka tajos patēriņa cenu pieaugums ir visai straujš, kas šādu valstu centrālajām bankām liek pieņemt sāpīgus lēmumus par likmju paaugstināšanu. Tieši stingrāka monetārā politika ir atbilde uz inflācijas pieaugumu. Tiesa gan, augstākas procentu likmes pūš pretī ekonomikas izaugsmei, ko ir saprotams, ka visi līdz ar joprojām aktuālo pandēmiju grib nosargāt. Situācija pietiekami sarežģīta.
Runājot par attīstības valstīm, var izcelt tādu lielu un Eiropai tuvu ekonomiku kā Turcija. Tur septembrī gada inflācija nupat pieaugusi līdz 19,6%, kas ir aptuveni četras reizes augstāks rādītājs, nekā to grib redzēt šīs valsts centrālā banka. Jāteic gan, ka Turcijas gadījums ir visai specifisks. Tur liela ietekme pār centrālās bankas darbībām ir šīs valsts līderim Tajipam Erdoganam, kurš, pretēji vispārpieņemtajam, paudis uzskatu, ka tieši augstākas procentu likmes izraisa inflāciju, nevis to palīdz to samazināt. Rezultātā Turcijas centrālā banka savu galveno valūtas refinansēšanas procentlikmi pat pagājušajā mēnesī samazināja.
Rezultātā arī eiro cenai Turcijas lirās šogad izdevies pieaugt gandrīz par 15%, bet 10 gadu skatījumā tie ir jau 320%. Inflācija iespaidīgus 9,7% sasniegusi arī tādā gigantiskā tautsaimniecībā kā Brazīlija. Virs 10% tā jau atrodas, piemēram, Ukrainā. Savukārt Krievijā tā augustā atradusies pie 6,7% atzīmes.
Latvijā inflācija septembrī palielinājusies līdz 4,6%, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi. Lietuvā tā jau atradās pie 6,3% un Igaunijā – pie 6,4%. Vēl aprīlī gada inflācija Igaunijā atradās pie 1,6% atzīmes.
