Jāņem vērā, ka mežs ir salīdzinoši agresīva ekosistēma, jo vietās, kur cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ pārstāj apstrādāt zemi, tur nekavējoties ierodas koku pioniersugas. Tā ir aizaugušas bijušās lauksaimniecības zemes, grāvji, ceļmalas, kuras, regulāri izcērtot, tiek atbrīvotas no šādiem iebrucējiem.

Meži būs varenāki 

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons uzskata, ka mežsaimniecība nevar būt neilgtspējīga, jo tad tā nav mežsaimniecība. „Jautājuma, vai naftas vai grants ieguves ir ilgtspējīgas, vienkārši nav, jo ir kaut kāds katls, kurš tiek tukšots,” skaidro J. Jansons. Viņš arī nezinot, kas īsti ir atmežošana, jo šeit grūti esot kaut ko atmežot. „Latvija ir mežu zeme, un, tiklīdz cilvēki no tās pazūd – to pamet, tā ekosistēma ieņem cilvēka vietu, kuru viņš līdz tam izmantoja pārtikas audzēšanai, dzīvošanai. Tās būtībā ir savulaik mežam atņemtās teritorijas,” tā situāciju skaidro J. Jansons. 

Viņš uzsver: kad cilvēki pamet konkrētas zemes, tad mežs tās nekavējoties ieņem, un tāpēc kaut ko atmežot  šajos apstākļos ir problemātiski. „Tas, ka cilvēki cērt kokus, lai radītu kādu vērtību, taču pēc tam atjauno nocirsto, stādot jaunaudzes un tās kopjot, tādējādi radot labāku audzi, nekā tika nocirsta, Latvijā ir fakts. To atbalsta valsts normatīvi. Piemēram, daudzi pamanīja galvenās cirtes caurmēra izmaiņas, bet kaut kādu iemeslu dēļ palaida garām faktu, ka tās nes līdzi nākotnes meža kvalitātes (vērtības) pieaugumu, it īpaši privātajos mežos,” skaidro J. Jansons. Proti, cērtot koksni pēc caurmēra, šajās platībās obligāta prasība ir atjaunot stādot. „Šo izmaiņu rezultātā meža koksnes resursi tiek vairoti (koki būs resnāki, meži būs varenāki), nevis tiek izsmelti,” tā J. Jansons. Viņš  norāda, ka tādējādi Latvijā būs vairāk skujkoku, kam ir garāks aprites laiks.

Pieaug vairāk, nekā nocērt un atmirst

„Latvijā joprojām dzīvojam situācijā, kad koksnes bilance ir pozitīva, jo koksnes ikgadējais pieaugums ir lielāks par cilvēku nocirsto koku un citu faktoru (vētru, slimību, kukaiņu, dzīvnieku postījumu, citu dabas faktoru u.tml.) dēļ bojā gājušas koksnes kopējo apjomu,” skaidro J. Jansons. Proti, ik gadu Latvijā  izaug  par diviem līdz trijiem miljoniem m3 koksnes vairāk, nekā tiek nocirsti un dažādu citu faktoru ietekmē iet bojā. „Mainoties laikiem, ietekmējot koksnes tirgu, piemēram, ar enerģētiku, kad cilvēki ir motivēti cirst vairāk, piemēram, tieši baltalkšņus un tos pārdot kā kurināmo, varbūt nonāksim situācijā, kad koksnes ikgadējā pieauguma apjoms būs mazāks par nocirstās un dabiski bojā gājušās koksnes apjomu,” uz jautājumu, vai Latvijā iespējama situācija, kad koksnes pieaugums būs mazāks par nocirsto un bojā gājušo apjomu, atbild J. Jansons. 

Vienlaikus šāda situācija varot veidoties arī saistībā ar dabas procesiem, kad bojā aiziet vairāk, nekā izaug. „Tas var būt tikai īslaicīgs process un atkal pēc 10-20 gadiem mainīsies uz pretējo – koksnes pieaugums pārsniegs nocirstās un dabiski bojā gājušās koksnes apjomu,” stāsta J. Jansons. Viņš atzīst, ka atmirušās koksnes daudzums Latvijas mežos tiek lēsts uz 60 miljoniem m3, taču ir salīdzinoši spekulatīvi runāt par tās savākšanu, jo trešdaļa ir prauli, kad beigtais koks ir izmērāms, bet tam nav būtiskas vērtības. „Vairāk vajadzētu lūkoties aizaugušu  platību, piemēram, grāvmalu, ceļmalu segmentā, kur var iegūt miljoniem matērijas, kas ir vienkāršāk un pieejamāk, nekā apmeklēt mežus, lai tikai savāktu kādus praulus,” uz jautājumu, vai atmirusī koksne nebūtu labs dedzināmās koksnes ieguves avots, atbild J. Jansons. 

Viņš atgādina, ka apmēram trešajā daļā mežu bojā gājušo koku nav, un tas arī ir redzams. „Drīzāk runa varētu būt par to, ka nevajadzētu mērķtiecīgi vairot šīs atmirušās - bojā gājušās - koksnes apjomu, piemēram, speciāli plēšot mizu, speciāli dedzināt, jo ik gadu apmēram 6 miljoni  m3 koksnes nomirst bez cilvēka darbībām — šis process rodas dabiski,” tā J. Jansons.

Saprātīgs kompromiss

„Mežsaimniecība vienmēr ir ilgtspējīga. Tas zināmā mērā ir kompromiss starp sabiedrības ekonomiskajām un dabas aizsardzības interesēm,” vērtē mežsaimnieks un viens no lielākajiem mežu īpašniekiem Latvijā Edgars Dupužs. Viņaprāt, perspektīvā jauni nākotnes izaicinājumi, kurus pašlaik nevar paredzēt, radīs jaunu ilgtspējīgas mežsaimniecības modeli. „Tas nav stacionārs process, tas, laikam ritot, mainās,” tā E. Dupužs. 

Viņš norāda, ka pavisam nesen pabijis Kanādas Albertas provincē - ziemeļos no Mc Murey, kur jau desmitiem gadu nenotiek mežizstrāde. „Redzētā aina priecē manu sirdi, bet vai tas patīk sabiedrībai? Šaubos!  Tas mežs (tūkstošiem hektāru platībā), kas netika nocirsts, lai gūtu ekonomisku labumu no šī resursa, tas vienkārši sadega, un dzīvnieku populācija, kura tur dzīvoja pirms ugunsnelaimes, ir pilnībā iznīcināta. Pārogļojušos koku stumbri sakrituši krustām šķērsām, tiem pa vidu saauguši pavisam citu koku sugu īpatņi, kādi pirms tam tajā vietā nebija izplatīti. Vai aprakstītā aina, ko redzēju savām acīm, ir tā, ko varam saukt par ilgtspējīgu mežsaimniecību? Noteikti nē!” pārdomās par redzēto dalās E. Dupužs. 

Viņš uzsver, ka Latvijā meži ir kopti, ir mozaīkveida ainava — vienu platību nocērt un pēc tam atjauno, pēc tam cērt nākamo un atkal atjauno. „Latvijā viens meža tips (pēc augšanas apstākļiem) bieži vien nav lielāks par 1,5 ha teju nekur, jo augšanas apstākļi ir citādi, vienā vietā ir mitra augsne, citā  mālaina, vēl citā ir grants, oļi, kurus pirms daudziem miljoniem gadu  sanesuši ledāja kušanas ūdeņi, un katrs no tiem prasa specifisku apsaimniekošanu, lai varētu gūt gan ekonomisko labumu, gan būtu, kur dzīvniekiem dzīvot, gan arī sabiedrībai atpūsties,» skaidro E. Dupužs.  

Vienlaikus Latvijā ik gadu koksnes pieaugums pārsniedz  iegūtās koksnes apjomu, kuram pieskaitīta dabīgi atmirusī koksne. „Ik gadu zaļajā noliktavā papildus tiek ielikti miljoniem m3 koksnes, bet tas rada problēmu, jo mākslīgi tiek pārtraukts atjaunošanās cikls un tādējādi nenotiek konkrēta vecuma mežaudzes, jo, tiklīdz kaut ko nenocērt, tā arī tajā vietā netiek audzēts jauns mežs un var iestāties brīdis nākotnē, kad pietrūks kādas specifiskas  nišas dzīvajai dabai, un arī ekonomikā būs pieejams mazāks konkrētās koku sugas apaļkoksnes apjoms,  kas raisīs kādu konkrētu kokmateriālu — produktu  – trūkumu,” stāsta E. Dupužs. 

Augstās dedzināmas koksnes cenas pašlaik dod iespēju sakopt neizmantotās zemes, tās atbrīvojot no apauguma — krūmiem –, dabiski ienākušajām pioniersugām. „Iepriekš zemās dedzināmās koksnes cenas šādu iespēju nedeva, bet tagad tāda ir, un mazvērtīgo koku sugu un krūmu vietā šīs zemes var apstādīt ar kvalitatīviem koku stādiem, kas nākotnē būs produktīvs mežs. Tam nākotnē, iespējams, parādīsies papildu vērtības, kuras varbūt nebija aktuālas pirms pieciem vai vairāk gadiem, — CO2 piesaiste, efektīvāka zemes izmantošana,” tā E. Dupužs.

 Atskaites sistēmas paradigma  

„Ja aicināsim piekrist viedoklim, ka Latvijā ir laba — ilgtspējīga  - mežsaimniecība, tad būs cilvēki, kuri uzskatīs, ka tā nav, un arī būs organizācijas, kuru mērķis būs visiem spēkiem pierādīt, ka tas neatbilst patiesībai,” stāsta J. Jansons. Viņš norāda, ka Latvija ir tādā starpstadijā, kad nozares profesionāļi un zinātnieki nespēj palīdzēt, gluži kā ar potēšanos pret Covid -19, kad uz to aicināja gan zinātnieki, gan ārsti, gan arī politiķi, bet viena kategorija cilvēku tik un tā nepotējās. Varbūt pietiek ar tiem, kuri aizgāja potēties pret Covid-19 pandēmiju, kuri dzird zinātniekus. „Latvijā pašlaik ik gadu nocērt 1,5% meža platības, savulaik tas bija mazāk — ap 1%. Jautājot cilvēkiem, vai 1,5% ir daudz, vairums atbildēs, ka tas nebūt nav daudz, izņemot tad, ja viņam piederētu 1,5% visas pasaules naudas — tas būtu daudz, bet jautājot, vai cērtam daudz, atbilde lielākoties ir —jā, daudz. „Patiesībā mežsaimniecība joprojām ir ļoti piesardzīga,” tā J. Jansons.

Reģionam jāturas kopā

E. Dupužs vēlētos, lai nebūtu kampaņu, kad īsti netiek izprasts, kas tiek darīts un kādas darītajam būs sekas. „Viena interešu grupa var saņemt kaut kādus īslaicīgus vai pastāvīgus labumus uz citu sociālo un ekonomisko grupu rēķina, tāpēc svarīgākais uzdevums ir un būs atrast kompromisu, jo īpaši, ja nekas nav pastāvīgs un viss mainās, jo tas, kas nemainās, iet bojā,” uzsver E. Dupužs. Viņaprāt, būtiski ir ne tikai būt izglītotiem,  zinošiem, bet arī saprātīgiem, lai izprastu to, kas ir patiesi svarīgi dabas aizsardzībai, kas ir tikai mārketings un kas ir šauras grupas intereses. 

„Tas ir komplekss, kas jāņem vērā,” tā E. Dupužs. Viņš secina, ka Eiropas Savienībā ir dažādas valstis ar atšķirīgiem klimatiskajiem apstākļiem un dabu. Proti, dienvidu zemes (stepju zonā esošās) nekad nesapratīs tās valstis, kuras ir ziemeļos (mežu taigas zonā esošās), — Zviedriju, Somiju, Baltijas valstis. „Šim reģionam ir stiprs, saprātīgs lobijs, ar milzīgām investīcijām ekonomikā, lai  šo  dabisko resursu izmantotu labākajā iespējamajā veidā,” uzsver E. Dupužs. 

Viņaprāt, visam reģionam ir jāturas kopā, un svarīgākais uzdevums — atrast saprātīgu kompromisu starp dažādām sabiedrības interešu grupām ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas Savienībā, vienlaikus nepakļauties lētām populistiskām kampaņām, kur cilvēkus bieži vien vada šauras intereses. „Nevajag izgudrot jaunu velosipēdu, bet gan pielāgot esošo situāciju nākotnes izaicinājumiem, saskaņojot visu sabiedrības grupu intereses,” iesaka E. Dupužs.