Tāds secinājums skanēja izdevniecības Dienas Bizness sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv  rīkotajā diskusijā Dabas aizsardzības prasību slogs - saimniekošanas izmaiņu indikators Latvijā. Diemžēl cilvēki, kuriem ir viedoklis par konkrēto jautājumu, ne vienmēr ir informēti par to, kāda ir realitāte. Turklāt reti kurš lasa informatīvi izglītojošus rakstus, jo uzmanību vairāk piesaista skaļi virsraksti, kuri pat ne vienmēr atbilst patiesībai.

Plēsēju kļuvis vairāk

„Dabā tukšums nepastāv - ja cilvēku laukos kļūst mazāk, tad, atbrīvojoties dzīves telpai, arī, piemēram, āpšu un dažu citu meža dzīvnieku kļūst vairāk,” situāciju iezīmē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Viņš norāda, ka sīko plēsēju skaits ir būtiski pieaudzis, bet - cik tas ir labi, jāvērtē zinātniekiem. „Pieaug arī vilku skaits, un šī  problēma jau ir kļuvusi zināma Saeimas līmenī, bet par citiem dzīvniekiem, jo īpaši pārnadžiem, viņu pārpopulāciju runāt nav īstais brīdis, jo, piemēram, aļņu gadījumā esam kritiskas bedres priekšvakarā,” tā H. Barviks. Savukārt Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja,  žurnāla Medības galvenā redaktore Linda Dombrovska uzsver, ka dzīvojam interesantā laikā. „Pagājušā gadsimta nogalē ES ieviestās direktīvas strādā — Eiropā dzīvniekiem klājas labi, jo nav valsts, kurā nebūtu atgriezies kāds no lielajiem plēsējiem. Piemēram, vilki atgriezušies valstīs, kur tie nav bijuši 150 - 200 gadus, pieaudzis lāču skaits,” skaidro L. Dombrovska. 

Viņa atgādina, ka laikā, kad attiecīgos normatīvos aktus rakstīja ES un nacionālajā valstu līmenī, lielākais mērķis bija uzlabot dzīvnieku populācijas stāvokli, bet tagad, kad daudzās situācijās attiecīgais mērķis ir sasniegts, dzīvnieku skaits rada problēmas lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, bet risinājuma vismaz pagaidām nav. „Vilku populācija Eiropā ir pieaugusi, tomēr  dīvaini dzirdēt, ka situācija esot slikta, jo palielinājies to populāciju skaits, kurām ir nelabvēlīgs statuss,” norāda L. Dombrovska. Meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors Māris Liopa norāda, ka Latvijā ir piemēri, kur neko nedrīkst darīt zaļās vārnas dēļ, kaut arī to uzskata par ikdienišķu putnu. „Būtiskākais jautājums - kāds ir tas daudzums kādas dzīvnieku un putnu sugas īpatņu, kas visus apmierinātu?” tā M. Liopa.

 Sabiedrības dubultstandarts

„Šķiet, ka uz šo problēmu būtu jālūkojas no modernas sabiedrības skatupunkta, kad dzīvnieku populācijas kontrole, lai nodrošinātu līdzsvaru, kas ir  nepieciešams, ja attiecīgajā teritorijā gribam nodarboties ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību, tiek uzskatīta par agresīvu, nepieņemamu,” skaidro L. Dombrovska. Viņa uzsver, ka nekad nav bijis pat domas kaut ko iznīcināt, bet gan jāatrod tie maksimālie konkrētās populācijas līmeņi, kas nodrošina gan apkaimes iedzīvotāju, gan atbraukušo tūristu drošu līdzāspastāvēšanu. „Vai kāds no atpūtniekiem  teltī vēlas pamosties no trokšņa, ko rada, piemēram,  lācis, pūloties atvērt somu vai termosu?” jautā L. Dombrovska. 

Savukārt M. Liopa norāda, ka 2023. gadā dzīvnieku nodarīto postījumu zināmais apmērs  tikai mežsaimniecībā vien pārsniedz  5200 ha platību, tāpēc ir jautājums par konkrētu dzīvās dabas populācijas nākotnes ietekmi uz zemes nozarēm, jo īpaši, ja rodas jaunas prasības, piemēram, dabas atjaunošanas, bioloģiskās daudzveidības uzstādījumos. „Sajūta, ka vairums vēlas dzīvot zaļi — būvniecībā vairāk izmantot koksnes izstrādājumu, kuros sekvestrēts CO2, bet vienlaikus būtiski samazināt koksnes ieguvi ar jauniem ierobežojumiem un pat ievērojamu mežu teritoriju izņemšanu no saimnieciskās aprites. Līdzīga duālā situācija ir arī ar dzīvniekiem, to populācijas lielumu, jo nereti to uztver kā kaut ko šausmīgu un vērtē tikai no multfilmu  mīluļu skatījuma pozīcijas,” tā M. Liopa. H. Barviks uzskata, ka jāspēj atrast līdzsvars starp lauku iedzīvotājiem un dzīvnieku populāciju, to daudzveidību. 

„Ja iekrītam kādā grāvī, tad, kā rāda pieredze, ir lielas nepatikšanas -  lauksaimnieks/ mežsaimnieks nespēs nodarboties ar to, ar ko vēlas, un tiks izputināts, bet dabas draugi uzskata, ka daba pati visu atrisina, un nav ieinteresēti līdzsvara meklējumos,” tā H. Barviks. L. Dombrovska atgādina, ka sabiedrības morālei ir liela divkosība: ja cilvēks humānā veidā no dzīvnieku populācijas izņem indivīdus, tas ir slikti, bet, kad notiek nežēlīga sugu pašregulācija, tas ir labi. „Nesaprotu, kāpēc ir labāk, ja lūšu tēviņi apēd mazuļus, nevis mednieki limitētos apmēros medību sezonas laikā izņem no šīs dzīvnieku populācijas noteiktu skaitu eksemplāru,” retoriski jautā L. Dombrovska. H. Barviks norāda, ka nereti sastopami pilsētas parka eksperti, kuri zina, ko un kā vajadzētu darīt laukos, bet tad, kad dzīvnieki ienāk pilsētā un kad ar tiem jāsāk sadzīvot, tad nezin kāpēc viedoklis ir pilnīgi pretējs. 

Dabai skarba pašregulācija

„Daba ar saviem līdzekļiem risina pārpopulācijas problēmu. Ja dzīvnieku populācijas kļūst ļoti lielas, tad ir jautājumi par to barības bāzi, parādās slimības, kā putnu gripa vai Āfrikas cūku mēris, kas šo dzīvnieku populācijas izmēru risina ļoti radikāli, bet cietēji no tā ir cilvēki,” skaidro H. Barviks. L. Dombrovska norāda, ka šāda scenārija gadījumā atkal jāraksta projekti un jādara viss, lai atjaunotu konkrēto dzīvnieku populāciju. „Projekti, šķiet, ir pats patīkamākais brīdis dabas aizsardzībā,” ironiski piebilst H. Barviks. M. Liopa vērš uzmanību, ka viens no kritērijiem, pēc kura vērtē cilvēku dzīves kvalitāti, ir putnu indekss. „Latvijā putnu (lauku un meža) indeksu, atbilstoši līgumam ar Dabas aizsardzības pārvaldi, rēķina Latvijas Ornitoloģijas biedrība, kura bieži ceļ trauksmi par putnu slikto stāvokli, kur skaidrojumi būtu jājautā zinātniekiem, taču ignorē datus par mazo plēsēju (ieskaitot vanagus, klijānus, ērgļus) skaita pieaugumu un ar mežiem klātās zemes hektāru pieaugumu,” uz to, ka jāmeklē kopsakarības starp dažādiem procesiem dabā un to atspoguļojumu datos, norāda M. Liopa. 

Viņš atzīst, ka putnu indeksu kā indikatoru izmanto Eiropas līmenī, taču, pēc H. Barvika sacītā, tas var būt viens no rādītājiem, bet  nevar būt vienīgais rādītājs. „Mazie plēsēji būtiski ietekmē putnu stāvokli un līdz ar to arī putnu indeksu, kas tiks ņemts par pamatu secinājumiem par attīstību nākotnē,” tā H. Barviks. Viņš norāda, ka daudzi ir pārsteigti par meža irbes populācijas samazināšanos, kaut arī šis putns ir barības bāze vistu vanagam, kura populācija līdz ar irbju skaita samazināšanos arī ies mazumā.  „Vēl viens piemērs ir melnie stārķi, kurus no ligzdām nolasa daudzu mīlētie jūras ērgļi, kā rezultātā melno stārķu populācija sarūk, bet šim procesam nav nekāda sakara ar cilvēka saimniecisko darbību - mežsaimniecību, lauksaimniecību, mikroliegumiem vai kādu cilvēku vēlmi šos putnus padzīt no to ierastajām dzīvesvietām,” tā H. Barviks. 

 Asins arguments

„Kamēr nav kaut kas skaļi kliedzošs, cilvēki nav cietuši vai, vēl jo vairāk, gājuši bojā, reakciju nesagaidīsim,” uz jautājumu, vai sabiedrībai ir vajadzīgi atgadījumi, kur dzīvnieku uzbrukumi radījuši smagas traumas cilvēkiem vai cilvēki no gūtajām traumām gājuši bojā, lai mainītu savu attieksmi, atbildi H. Barviks. M. Liopa gan steidz norādīt, ka daļa sabiedrības meža dzīvnieku, jo īpaši plēsēju, tuvošanos cilvēku dzīves vietām uztver kā mežizstrādes sekas, sak, tiem nav kur palikt, bet ignorē tādus apstākļus kā savējo sugas brāļu padzīšana no attiecīgās teritorijas, kuru īsteno tās pašas dzīvnieku grupas dominējošais īpatnis, un arī barības vieglāku pieejamību. „Lūši, vilki, lāči — to jaunā paaudze  spiesta meklēt jaunu dzīves telpu,” tā L. Dombrovska. 

Savukārt H. Barviks vērš uzmanību, ka  dzīvniekiem  daudz labāk patīk dzīvot izstrādātajos mežos, kur ir jaunaudzes, kur ir barības bāze, kur var noslēpties un var justies daudz komfortablāk nekā pieaugušā vai vecā mežā.  „Kopš 2018. gada, kad Rumānijā apturēja lāču medības, atļaujot no populācijas izņemt kādu īpatni tikai īpašos gadījumos, to skaits ir pieaudzis līdz aptuveni 8000 lāču, kuri nekautrējoties uzturas apdzīvotās vietās, pat pilsētās, jo īpaši pie atkritumu konteineriem, neiet gulēt ziemas miegā, lauku apvidos  ir fiksēti  lāču uzbrukumi cilvēkiem,” sekas rāda L. Dombrovska. Kā vēl vienu interesantu piemēru viņa min Šveici, kur pirms dažiem gadiem bija referendums par to, vai atļaut vilku, kuru skaits pēdējo gadu laikā pieaudzis, medības. „Dzīvnieku tiesību aizstāvji izvērsa milzīgu kampaņu un iztērēja miljoniem Šveices franku, rezultātā 51% iestājās pret vilku medībām,  bet pagāja daži gadi, un arvien vairāk tika fiksēti un atspoguļoti vilku uzbrukumi, arī dzīvnieku sekošana bērniem, pat pieaugušajiem. Rezultātā 2023. gada rudenī Šveices parlaments pieņēma jaunu likumu, kurā tika noteikts valstī maksimāli pieļaujamais vilku skaits, bet pārējie vilki jālikvidē,” stāsta L. Dombrovska. Viņasprāt, ir loģisks jautājums par to, kas ir labākais risinājums — vispirms aizliegt vilku medības un pēc tam tos lielu daļu vienkārši likvidēt, vai arī uzreiz  veikt vilku populācijas saprātīgu  regulāciju. 

Visus nevar iebāzt vienā maisā 

„2008. gadā tika izstrādātas vadlīnijas, kā ieviest biotopu direktīvas izņēmumus, un Latvijā tobrīd esošā sistēma tika uzskatīta par labāko Eiropā, jo tika minēta vadlīnijās, taču, mainoties ES politiskajam uzstādījumam, Latvijas veiksmes stāsts no vadlīnijām vienkārši tika izņemts un tika uzsākta pārkāpuma procedūra pret Latviju, kaut arī lūšu skaits Latvijā 15 gadu laikā pieauga, bet konfliktu starp cilvēkiem un dzīvniekiem nebija, un tieši tas bija iemesls esošās sistēmas sagraušanai,” tā L. Dombrovska. H. Barviks atgādina, ka daudz kas sākas Briselē, jo normatīvie akti rodas ES struktūrās, bet to izmaiņas, kuras diktē dzīve, operatīvi mainīt atbilstoši esošajam procedūras rāmim ir teju neiespējami. „Pašreiz funkcionējošā sistēma, kā viss tiek vērtēts, ir novecojusi, un ir pienācis laiks domāt par tās mainīšanu visā Eiropā. Un nevar arī visus bāzt vienā maisā, kā tas ir pašlaik, jo Dienvideiropā ir atšķirīga situācija no tās, kāda ir Ziemeļeiropā, un tās nevar vērtēt pēc vieniem un tiem pašiem parametriem,” tā H. Barviks. Viņam piekrīt M. Liopa, uzsverot, ka Latvijā atšķirībā no citām valstīm pēdējās desmitgadēs par aptuveni 400 000 ha ir palielinājies to zemju apmērs, kurās aug koki.