Sākumā, veidojot uzņēmumu, daudzas lietas nenotiek tā, kā iecerēts, secina A.Zenčika. Nākas saskarties ar noraidījumiem, neticību un šaubām, un tieši šajos brīžos vissvarīgākais ir nepadoties un saglabāt ticību sev. Lielākās veiksmes bieži nāk pēc neveiksmēm un šajā gadījumā ilgtermiņa panākumus nosaka tieši uzņēmēju izturība, mērķtiecība un spēja neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Galu galā uzņēmējdarbība ir nepārtraukts mācīšanās un pielāgošanās process, kurā katra pieredze, arī neveiksme, noved soli tuvāk nākamajam sasniegumam, pārliecināta ir A.Zenčika. 

Gūst starptautisku pieredzi

Bērnībā es sapņoju kļūt par psiholoģi, atminas A.Zenčika. “Domāju, ka interesi par šo profesiju manī veicināja kino, jo manā ģimenes un paziņu lokā neviena psihologa nebija. Neraugoties uz manu interesi par šo jomu, mamma bija pārliecināta, ka šī profesija man nav piemērota, jo esmu pārāk empātiska un citu cilvēku problēmas mēdzu izlaist caur sevi. Visticamāk, viņai bija taisnība, jo arī šobrīd, pat skatoties filmas, man reizēm nākas iziet no istabas, ja uz ekrāna notiek kas īpaši emocionāls vai nepatīkams. Lai vai kā - par psiholoģi es nekļuvu, taču varētu teikt, ka šis sapnis manā gadījumā piepildījās citā formā. Personālatlases un vadības jomā komunikācija ir neatņemama darba sastāvdaļa - ikdienā es uzklausu ļoti daudzus cilvēkus, iedziļinoties viņu stāstos un motivācijā, kā arī palīdzot saprast, kas viņiem ir patiesi svarīgs. Savā ziņā tas ir ļoti līdzīgi tam, ko dara psihologs, jo arī es analizēju cilvēku uzvedību un atbalstu viņu attīstību,” stāsta A.Zenčika, kura pirmo darba pieredzi guva jau pusaudžu vecumā.

“Kad man bija aptuveni četrpadsmit gadi, vasarās sāku piestrādāt sava tēta birojā. Tajā laikā Latvija tikko bija iestājusies Eiropas Savienībā, tāpēc cilvēkiem radās iespēja doties peļņā uz ārvalstīm. Es palīdzēju ar dažādu dokumentu sagatavošanu un informācijas tulkošanu tiem, kuri vēlējās strādāt Lielbritānijā. Tā bija mana pirmā praktiskā darba pieredze, un jāsaka, ka šajā laikā es daudz ko iemācījos. Vēlāk arī pati devos uz Lielbritāniju, kur studēju personālvadību un paralēli mācībām strādāju kā personīgā asistente. Mans priekšnieks bija skots, un viņa uzņēmums darbojās gan Latvijā, gan Skotijā, īstenojot dažādus projektus kopā ar vairākām Baltijas valstu institūcijām. Es biju viņa labā roka - atbildēju uz e-pastiem, plānoju viņa kalendāru, un rūpējos par citiem jautājumiem,” atminas A.Zenčika. 

Visu rakstu lasiet 21.oktobra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.