Pakāpeniska atteikšanās no oglekļa intensīvas elektroenerģijas ražošanas, tostarp no dabasgāzes, ir Eiropas Savienības (ES) klimata un enerģētikas politikas mērķis, taču tas nenotiks vienā dienā - tam būs nepieciešami aptuveni desmit gadi, uzskata Mārtiņš Vancāns, energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs. Viņš norāda, ka Baltijas enerģijas cenu galvenie virzītājspēki, arī Latvijā, vēsturiski vienmēr ir bijuši saistīti ar fosilā kurināmā un CO2 emisiju cenām, kā arī elektroenerģijas pieprasījumu. Pašlaik situācija mainās, un tieši atjaunīgie energoresursi spēlē arvien lielāku lomu, atzīmē M.Vancāns.

Izmaksu jautājums

Lai gan dabasgāze piedāvā elektroenerģijas ražošanu ar zemākām oglekļa emisijām, ilgtermiņā arī tā tiks aizstāta ar jaunām un tīrākām tehnoloģijām, uzskata M.Vancāns. “Mēs sagaidām, ka līdz ar atjaunīgās enerģijas ražošanas uzplaukumu pieprasījums pēc gāzes samazināsies, tomēr, tā kā atjaunīgo energoresursu pieejamība lielākoties nav kontrolējama, mums joprojām būs nepieciešamas arī dabasgāzes spēkstacijas. Tāpat gāzei saglabāsies svarīga loma nākotnes enerģijas bilancē kā rezerves jeb balansējošai jaudai. Teorētiski gāzi varētu pilnībā aizstāt, taču tas ir izmaksu jautājums. CO2 emisiju kvotu cenai būtu būtiski jāpalielinās vai arī alternatīvām enerģijas ražošanas tehnoloģijām jākļūst daudz lētākām, lai gāzes spēkstacijas izspiestu no ražošanas. Izvēršot atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanu, kopējais pieprasījums pēc gāzes gan, protams, samazināsies, bet tai joprojām būs būtiska loma kā rezerves ražošanas jaudai. Pašlaik Baltijas valstis ir koncentrējušās uz jaunu atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu attīstību, tomēr tas rada pieprasījumu pēc liela mēroga enerģijas uzglabāšanas risinājumiem un kontrolējamām ražošanas jaudām, lai padarītu enerģijas tirgu stabilu un prognozējamu,” uzsver M.Vancāns.

Visu valstu ekonomikas pamatā ir pēc iespējas lētākas enerģijas izmantošana ražošanas vajadzībām un sadzīvē, atzīmē Ģirts Trencis, AS Latvijas Gāze Operacionālo risku vadītājs. “Pašlaik zema enerģijas pašizmaksa Baltijas valstīs ir iespējama, pamatā izmantojot lētākus energoresursus vai lielā apmērā importējot lētu enerģiju. Lētas enerģijas imports gan ir ierobežots - gan politisku motīvu dēļ, gan ekonomisku un tehnisku ierobežojumu dēļ. Šī iemesla dēļ, vismaz pašlaik, lēta enerģija Latvijā pamatā var tikt iegūta, to ražojot no fosilajiem resursiem vai vietējiem koksnes un ūdens resursiem. Atjaunojamo energoresursu (AER) plašāku izmantošanu savukārt daļēji ierobežo tās attīstībai nepieciešamie lielie kapitālieguldījumi, daudzviet neattīstītā infrastruktūra, kā arī tehniskie ierobežojumi,” norāda Ģ.Trencis, piebilstot, ka tuvāko piecu, desmit gadu laikā no fosilajiem resursiem saražotā enerģija joprojām saglabās būtisku īpatsvaru kopējā Baltijas valstu energobilancē.

Vajadzīgs laiks

Arī enerģētikas eksperts Edgars Vīgants piekrīt - turpmākos piecus, desmit gadus mēs joprojām turpināsim izmantot fosilos kurināmos, un šajā gadījumā vislielākā loma būs gāzei. “Lai gan pēdējos gados dabasgāzes patēriņš ir samazinājies, paredzams, ka 2025. gadā gāzes patēriņš lielajās termoelektrocentrālēs (TEC) pieaugs sakarā ar Baltijas valstu atslēgšanos no BRELL loka. Pēc tam gan atkal konsekventi būs novērojams patēriņa samazinājums,” teic eksperts, uzsverot, ka gāzei joprojām ir ļoti nozīmīga loma Latvijas elektroapgādē, bet laika gaitā tā arvien samazināsies. 

“Teorētiski pie pašreizējā Latvijas gāzes patēriņa daļu fosilās dabasgāzes mēs varētu aizvietot ar Latvijā saražotu biometānu, kas iegūts, bioloģiski fermentējot lopkopības un lauksaimniecības atlikumus. To, vai tā notiks, noteiks valsts regulējums vai tā trūkums. Zināms, ka pašlaik liela daļa no Latvijā iegūtās biogāzes vai biometāna tiek pārdota uz citām ES valstīm, kas piedāvā labāku cenu. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ esošajā gāzapgādes sistēmā nevarēs būtiski palielināt zaļā ūdeņraža proporciju, par ko pašlaik tiek daudz runāts. Esošajā gāzapgādes sistēmā varētu ievadīt no atjaunīgās elektroenerģijas metanācijas procesā iegūtu sintētisko metānu, bet šo tehnoloģiju plaša ieviešana dzīvē prasīs vairāk par pieciem, desmit gadiem,” spriež E.Vīgants. 

Jādomā ilgtermiņā

Tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, arī Latvijā gāzes tirgus pēdējos gados ir piedzīvojis būtiskas izmaiņas, norāda Juka Patrikainens (Jukka Patrikainen), ABB biznesa vadītājs Baltijas valstīs. “Cenu svārstības sākotnēji radīja ļoti lielu nenoteiktību, taču šobrīd skaidri redzams, ka, lai gan šīs izmaiņas tirgū notika piespiedu kārtā, tās bija ļoti vajadzīgas. Šobrīd dabasgāzes cenas ir stabilizējušās, taču pašreizējais ilgtspējīgais risinājums ir izmantot enerģiju no atjaunojamiem avotiem, lai apmierinātu sākotnējo pieprasījumu. Dabasgāze un citi fosilie resursi šajā gadījumā būtu jāizmanto tikai pieprasījuma pieauguma mazināšanai vai kā ārkārtas avots,” teic J.Patrikainens, uzsverot, ka nākotnē fosilo resursu izmantošana arvien samazināsies.

“To ietekmēs dažādi faktori. Jau šobrīd varam novērot, ka globālie uzņēmumi vairs neinvestē fosilajos resursos, un tas ir ļoti spēcīgs vēstījums. Uzskatu, ka arī Baltijas valstu uzņēmumiem ir nepieciešamas līdzīgas ilgtspējības stratēģijas un enerģētikas politikas, lai piesaistītu globālās investīcijas. Tāpat jādomā arī par resursu diversifikāciju, jo energoapgādes avotu dažādošana šajā gadījumā ir ļoti svarīgs aspekts. Mums ir jāatrod vairāk veidu, kā transportēt enerģiju no tām valstīm, kur veidojas pārpalikums, uz tām, kur pieprasījums pārsniedz reģiona ražošanas jaudas. Mums ir jārada enerģētikas stratēģija gadu desmitiem uz priekšu un jādomā ilgtermiņā. Enerģijas avotu attīstība ir ieguldījums, nevis izmaksas - tas mums visiem būtu jāsaprot,” norāda J.Patrikainens, piebilstot, ka, lai gan Latvijas AER attīstībā ir uz pareizā ceļa, jo pēdējos gados ir uzbūvētas vairākas liela mēroga saules elektrostacijas, vairāk līdzekļu būtu jāiegulda arī vēja attīstībā. 

Iespējas ir

Atjaunīgās enerģijas izaugsmes jomā Latvija joprojām atpaliek no kaimiņvalstīm, bet tas nozīmē, ka mums ir vairāk vietas attīstībai, atzīmē E.Vīgants. “Tas ir labi, ka mums ir izveidota Klimata un enerģētikas ministrija, kurai būtu jālabo pagātnes kļūdas un jānodrošina investīcijām pievilcīga vide straujākai izaugsmei, kas noteikti jāizdara tuvākajos gados. Šobrīd bez saules, vēja un ūdens mūsu galvenais atjaunīgais resurss ir biomasa, kuras izmantošana enerģijas ražošanai turpmāk tiks arvien vairāk kontrolēta, un tas palielinās izmaksas. Ilgtermiņā tas var būt atbalstāms, jo mūsu interesēs ir izmantot biomasas resursus augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai, bet izmaiņām jābūt balstītām uz objektīviem datiem, nevis politisku populismu. Attiecībā uz attīstību - visdrošāk būtu nodrošināt līdzvērtīgas attīstības iespējas visiem resursu un tehnoloģiju veidiem, lai tie brīvi konkurētu savā starpā, nevis politiski atbalstīt tikai kādu no tiem,” spriež E.Vīgants. 

M.Vancāns savukārt uzskata, ka Latvijas kontekstā mums būtu vairāk jāattīsta ģenerējošās jaudas no atjaunīgajiem resursiem kopā ar uzkrājošajām tehnoloģijām. “Tas mūs padarīs ne tikai neatkarīgākus, bet arī stabilākus pret cenu svārstībām citos reģionos un brīžos, kad uz vietas nesaražojam pietiekami daudz enerģijas. Sākot ar nākamo gadu, Baltijas reģions desinhronizēsies no BRELL tīkla un pieslēgsies Eiropas tīklam. Tas būs milzīgs solis uz priekšu. Lietuvas, Latvijas un Igaunijas elektroenerģijas vairumtirgu apvienošana vienā lielākā tirgus apgabalā vienkāršotu tirgus struktūru Baltijā un novērstu pārrobežu cenu atšķirības riskus. Mūsu tirgi jau tagad ir cieši saistīti cits ar citu, un būtiskas cenu atšķirības ir vērojamas diezgan reti. Vienota Baltijas tirgus izveide sniegtu vairākas priekšrocības, piemēram, augtu konkurence starp ražotājiem un piegādātājiem, no kā iegūtu patērētāji. Tirgus dalībnieki savukārt iegūtu lielākas tirgus teritorijas, būtu mazāki jau pieminētie pārrobežu cenu riski, un pavērtos jaunas perspektīvas Baltijas elektroenerģijas finanšu tirgus attīstībai, kā arī augtu enerģētikas sektora pievilcība investoru acīs,” atzīmē M.Vancāns. 

Jārisina arī citas problēmas

Lai nodrošinātu Latvijas un Baltijas valstu energo neatkarību, nepieciešams izveidot efektīvu un uzticamu sistēmu energoresursu importam un eksportam, norāda Ģ.Trencis. “Tāpat nepieciešams dažādot energoresursu uzpircēju un piegādātāju loku, palielinot konkurenci to vidū, kā arī izveidot lielas, stabilas un efektīvas enerģijas bāzes jaudas. Veicot šos pasākumus, tuvāko 10-15 gadu laikā iespējams izveidot neatkarīgu un drošu energoapgādes sistēmu gan Latvijā, gan visās Baltijas valstīs kopumā. Jautājums par Latvijas un Baltijas valstu energoapgādes sistēmu ilgtspēju gan ir nedaudz sarežģītāks, jo tajā jāņem vērā vairāki vērtēšanas aspekti. Visdrīzāk tuvāko 10-15 gadu laikā tikai AER nespēs nodrošināt Baltijas valstu energoapgādi. Pirmkārt, jaunu lielu AER jaudu izveidei nepieciešamas desmitiem miljardu eiro lielas investīcijas. Otrkārt, pašlaik un tuvākajā nākotnē saules un vēja elektrostacijas nevarēs nodrošināt stabilu energoapgādi, jo tās nespēj strādāt ar vienādu produktivitāti visu laiku. Ūdeņraža elektrostacijas savukārt pagaidām vēl nav pietiekami izpētītas un attīstītas, tādēļ, vismaz tuvāko 10-15 gadu laikā, papildus hidroelektrostacijām, kā arī saules un vēja elektrostacijām būs nepieciešams izmantot arī citus enerģijas ieguves veidus,” prognozē Ģ.Trencis, uzsverot, ka ilgtspēja nozīmē ne tikai zaļu un videi draudzīgu energoapgādes sistēmu. 

“Vēl nepieciešams nodrošināt, lai videi draudzīgi saražotā enerģija tiktu izmantota vietējo tautsaimniecību attīstībai un iedzīvotāju vajadzībām. Šeit parādās Latvijas un kopumā arī visu Baltijas valstu galvenā problēma – sliktā demogrāfiskā situācija. Pēdējos gados Latvijas iedzīvotāju skaits vidēji gadā samazinās par 10-15 tūkstošiem. Latvijas sabiedrība noveco, un līdzīgs process notiek arī pārējās Baltijas valstīs, tādēļ vienlaikus ar vides ilgtspējas jautājumiem Latvijā un Baltijas valstīs kopumā nepieciešams prioritāri risināt iedzīvotāju ilgtspējas jautājumu, izvirzot to kā galveno valsts politikas mērķi. Videi draudzīga enerģētika bez iedzīvotājiem nav ilgtspējīga,” secina Ģ.Trencis.