Foruma tēmas skar gan enerģētikas tirgu analīzi un prognozes, gan enerģētikas digitalizāciju, klimata mērķu sasniegšanu, jaunos tehnoloģiskos risinājumus un inovācijas enerģētikā, kā arī jauna tipa regulējumu enerģētikā. 

Pirmajā foruma dienā kā Eiropas Savienībai (ES) nozīmīga tēma bija ES “zaļā kursa” ietekme uz Krievijas – ES sadarbību enerģētikas sektorā. Šis jautājums īpaši svarīgs pašlaik, kad augsto gāzes cenu laikā tiek piesaukta enerģētiskās krīzes iespējamība. Šeit tika diskutēts, kā panākt enerģētisko drošību patērētājiem mainīgos apstākļos. 

Vēl viens svarīgs pirmajā foruma dienā izrunāts temats – ūdeņraža ražošana un eksports. Tika izteiktas prognozes, ka pēc dažādām aplēsēm 2050.gadā ūdeņraža pieprasījums pasaulē varētu sasniegt no 40 līdz 170 miljoniem tonnu gadā. 2024.gadā Krievija plāno saražot 200 tūkstoši tonnu ūdeņraža, 2 – 12 miljonus tonnu 2035 gadā un ne mazāk kā 15 miljonus tonnu 2050.gadā. Taču attiecībā uz ūdeņradi pagaidām lielākā neskaidrība ir tehnoloģijas, kuru attīstība pagaidām ir tikai sākuma stadijā. 

Ūdeņraža tehnoloģiju attīstība ir svarīga enerģijas avotu diversifikācijas un “zaļā kursa” kontekstā. Krievijas eksperti atzīst, ka jau ap 2030.gadu būtiski kritīsies kaimiņvalsts ieņēmumi no ogļūdeņražu eksporta. Attiecībā uz ūdeņradi, Krievijas valsts kompānijas “Rosnano” investīciju daļas vadītājs Ališers Kalanovs atzīst, ka Krievijai šo jauno enerģijas veidu jāvērtē nevis kā draudu, bet gan kā iespēju. Viņš uzsver, ka lielākajos potenciālajos ūdeņraža noieta tirgos Āzijā un Eiropā ūdeņraža pietrūks, kas radot iespēju Krievijai apgādāt šos tirgus.  

Savukārt foruma otrajā dienā viena no interesantākajām diskusijām skāra jautājumu – vai pasaule ir gatava pamazām atteikties no ogļūdeņražiem. Lai gadsimta vidū sasniegtu oglekļneitralitāti, kas ir stratēģisks mērķis daudzām valstīm, viens no soļiem būtu pārtraukt finansēt jaunu naftas un gāzes atradņu izpēti.

 Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka pieprasījums pēc naftas vairs nekad neatgriezīsies 2019.gada pīķī, bet tuvākajās trīs desmitgadēs turpinās kritumu. Savukārt pieprasījums pēc gāzes turpinās augt līdz 2025.gadam, un pēc tam sāks lēnām kristies, 2055.gadā sasniedzot aptuveni 45% no šodienas patēriņa apjoma. Kā izskanēja foruma diskusijā, šajā situācijā izšķirīgi būs divi faktori – cik ilgi esošajās atradnēs pietiks naftas un gāzes patērētāju apgādei un vai enerģētikas infrastruktūra