Šobrīd Latvijas elektroenerģijas patēriņš ir apmēram 7 TWh gadā, tas nozīmē, ka vēja parku potenciāls gandrīz deviņas reizes pārsniedz patēriņu, atzīmē I.Boreiko. Mums tas ir jāizmanto, nevis jāturpina importēt elektroenerģiju no kaimiņvalstīm! Latvenergo aprēķini liecina, ka gadā Baltijas valstis par importēto enerģiju samaksā apmēram vienu miljardu eiro, taču šo enerģiju mēs veiksmīgi varam saražot arī pašu spēkiem, pārliecināta ir I.Boreiko. Tādā veidā tiktu veicināta gan Baltijas un Latvijas ekonomiskā izaugsme un enerģētiskā drošība, gan sniegts būtisks ieguldījums mūsu valsts attīstībā.

Šobrīd Latvijā, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER), tiek saražota aptuveni puse no valstij nepieciešamās elektroenerģijas. Uz ko mums vajadzētu tiekties?

Latvijas Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā (NEKP) paredzēts, ka līdz 2030. gadam visa nepieciešamā elektroenerģija tiks ražota, izmantojot AER - primāri ūdeni, vēju un sauli. Tas, protams, ir nozīmīgs izaicinājums, jo atjaunīgā enerģija nav pastāvīga un spēj ražot tikai tad, ja ir pieejams resurss. Katram atjaunīgās enerģijas veidam ir zināms ražošanas profils un vidējais gadā saražojamais enerģijas apjoms. Piemēram, vēja stacijas šobrīd spēj strādāt vidēji 35% no visām gada stundām, saules stacijas - 10%, bet hidroelektrostacijas (HES) - 20%. Vēja turbīnas ražo enerģiju tikai tad, kad ir vējš, saules stacijas darbojas tikai dienas laikā, kad ir dienas gaisma, un arī HES var ražot enerģiju vienīgi tad, ja upēs ir pietiekams ūdens daudzums. Latvenergo plānos ietilpst līdz 2030. gadam kopumā uzstādīt 2,3 GW jaunu AER jaudu. Puse no šīm jaudām tiks uzstādītas vēja stacijās, kas varēs saražot aptuveni 2,4 TWh enerģijas. 2024. gadā, izmantojot vēju, Latvijā tika saražoti 4% no visa elektroenerģijas patēriņa. Latvenergo ieguldījumi vēja enerģijā ļaus šo daļu kopējā enerģijas bilancē palielināt līdz aptuveni 30%.

Skaidrs, ka AER staciju būvniecība nav lēts prieks. Kāpēc ir svarīgi attīstīt pašiem savu ražošanu, nevis elektrību importēt no kaimiņiem?

Lietuvā uzstādīto vēja staciju jauda jau šobrīd pārsniedz Latvijas HES jaudas, tāpēc teorētiski šāda iespēja pastāv. Vienlaikus mums gan būtu jāsaprot, ka, importējot elektroenerģiju, mēs faktiski maksājam citai valstij un citas valsts uzņēmējiem. Importa gadījumā mums jāpaļaujas uz citu valstu ražotājiem, kā arī starpsavienojumu jaudām. Spilgts piemērs bija Eslink2 kabeļa pārrāvums, kā rezultātā cenas Baltijas reģionā palielinājās. Lai arī Baltijas valstis kopumā ir labi savienotas, tomēr jāņem vērā, ka ikvienam starpsavienojumam ir ierobežojumi, piemēram, remontdarbi – gan ārkārtas, gan arī plānotie. Papildus turpinot elektroenerģijas importu, mums kā valstij būs sarežģīti nodrošināt, lai mūsu kopējā enerģija un tīkls ir zaļi, kas savukārt var samazināt iespējas, ka tieši Latvijā tiek attīstīta zaļo degvielu ražošana. Domājot ilgtermiņā, mums Latvijā sabalansētā apjomā ir jāattīsta jaudas pašiem.

Jūs minējāt, ka atjaunīgā enerģija nav pastāvīga, tas nozīmē, ka mēs esam atkarīgi gan no laikapstākļiem, gan citiem faktoriem. Kā tiks risināts šis aspekts, ja vēlamies visu elektroenerģiju saražot no AER? 

Nākotnē mēs tirgū redzēsim dažādu enerģijas ražošanas jaudu un uzkrāšanas risinājumu kombinācijas, taču lielu lomu joprojām spēlēs arī termoelektrocentrāles (TEC). Baltijas valstu sinhronizācijas laiks jau lieliski parādīja, ka TEC nozīme šajā reģionā ir neatsverama, līdz ar to arī nākotnē mēs saglabāsim TEC jaudas. Šī bāzes jauda mums noteikti ir vajadzīga, taču jau šobrīd gan mēs, gan arī citi tirgus dalībnieki aktīvi strādā pie dažādiem enerģijas uzkrāšanas risinājumiem. Diemžēl Latvijā pašlaik nav iespējas uzkrāt enerģiju, kas saražota, izmantojot hidroresursus, jo tās ir ļoti lielas un tehniski sarežģītas investīcijas. Vienlaikus kopumā jāsaka, ka enerģijas uzkrāšanas risinājumu tirgus attīstās ļoti strauji un arī cenas kļūst arvien konkurētspējīgākas. Papildus tam noteikti ir jāveido arī jauni starpsavienojumi - jo labāk savienoti būsim ar citām valstīm ar lielākām ekonomikām, patēriņu un arī  elektroenerģijas ražošanu, jo stabilāka un prognozējamāka būs elektroenerģijas cena. 

Šobrīd Igaunija intensīvi pēta atomelektrostacijas būvniecības iespējas. Kā vērtējat šīs jomas potenciālu?

Arī atomam kā bāzes jaudai nākotnē noteikti būs vieta Baltijas enerģētikas tirgū. Es gan sliecos domāt, ka tas nenotiks tuvāko desmit gadu laikā, bet vēlāk, jo, lai attīstītu atomu, ir nepieciešams izveidot atbilstošas apmācību programmas un kontroles mehānismus valsts līmenī. Kas attiecas uz Igaunijas projektu, jāsaka, ka mēs sekojam līdzi tā potenciālajai attīstībai un piedalāmies Igaunijas organizētajās darba grupās. Kopā esam izpētes stadijā un, ja redzēsim, ka šis projekts sāk virzīties uz īstenošanu, lemsim par iespējamo dalību tajā. 

Ja atgriežamies pie AER, kā vērtējat vēja enerģijas potenciālu Latvijā? Šobrīd izbūvētas vien stacijas iekšzemē - vai nākotnē varam sagaidīt arī atkrastes vēja parku pieaugumu?

Latvijai ir liels  atkrastes jeb off-shore vēja parku potenciāls, bet šobrīd atkrastes vēja projekti pamatā Eiropā tiek attīstīti, ja ir pieejams valsts atbalsta mehānisms. Tātad atkrastes vēja parkā saražotās elektroenerģijas pašizmaksa ir augstāka par vidējo elektroenerģijas cenu tirgū. Ja runājam par iekšzemi, jāatzīmē, ka šobrīd Latvijā tiek attīstīti apmēram 15 GW vēja jaudas projekti, bet tikai nelielai daļai no tiem jeb 1,3 GW ir pieslēguma jaudas. Tas nozīmē, ka pašlaik visiem šiem projektiem reāli nav iespējas nodot un pārdot saražoto enerģiju tīklā. Augstsprieguma tīkla dati savukārt liecina, ka mūsu tīklam potenciāli ir iespējams pieslēgt 3,5 GW jaunu vēja jaudu. Nesen tika veiktas izmaiņas normatīvajos aktos, kas potenciāli vieš cerības, ka tuvākajā laikā varētu rasties iespējas vairākiem projektiem saņemt tehniskos noteikumus pieslēgumu tīkla izbūvei. Tas noteikti stimulēs gala lēmumu pieņemšanu par vēja projektu būvniecību.

Tad kāpēc mums joprojām ir tik maz vēja staciju?

Tam ir vairāki iemesli. Vēsturiski esam bijuši diezgan labā situācijā, lielā mērā pateicoties HES un TEC, tāpēc mēs kā valsts neesam laicīgi izdarījuši vairākus mājasadarbus, lai veicinātu arī turpmāku vēja jaudu attīstību. Piemēram, ikvienas vēja turbīnas būvniecībai ir jāsaņem Aizsardzības ministrijas atļauja, bet mums ilgi nebija skaidrs, kurās vietās, raugoties no valsts aizsardzības viedokļa, mēs vispār varam būvēt vēja stacijas. Kā zināms, vēja stacijas ietekmē Aizsardzības ministrijas iekārtu darbību, kas būtiski ierobežo šādu projektu attīstību. Lietuva šo jautājumu atrisināja jau 2012. gadā, bet mēs - tikai pagājušā gada nogalē. 

Otra problēma ir bijusi pieslēgumu nepieejamība, jo 2022. gadā, pieaugot elektroenerģijas cenām, visa potenciāli pieslēdzamā jauda tika rezervēta dažādiem saules projektiem. Trešā lielā lieta savukārt ir komplicēts Ietekmes uz vidi novērtējums (IVN). Mūsu bioloģiskā vide ir ļoti daudzveidīga, kas, protams, ir pozitīvi, taču vienlaikus arī savā ziņā apgrūtina vēja parku izbūvi. Arī fakts, ka vēja stacijas nevar būvēt tuvāk par 800 metriem no viensētām, ierobežo teritoriju pieejamību, radot situāciju, ka principā vienīgās teritorijas, kur var izvietot vēja ģeneratorus, ir meža teritorijas. Un te mēs atkal atgriežamies pie bioloģiskās daudzveidības, kas mums IVN procedūrās ir jāizvērtē detalizēti, tādēļ IVN process Latvijā aizņem vismaz divus trīs gadus. Papildus tam dažkārt pēc IVN procesa beigām nākas secināt, ka vēja parka būvniecība konkrētajā teritorijā nav ekonomiski pamatota, jo tiek atļauts izbūvēt ļoti nelielu turbīnu skaitu un, lai mazinātu ietekmi uz vidi, tiek uzlikti ierobežojumi turbīnu darbībai un tehniskajiem parametriem.

Bieži dzirdēts, ka sabiedrība kopumā nav pret vēja enerģiju, tikai - ne viņu pagalmā! Kā iespējams atrisināt šo problēmu?

ietuva jau pirms kāda laika pieņēma regulējumu, kas uzliek par pienākumu vēja parku attīstītājiem veikt maksājumus pašvaldībai, kurā tiek izbūvētas vēja turbīnas. Savā ziņā to var salīdzināt ar nekustamā īpašuma nodokli, tikai maksājums tiek veikts, ņemot vērā saražoto elektroenerģijas daudzumu. Lietuvas pašvaldības šajā regulējumā ir saskatījušas iespējas, lai iegūtu papildu resursus. Tas viņiem ļauj attīstīt cita veida infrastruktūru un saviem iedzīvotājiem nodrošināt augstāku dzīves līmeni. Novērojumi liecina, ka šajās pašvaldībās bieži atgriežas cilvēki, kas iepriekš ir pārcēlušies uz dzīvi lielajās pilsētās, jo pašvaldībās līdz ar infrastruktūras attīstību parādās jauni uzņēmumi un pašvaldības attīstās. Arī Latvijā pagājušajā gadā tika veiktas izmaiņas normatīvajā regulējumā, un līdzīgs maksājums būs jāveic arī mūsu valstī. Mani novērojumi par Latvijas pašvaldībām liecina, ka reti kura no Latvijas pašvaldībām saviem iedzīvotājiem vēlas piedāvāt nevis rekreatīvu, bet industriālu vidi, kur vēja turbīnas iederētos. Šobrīd Latvijā nav labās pieredzes, lai citiem būtu vēlme sekot.  

Jūs minējāt, ka Latvijai ir liels potenciāls atkrastes jeb off-shore vēja parku attīstīšanā. Viens no zināmākajiem šāda veida projektiem ir Elwind. Vai Latvenergo plāno iesaistīties šī projekta attīstībā?

Latvenergo izskata iespēju attīstīt arī off-shore vēja parkus, tomēr līdz 2030. gadam mūsu prioritāte būs uzsākto iekšzemes vēja parku projektu pabeigšana. Vienlaikus turpinām sekot līdzi arī notiekošajam kaimiņvalstīs - Lietuvā un Igaunijā. Ja runājam par Elwind, jāsaka, ka pašlaik vēl ir daudz nezināmo - uzsākts tikai IVN process, tāpēc, pirms pieņemt kādus konkrētus lēmumus, mums ir nepieciešams redzēt rezultātu. Potenciāli esam gatavi piedalīties izsolē par iespējām būvēt vēja parku šī projekta ietvaros, taču, ja pieņemsim šādu lēmumu, noteikti to īstenosim kopā ar partneriem. Pasaules prakse rāda, ka, attīstot off-shore vēja parku projektus, bieži tiek veidoti kopuzņēmumi (joint ventures), kur katram partnerim ir skaidri noteiktas lomas. Šajos uzņēmumos parasti ir vismaz viens finanšu partneris, būvniecības uzņēmums ar pieredzi šādu parku izbūvē, kā arī enerģijas tirgotājs, kas palīdz nodrošināt projekta ilgtspējību un peļņas potenciālu. Tā iespēju iesaistīties Elwind projektā saredzam arī mēs, taču pagaidām par to runāt vēl ir pāragri.

Pērnā gada pavasarī Latvenergo kļuva par SIA Latvijas vēja parki vienīgo īpašnieku. Kāds šobrīd ir progress šajā jautājumā?

atvijas vēja parki turpina attīstīt savus projektus, taču ir arī zināmi izaicinājumi. Divās no teritorijām attīstība ir apturēta. Viena no tām atrodas Balvu pusē, kur Aizsardzības ministrija ir skaidri norādījusi, ka netiks izsniegta atļauja vēja parka būvniecībai. Šobrīd gaidām saskaņojumu par vēl vienu no teritorijām. Pārējās sešās vietās Aizsardzības ministrijas saskaņojumi ir saņemti un attīstība rit uz priekšu, turpinot komplicētās IVN procedūras. Divās no šīm teritorijām jau ir sagatavoti IVN gala ziņojumi un ir veikta sabiedriskā apspriešana. Pašlaik ziņojumi tiek papildināti un ir cerība, ka līdz gada vidum šajās teritorijās būs iespējams saņemt pozitīvus novērtējumus, kas ļaus virzīt projektus tālāk. Trešajā teritorijā IVN gala ziņojums ir sagatavots, un mēs tūlīt uzsāksim sabiedriskās apspriešanas. 

Saprotu, ka daudzi Latvenergo vēja projekti ir attīstības stadijā. Vai kāds jau ir arī sācis darbu?

Lietuvā pagājušajā gadā uzbūvējām 20 megavatu (MW) jaudas vēja parku ar četrām turbīnām. Šis parks ir uzsācis ražošanu, taču pagaidām darbojas testa režīmā. Šobrīd plānots, ka šis parks ekspluatācijā tiks nodots šī gada vidū. Savukārt trīs vēja parku projekti šobrīd ir būvniecības stadijā - divi Latvijā un viens Lietuvā.  Plānots, ka šīs stacijas ražošanu uzsāks 2026. gada pirmajā pusgadā. Es pati ļoti esmu gandarīta par Laflora vēja parku, kas ir pirmais lielais vēja parks Latvijā, kas tiek attīstīts, izmantojot jaunās paaudzes turbīnas. Šī projekta ietvaros plānojam izbūvēt 16 turbīnas, un daļu no turbīnu torņa izgatavos Latvijā, tādējādi veicinot vietējo ražošanu. Šobrīd norit ceļu izbūve un sagatavošanās darbi turbīnu pamatu izbūvei, bet turbīnu piegāde plānota jau šī gada otrajā pusē. 

Jums ir arī divas vēja stacijas Ainažos, kuras vairākkārt esat arī rekonstruējuši. 

Jā, lai arī kopējā jauda šajās stacijās šobrīd nav liela - 1,2 MW, šīs stacijas rekonstrukcijas veidā ir saņēmušas mūža pagarinājumu, kas ļaus tām turpināt darbu vēl daudzus gadus. Mēs kā uzņēmums pievēršam lielu uzmanību ilgtspējai, un mūsu mērķis ir maksimāli izmantot jau veiktos ieguldījumus, lai nodrošinātu šo staciju ilgmūžību un turpinātu ražošanu. Mēs vēlamies parādīt, ka par savām stacijām rūpējamies. Parasti vēja staciju turbīnu ekspluatācijas laiks ir apmēram 25 vai 30 gadi, taču, veicot nepieciešamos rekonstrukcijas darbus, to mūžu iespējams būtiski pagarināt. Tas ir kā garants iedzīvotājiem, ka mēs domājam ilgtermiņā un turpinām ieguldīt arī jau izbūvētajā infrastruktūrā. 

Kādi ir Latvenergo nākotnes plāni - cik jaunas jaudas un kurās valstīs kopumā plānojat uzstādīt?

Mūsu tirgus ir Baltija, līdz ar to arī attīstām AER jaudas visā Baltijā. Jāsaka, ka visi projekti konkurē savā starpā, tāpēc prioritāri attīstām tur, kur projektiem ir lielāka atdeve. Viens no faktoriem, atlasot projektus, ir mūsu klientu portfelis, jo pašu ražošanas jaudas ļauj mums nodrošināt konkurētspējīgu piedāvājumu. Līdz 2026.vgada beigām izbūvēsim vismaz 1 GW atjaunīgo jaudu, savukārt līdz 2030.gadam mūsu plāns ir šo jaudu vismaz dubultot. Latvenergo ir uzņēmums, kurš strādā kopš 1939. gada, kad tika iedarbinātas toreiz vienas no modernākajām zaļās enerģijas ražotnēm – Ķeguma HES turbīnas. Neredzu iemeslu, kādēļ lai mēs neturpinātu ilgtspējīgu un inovatīvu darbību daudzos nozares segmentos gan Latvijā, gan ārpus tās.