Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk Atlīdzības likums) 3. panta 1. punkts saka: «Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.»

Nedalāmā aisberga virsotne

30. septembra raidījums Kas notiek Latvijā? Jāņa Dombura vadībā Latvijas sabiedrības priekšā nolika valsts amatpersonu prēmiju, piemaksu un naudas balvu sadaļu, kas aug ik gadu. Ievērojot, ka 245 miljoni eiro 2025. gadā ir par teju 100 miljoniem vairāk nekā 2019. gadā, tas viegli ierosināja sabiedrisko domu. Proti, ir konkrēts un skaidrs piemērs, kurā redzama pamatīga atlīdzības izaugsme konkrētā sadaļā un periodā.Tas, ko, pirmkārt, vēlos uzsvērt – tā ir aisberga virsotne jeb neliela daļa no tā, kas kopumā ir valsts amatpersonu atlīdzība, kuru nosaka vienots Atlīdzības likums. Es runāju par to, ka atlīdzības pieaugumu nosaka kopējs likums un nianses vien veido atsevišķi Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas realizējas katrā ministrijā un iestādē atsevišķi. 

Tikai virsraksts Viens likums, viena taisnība visiem, kas rotā Ministru kabineta sapulču telpu, pilnīgi noteikti attiecas uz valsts amatpersonu atlīdzību. Otrkārt, mēs neiedziļināsimies MK noteikumos, jo lielos skaitļos ir runa par līdzvērtīgu atlīdzības izaugsmi gadu no gada visās valsts pārvaldes sadaļās. Var atrunāties, ka, raugi, skolotājiem tā neveicas, un tā ir taisnība, jo viņi nav valsts amatpersonas un uz viņiem «viena taisnība visiem» neattiecas. Tādu profesiju valsts algoto personu vidū netrūkst. Īsāk – runa ir par valsts amatpersonu prēmijām, piemaksām un naudas balvām, kā arī algām vienkopus. Var brīnīties par prēmijām atsevišķi un teikt, ka tās ir lielas, bet to pieaugumam pēc būtības ir jābūt līdzvērtīgam algu izaugsmei. Atpalikt nevar, jo principu diktē viens un tas pats likums, un labākais, ko, nemainot likumu, premjers vai ministri var izgudrot, ir atlikt piemaksu pieaugumu, jo, redziet, tagad naudas nav. Līdzko būs, ir jāpieliek, jo likums to nosaka kā algai, tā prēmijām. 

Visvienkāršākais piemērs ir vispārējā piemaksa par kolēģa aizvietošanu, ko nosaka Atlīdzības likuma 14. pants. 30% no noteiktās mēnešalgas. Proti, ja algas ir palielinātas, aug arī piemaksas, un velti ir pārmest, ka tās ir par lielu, jo cēlonis ir algu pieaugums. Piemaksa par nakts darbu – 50% klāt pie pamatlikmes. Ar prēmijām un naudas balvām arī ir līdzīgi. Tās nosaka atkarībā no algas. Piemēram, prēmija VID atbilstoši MK noteikumiem var būt no 55% līdz 75% no algas (VID: darbinieki nesaņem naudas balvas mēnešalgas apmērā katru gadu, jo VID nav pieejams finansējums šādam «bonusam». Naudas balvu mēnešalgas apmērā saņēmuši tikai darbinieki par ievērojamiem atklājumiem, aizturot kontrabandas kravas). Savukārt naudas balvas nosaka Atlīdzības likuma 3. panta 4. daļas 5. punkts. Nevar pārsniegt algas apmēru kalendārajā gadā. Īsāk – visu bonusu izaugsme ir tieši saistīta ar algu, ir šī algu aisberga virsotne un nav no tā atdalāma, lai arī ir redzama un ļoti gribas to kausēt. Ja patiesi gribas kaut ko samazināt, tad jēga ir atvērt Atlīdzības likumu un mainīt pašu pamatu, kādēļ aug prēmiju un piemaksu apmēri. 

Apsteidz inflāciju

Par izaugsmi lielo valsts algu sektorā rubrikā Kuram tas rūp? rakstījām jau pērn februārī rakstā Jo vairāk, jo labāk, kur arī parādījām valsts algu izaugsmes tendences un specifiku. «Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki,» rakstījām pērn. 

Proti, nedaudz vairāk nekā desmitgadē lielo algu grupā skaita pieaugums ir aptuveni 10 reižu. Ja skatāmies uz prēmiju, piemaksu un naudas balvu pieaugumu, kur datus salīdzinām ar 2019. gadu, pieaugums ir 64,5%, kas par aptuveni 20 procentpunktiem pārsniedz inflāciju. Tas vismaz aptuveni saskan ar algu izaugsmes tempu 13 gados, tikai piebilde ir, ka izaugsme nav gluži lineāra funkcija, drīzāk lēzena eksponente, uz ko arī norāda budžeta izdevumu sadaļas tendences, kuru pamatā veido algas. Budžeta izdevumu sadaļa no 2019. gada līdz šodienai ir augusi par 86,9%. Salīdzinājumam – inflācija šajā laikā ir 41,9%. Proti, budžeta izdevumi aug divas reizes ātrāk, un lielāko daļu no šīs izaugsmes veido algu izaugsme. 

No šejienes arī izriet, ka loģiski ir privātā sektora algu skaitļi, kas no valsts algu izaugsmes tempa iepaliek. Privātajā sektorā algu izaugsme daudz ciešāk korelē ar preču un pakalpojumu cenām, kas veido inflācijas skaitli. Ne vienmēr, tomēr agri vai vēlu biznesā algu inflāciju koriģē tirgus. Tie, kuri sāk maksāt pārāk labas algas, vienkārši bankrotē. Valsts bankrotu nepieņem kā sugu, jo ir aizņemšanās iespēja. Tieši šī iemesla dēļ šobrīd nepieciešamība aizņemties ir pielīdzināma budžeta deficītam un netieši norāda uz atlaižamo skaitu, un, ja vien runa būtu par privātu uzņēmumu, Latvijas valstij vajadzētu atlaist trešdaļu no algotā personāla, sākot no skolotājiem un beidzot ar augstākā līmeņa ierēdņiem. Kaut kas līdzīgs notika pēc 2008. gada krīzes. 

Izeja ir tikai viena

Protams, kritizēt ir visai viegla nodarbe, jo sevišķi, ja priekšā ir desmitgades tendences skaitļos. Sarežģītākais ir risinājums, jo sevišķi, ņemot vērā to, ka valsts algas saņēmējs, gluži tāpat kā privāta uzņēmuma darbinieks, individuāli vēlas ne tikai saglabāt savu darbavietu, bet arī ļoti grib algas pielikumu, prēmijas un naudas balvas, kas, pats par sevi saprotams, motivē darbinieku izpildīt sev uzticētas funkcijas. Turklāt skaidrības par to, kuras funkcijas vai darbinieki īsti nav vajadzīgi, nevienam nav. Pat ja Valsts kontrole kaut ko noskaidro, no tās ieteikumiem daudz ko neņem vērā vai arī, izrādās, rezultāts iznākumā ir neitrāls. Tātad – jautājums ir par risinājumu lielos skaitļos, un, ievērojot to, ka mūsu sabiedrība ir satraukta par prēmijām, naudas balvām un piemaksām, runāsim tieši par šīs sadaļas samazināšanas iespēju. 

Kā jau secinājām, to ierobežošanai pirmkārt ir jāķeras pie lielo algu izaugsmes apturēšanas, jo saprotams – ja prēmiju algas apmērā saņem 8000 eiro algas īpašnieks, ir šī summa, bet, ja apkopēja ar minimālo algu, tad arī prēmiju fondā absolūtā summa ir 750 eiro un ne centa vairāk. Proti, lai mazinātu algu lēkšošanu, ir jāatver Atlīdzības likums un tas jālabo. Turklāt manis paša iemīļotā tēze par darbinieku skaita mazināšanu, lai arī risina problēmu pēc apjoma, nerisina to pēc būtības, jo aplamība sistēmā saglabājas neatkarīgi no tās izmēriem. Visjēdzīgākais vienojošais princips jebkādai algu izaugsmei ir Latvijas Bankas noteiktā gada inflācija iepriekšējā gadā, kurai vajadzētu noteikt jebkuras stundas likmes pieaugumu kā privātā sektorā (ja runājam par minimālo algu un minimālo stundas likmi), tā arī valsts sektorā. Latvijas Bankas noteiktā inflācijas likme gadā ir tas godīgais izaugsmes mērs, kuru vajadzētu piemērot visā valstī vienlīdzīgi. Nav svarīgi, ka Finanšu ministrijas darbinieks saņem summu X, bet skolotājs summu Y. 

Lai pareizi uzbūvēta atlīdzības sistēma visā valstī būtu ilgtspējīga un stabila, nav citas izvēles, kā pielietot vienu kritēriju visiem, no kura objektīvi atkarīga naudas vērtība, pretējā gadījumā tā pati inflācija izregulē sistēmu un tā kļūst negodīga pret kādu profesiju, pret kuru gadiem nepielieto nekādu pieauguma koeficientu. Tad pēkšņi pēc nebeidzamiem piketiem algas pieliek un atkal gadiem neliekas zinot, ka nozare pastāv. Tā nedrīkst domāt nedz par algām, nedz prēmijām, nedz piemaksām. Šobrīd viena taisnība ir tikai amatpersonu atalgojumam, un izskatās, ka tā ir labāka taisnība nekā citiem. Kuram tas rūp?