Lielākajā daļā pasaules valstu vislielākā nevienlīdzība ir starp kapitāla īpašniekiem un darba ņēmējiem. Latvijā vislielākā nevienlīdzība ir starp valsts sektora priekšniekiem un pārējiem iedzīvotājiem. Turklāt Latvijā ir viens no sliktākajiem OECD sociālajiem nodrošinājumiem zemu algu saņēmējiem, bet jo īpaši – ģimenēm ar bērniem. 

Pirms gada žurnāls Dienas Bizness sāka celt trauksmi par to, ka Latvijā nav likumam atbilstoši ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (Latvijai nav ilgtermiņa stratēģijas, DB 2024. gada 7. maijs, 16.-23. lpp.). Atbilstoši Attīstības plānošanas sistēmas likuma 8.pantam attīstību ilgtermiņā plāno līdz 25 gadiem, bet vidējā termiņā plāni tiek veidoti līdz septiņu gadu ilgiem posmiem. Pašlaik joprojām spēkā esošā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir sagatavota līdz 2030. gadam. Pagājušajā gadā Latvijai teorētiski bija ilgtspējīgas attīstības plānošanas dokuments tuvākajiem sešiem gadiem, bet, tā kā pēdējā gada laikā nekāds jauns attīstības plānošanas dokuments nav pieņemts, tad vienīgais un galvenais Latvijas stratēģiskais plānošanas dokuments noslēgsies jau pēc pieciem gadiem. Pirms gada izteiktais secinājums, ka Latvijas Saeima un valdība darbojas bez fiksēta ilgtermiņa mērķa, jo Latvijai nav spēkā esošas ilgtermiņa (20-25 gadu garam termiņam) ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, ir palicis nemainīgs arī pašlaik. Turklāt, kā jau Dienas Bizness ir vairākkārt norādījis, tad ir matemātiski pierādāmi, ka spēkā esošās stratēģijas galvenais mērķis – sasniegt Eiropas Savienības vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju – tuvākajos piecos gados nav izpildāms. Pagājušajā gadā aicinājumus valdībai pievērsties nepieciešamībai stratēģisko mērķu nospraušanā izteica Latvijas uzņēmēju organizācijas.

Uzņēmēji nevar atļauties greznību neplānot savu nākotnes attīstību daudzus gadus uz priekšu. Kaut kā tā var darboties valdošo partiju politiķi, kuriem ir saprotams tikai tuvākais mērķis – cik lielus valsts budžeta līdzekļus tie varēs tērēt attiecīgajā gadā, bet tālākais plāns ieskicējas, apspriežot tikai nākamā gada budžetu. Uzņēmējdarbība, kur investīcijas tiek veiktas vismaz uz pieciem gadiem, nevar atļauties tādu finansiālo uzvedību, kādu demonstrēja praktiski visas iepriekšējās Latvijas valdības. 

Pagājušajā gadā diskusijās par Latvijas attīstības stratēģisko virzienu ieskicējās divi attīstības modeļi. Pirmais – vairāk uz tirgus ekonomiku un uzņēmējdarbības brīvību orientēta attīstība (Baltijas tīģeris). Otrs – vairāk uz sociālo stabilitāti orientēta attīstība, uz sabiedrības kopējo kopējā labuma nodrošināšanu visiem – tuvināšanās ziemeļvalstīm. Diemžēl starptautiskie salīdzinājumi liecina, ka pēdējo 33 gadu laikā, kopš ir atjaunota neatkarība, nav realizējies neviens no šiem modeļiem. Šoreiz aplūkosim ienākumu nevienlīdzību Latvijā un to, kādu valstu attīstības modelim Latvija ir vairāk atbilstoša, ja mēs vērtējam pēc ienākumu nevienlīdzības, kāda ir izveidojusies Latvijā. 

Visu rakstu lasiet 25.marta žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.