Tā uzskata biedrības Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētājs Valters Zelčs.

Apvienība dibināta līdz ar pandēmijas sākumu. Kāds ir tās mērķis? 

Jau savos pirmsākumos strikti definējām, ka neiesaistīsimies politikas veidošanā. Mūsu mērķis ir stāstīt sabiedrībai par lauksaimniecību un izglītot par to, kas ir Latvijas zemnieks šodien, kāda ir saimnieku ikdiena un kāda ir patiesā situācija mūsdienu lauku sētās – tajās, kas attīstījušās par modernām un lielām zemnieku saimniecībām, ik gadu valsts budžetā ieskaitot nozīmīgu nodokļu artavu, kā arī nelielās saimniecībās, kas ir tikpat nozīmīgas.Mūsu uzdevums ir lauzt virkni mītu, kas diemžēl ir iesakņojušies daudzos prātos, piemēram, par lopkopības dramatisko ietekmi uz klimatu, lauku smidzināšanu, mēslošanu vai augsnes veselību. 

Šobrīd esat sākuši projektu Zemnieki – mūsu lepnums.  

Mēs regulāri organizējam dažādus izglītojošus projektus, kuru mērķis ir atbilstošs sezonalitātei. Ja pavasarī tiek smidzināti un mēsloti lauki, tad skaidrojam sabiedrībai, kas notiek un kāpēc tiek darīts. Ja zied rapsis un āboliņš, organizējam speciālus foto laukumus, ja sākas ražas novākšana, brīdinām par uzmanību uz ceļa. Tagad, rudenī, kad ir novākta raža un tiek apkopoti rezultāti, mēs runājam par ekonomisko aspektu, kāpēc ar mūsu zemniekiem ir vērts lepoties un kāds ir lauksaimniecības devums Latvijas ekonomikai un drošībai.

Ir moderni teikt, ka mums ir nepieciešami augstas pievienotās vērtības produkti, darbavietas, pakalpojumi. Vai tas automātiski nenoliek lauksaimniecību tādā kā bāreņa lomā, jo sabiedrībai zemnieks neasociējas ar modernām tehnoloģijām

Jā, tieši tāpēc mums arvien vairāk ir jārāda un jāskaidro, ar kādām tehnoloģijām un mūsdienu metodēm Latvijas zemnieks ikdienā strādā. Runājot par augstu pievienoto vērtību, inovācijām un automatizāciju, lauksaimniecība tiek pieminēta reti, bet Latvijas lauksaimnieki klusi un nemanāmi ir kļuvuši par vieniem no tehnoloģiski attīstītākajiem Eiropā. Šodien laukos digitalizācija ir realitāte. To parāda arī dati. Latvijā lauksaimniecība, salīdzinot ar citām nozarēm, ir pievilkusi vistuvāk ES vidējiem produktivitātes rādītājiem – 84,2% no ES vidējā, neviena cita nozare tik tuvu vēl nav pietuvojusies. Precīzās tehnoloģijas ir risinājums - lauki tiek smidzināti vai mēsloti tikai tik, cik vajag katrā kvadrātmetrā, taupot gan saimniecības izejvielas, gan mazinot spiedienu uz vidi.Tehnoloģijas ir daudz un dažādas – lopkopībā tie ir pilnībā automatizēti slaukšanas roboti, barības dalītāji un piestūmēji. Dārzeņkopībā tie ir ravēšanas roboti, pārējā augkopībā satelītuzņēmumi, kur pēc biomasas indeksiem programmatūra sagatavo mēslošanas un smidzināšanas kartes. Vairāk nekā puse Latvijas aramzemes tiek apstrādāta ar šādām precīzajām tehnoloģijām. 

Vai nebūs tā, ka saimniecības augs, līdz Latvijā paliks tikai viena vai dažas piena fermas? Šobrīd lielas ir, piemēram, 1000 govju fermas, Vācijā, Lielbritānijā, Nīderlandē tās skaitās vidējas vai pat nelielas fermas.

Skaidrs, ka saimniecību lielums pieaugs, tas ir neizbēgams attīstības process, kas notiek visur pasaulē. Cilvēku paliek mazāk, viņi labprātāk dzīvo pilsētās, saimniecības kļūst lielākas. Tomēr es nedomāju, ka tieši roboti un tehnoloģijas ir cēlonis saimniecību skaita samazinājumam un mēroga izaugsmei. Lai saimniecības īpašnieks šodien nopelnītu valsts vidējo algu, to ir ļoti, ļoti grūti izdarīt, ja saimniecība neapsaimnieko vismaz 70 hektārus zemes. Visdrīzākais nākotnes scenārijs būs tāds, ka laukos nostiprināsies spēcīgas piena lopkopības saimniecības ar vismaz 50 slaucamajām govīm un vairāk. Paralēli lopkopības saimniecībām darbosies graudkopības saimniecības no 100 ha. 

Kādas, jūsuprāt, būs tuvākā laika politiskās izšķiršanās?

Ja mēs redzam, ka gadu no gada piena lopkopībā ražošanu pārtrauc saimniecības ar 10-20 slaucamajām govīm, savukārt palielinās to saimniecību skaits, kurām ir 70+ slaucamās govis, tad ekonomiskā loģika teiktu, ka saimniecībām jāpiedāvā izvēle – vai nu izmantojiet atbalstu, lai izaugtu līdz līmenim, kur saimniecība ir ekonomiski dzīvotspējīga, vai rēķinieties, ka tuvā nākotnē saimniecība beigs pastāvēt. Tas pats ir arī augkopībā un citās nozarēs. Tie ir ļoti nepopulāri, pat sāpīgi lēmumi, taču, labi apzinoties, ka ES atbalsts lauksaimniecībai nebūs mūžīgs – ir jādomā tagad.

Kas ir pēdējo 20 gadu sasniegumi lauksaimniecībā, un kādi nozarei ir tuvākā laika izaicinājumi?

Neapšaubāmi ir milzīgs produktivitātes kāpums. 2004. gadā Latvijas lauksaimnieki saražoja produkciju 500 miljonu eiro vērtībā, nu tie ir jau aptuveni 2 miljardi katru gadu. Tas ir milzīgs pienesums ekonomikai. Vienlaikus Latvija vēl ir tālu no sava potenciāla. Izaicinājums, protams, būs darbinieku trūkums, un ir prieks, ka lauksaimnieki dara visu iespējamo, lai problēmu risinātu. Otrkārt, izaicinājums būs atrast nišas, kur produktu varam pārstrādāt. Bieži lauksaimniekiem pārmet, ka eksportējam izejvielas, nevis pārstrādātus produktus, taču ielauzties lielajos eksporta tirgos ar vienkāršiem pārstrādes produktiem, piemēram, miltiem vai jogurtu, ir ļoti grūti, jo šie tirgi ir ārkārtīgi piesātināti. Būs jādomā kāda niša, kuru varētu iekarot tieši sev.Treškārt, pamatīgs izaicinājums ir Zaļais kurss un tas, kā Eiropas lauksaimnieki kopumā spēs konkurēt ar Ķīnu, Krieviju un citām valstīm, kurām Zaļā kursa apņemšanās nav saistoša. ES pārtikas tīrības, drošuma un nekaitīguma standarti ir nesalīdzināmi augstāki nekā citos pasaules tirgos. Vēl jo vairāk, ja ES uzmanību vērš ne tikai uz gala rezultātu – saražoto burkānu vai kartupeli, bet arī uz procesu, kā tas ražots. Papildus tūkstošiem citu lietu Eiropā tiek regulētas augsnes apstrādes metodes, mēslošanas līdzekļi, laiki, devas, izmantotie augu aizsardzības līdzekļi, izmantotie veterinārie medikamenti, uzraudzīta dzīvnieku labturība, regulēts ainavu elementu un neražojošo platību daudzums. Bez šaubām, katra no šīm prasībām sadārdzina ražošanas procesu, kā dēļ mazinās peļņa. Šeit arī slēpjas ES dubultā morāle. Veicot tirdzniecību ar citiem pasaules reģioniem, ES konstanti atļauj Eiropas tirgū ienākt lētai produkcijai no trešajām valstīm, kura ražota ar līdzekļiem un metodēm, kuras ES ir aizliegtas jau gadu desmitiem. Īsāk - konkurence nav godīga.

Kas ir ilgtspējīga lauksaimniecība?

Lielākais strīdu ābols drīzāk ir tas, ko katrs saprot ar vārdu ilgtspējīgs. Mēs pieturamies pie definīcijas, ka ilgtspējīga ir jebkura sistēma, kas ilgstošā laika periodā nerada nepanesami lielu nelabvēlīgu ietekmi uz ekonomiku, vidi un sociālo sfēru. Kopumā Latvijā ir ilgtspējīga lauksaimniecība, raugoties no visām trim pozīcijām. Algas ir augušas, ekonomikā lauksaimniecība ieņem noturīgu vietu, un no vides aspekta veselā rindā rādītāju esam viena no zaļākajām valstīm Eiropā. 

Ko jūsu biedrība jau ir paveikusi, un ko jūs grasāties sasniegt tuvākajā nākotnē? 

Mūsu uzdevums ir pastāstīt par lauksaimnieku darbību, par to, kādēļ strādā tā un ne citādi. Piemēram, kādēļ ir nepieciešams mēslojums? Bija iniciatīva, ka jebkādu mēslošanu vajag aizliegt vispār. Ja atceramies, ir bijušas samērā labi apmaksātas, jaudīgas un pretrunīgas kampaņas pret lauksaimniecību. Ir bijušas gan kampaņas pret piena lopkopību, gan to, cik lauksaimniecība ir slikta bitēm u.tml. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas lauksaimnieki saprata, ka ir par sevi jāstāsta, citādi sabiedrības viedoklis veidojas klaji aplams. Trīs gadu garumā, veicot dažādas informatīvas kampaņas, rezultāti ir labi – virknē dažādu rādītāju pat par 7% esam uzlabojuši sabiedrības attieksmi pret to, ko darām.  

Šī brīža lielākie sabiedrības maldi? Kas jūs satrauc?

Pamatā valda tie paši vecie stereotipi un maldi: lopi tiek spīdzināti, lauki pārmēsloti, produkcija ir zemas kvalitātes, un zemnieki brauc ar dārgiem džipiem. Šīs pamata dogmas mainās, taču joprojām ir jūtamas. Tas, kas mani patiesi pārsteidza no pēdējām sabiedrības aptaujām - puse Latvijas iedzīvotāju netic, ka valsts krīzes gadījumā sevi spētu nodrošināt ar pārtiku. Tā ir vēl viena lieta, ko šī rudens kampaņā izceļam – varat justies droši, mēs Latvijā saražojam krietni vairāk pārtikas, nekā patērējam.