To liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija). Mēbeļu rūpniecībai Latvijā bija izcila pagātne. Pašlaik šī ir viena no ļoti svarīgām meža produkcijas ražošanas nozarēm, kurā tiek ražotas preces ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Ja daudzās ekonomikas jomās Latvijai būtu jāmācās no Igaunijas pieredzes, tad mēbeļu ražošanā un eksportā Latvijai būtu jāvadās no izcilā Lietuvas piemēra. Vērtējot Lietuvas izcilos panākumus koka mēbeļu eksportā, svarīga daļa no šiem panākumiem attiecas arī uz Latviju. Latvijā ražotais saplāksnis, kokskaidu un kokšķiedru plātnes, kā arī cita meža nozares produkcija ir neaizstājams pamats Lietuvas izcilajiem panākumiem mēbeļu ražošanā un eksportā. XXI gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā visām rūpniecības nozarēm bija jādarbojas apstākļos, kad ir brīva preču apmaiņa, kas nozīmē brīvu importa preču konkurenci ar Latvijas ražojumiem. Latvijas mēbeļu rūpniecības lielākais izaicinājums bija izmantot Eiropas Savienības dotās iespējas, lai attīstītu mēbeļu eksportu. Tomēr dažādās mēbeļu grupās Latvijas panākumi ir visai atšķirīgi.

Dažādu mēbeļu ražošana 

Visspožākie Latvijas mēbeļu ražotāju panākumi ir koka mēbeļu grupā, kurā neietilpst virtuves, guļamistabas un ofisa mēbeles, proti, dažādu koka mēbeļu grupā. Pēc saražoto mēbeļu skaita Latvijā šīs grupas ražošanas apjomi apsteidz visu citu mēbeļu grupu ražošanas apjomus kopā vairākas reizes. No 2016. gada ik gadu tiek saražots vairāk nekā 3,3 miljoni šīs grupas mēbeļu. Maksimālais daudzums tika saražots 2021. gadā (4,1 miljons gabalu). Latvijai ir izcili panākumi dažādu koka mēbeļu eksportā. Latvija ar 107 miljonu eiro lieliem eksporta ienākumiem (0,38% no kopējā pasaules eksporta) 2023. gadā bija 31. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 43 miljonu eiro lieliem ienākumiem bija 41. vietā pasaulē. Savukārt Lietuva ar 825 miljonu eiro lieliem eksporta ienākumiem (2,9% no kopējā pasaules eksporta) bija sestajā vietā pasaulē. 

Pasaules lielākā dažādu koka mēbeļu eksportētāja 2023. gadā bija Ķīna, kura eksportēja mēbeles par 1,42 miljardiem eiro. Ķīnas daļa globālajā dažādu koka mēbeļu tirgū 2023. gadā bija 27,3%. Otrajā vietā ar 3 miljardiem eiro (10,5% no kopējā pasaules eksporta) bija Polija, bet trešajā vietā ar 2,9 miljardiem eiro (10,4% no kopējā pasaules eksporta) bija Vjetnama. 2023. gadā Lietuvu apsteidza Itālija (7,4% no kopējā pasaules eksporta) un Vācija (4,4% no kopējā pasaules eksporta).

Savukārt Lietuva pēc kopējā dažādu koka mēbeļu eksporta 2023. gadā apsteidza tādas valstis kā Indonēzija, Turcija, Indija, Spānija, Malaizija, Nīderlande, Francija, ASV, Rumānija, Portugāle, Meksika un Dānija.

Pilnīgi loģiski, ka 2023. gadā Lietuva bija pirmajā vietā pasaulē, rēķinot dažādu koka mēbeļu eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju – 291,2 eiro. Otrajā vietā pasaulē bija Polija (79,2 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet trešajā vietā pasaulē bija Dānija (71,6 eiro uz vienu iedzīvotāju). Latvija pēc eksporta ienākumiem uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā ar 56,6 eiro bija ceturtajā vietā pasaulē. Tālāk sekoja Portugāle (42,9 eiro uz vienu iedzīvotāju), Slovēnija (40,7 eiro uz vienu iedzīvotāju), Slovākija (40,4 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Itālija (35,5 eiro uz vienu iedzīvotāju). Igaunija ar eksporta ienākumiem 31,7 eiro uz vienu iedzīvotāju bija devītajā vietā pasaulē, bet Nīderlande ar 31,7 eiro uz vienu iedzīvotāju – desmitajā vietā pasaulē. 

Ofisu mēbeles

 Arī ofisu un veikalu aprīkojuma koka mēbeļu ražošanai Latvijā visumā ir augšupejošas tendences. Biroja koka mēbeļu maksimālais ražošanas apjoms tika sasniegts 2007. gadā, kad tika saražots 201 tūkstotis biroja koka mēbeļu. Togad tika saražoti arī 14,9 tūkstoši veikalu koka mēbeļu. Šo mēbeļu ražošana samazinājās 2008.–2009. gada krīzes iespaidā. Savukārt pēdējā laikā ir sasniegti nozīmīgi ražošanas apjomi: 2022. gadā tika saražoti 154 tūkstoši biroja koka mēbeļu, kā arī 65 tūkstoši veikalu aprīkojuma koka mēbeļu. 

Pasaules lielākā ofisa koka mēbeļu eksportētāja 2023. gadā bija Ķīna, kura eksportēja mēbeles par 1,42 miljardiem eiro. Ķīnas daļa globālajā ofisa koka mēbeļu tirgū 2023. gadā bija 32,5%. Otrajā vietā ar 371 miljonu eiro (10,1% no kopējā pasaules eksporta) bija Kanāda, bet trešajā vietā ar 268 miljoniem eiro (7,3% no kopējā pasaules eksporta) bija Polija.

Savukārt ar 135 miljonu eiro lieliem eksporta ienākumiem (3,7% no kopējā pasaules eksporta) Lietuva bija sestajā vietā pasaulē, Igaunija ar 13,1 miljonu eiro bija 30. vietā pasaulē, bet Latvija ar 7,7 miljonu eiro lieliem eksporta ienākumiem 2023. gadā bija 36. vietā pasaulē. Lieli ienākumi no ofisa mēbeļu eksporta 2023. gadā nodrošināja Lietuvai pirmo vietu pasaulē, rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju – 47,8 eiro. Otrajā vietā pasaulē bija Somija (16,8 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet trešajā vietā pasaulē bija Zviedrija (12 eiro uz vienu iedzīvotāju). Ceturtajā vietā bija Igaunija (9,7 eiro uz vienu iedzīvotāju). Latvija ar 4,07 eiro uz vienu iedzīvotāju bija 10. vietā pasaulē. Virs Latvijas bija Kanāda (9,53 eiro uz vienu iedzīvotāju), Dānija (7,25 eiro uz vienu iedzīvotāju), Austrija (7,17 eiro uz vienu iedzīvotāju), Polija (7,13 eiro uz vienu iedzīvotāju) un Portugāle (4,36 eiro uz vienu iedzīvotāju).

Guļamistabas mēbeles 

Diemžēl guļamistabas koka mēbeļu ražošanai Latvijā ir izteikti lejupejoša tendence. 2007. gadā Latvijā tika saražoti 348 tūkstoši koka gultu un 161 tūkstotis citu guļamistabas koka mēbeļu. 2013. gadā šie radītāji bija attiecīgi 196 un 64 tūkstoši. Savukārt pēdējā laikā ražošanas apjomi ir krietni samazinājušies. 2022. gadā Latvijā tika saražoti 37 tūkstoši koka gultu un 25 tūkstoši citu guļamistabas koka mēbeļu. Tas, protams, nerada lielu pamatu ievērojamam šīs grupas mēbeļu eksportam. 2023. gadā Latvija eksportēja guļamistabas mēbeles no koka par 4,4 miljoniem eiro un ieņēma 51. vietu pasaulē pēc kopējā eksporta apjoma. Latvijas daļa globālajā guļamistabas koka mēbeļu eksportā tikai nedaudz pārsniedza Latvijas īpatsvaru pasaules iedzīvotāju skaitā. Daudz nozīmīgāks guļamistabas koka mēbeļu eksports ir Lietuvai un Igaunijai. Lietuva ar 285 miljonu eiro lielu eksportu (2,4% no kopējā pasaules eksporta) 2023. gadā bija 8. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 58 miljonu eiro lielu eksportu (0,5% no kopējā pasaules eksporta) bija 27. vietā pasaulē. Pasaules lielākā guļamistabas koka mēbeļu eksportētāja 2023. gadā bija Ķīna, kura eksportēja mēbeles par 2,95 miljardiem eiro. Ķīnas daļa globālajā guļamistabas koka mēbeļu tirgū 2023. gadā bija 25,2%. Otrajā vietā ar 2,09 miljardiem eiro (17,8% no kopējā pasaules eksporta) bija Vjetnama, bet trešajā vietā ar vienu miljardu eiro (8,9% no kopējā pasaules eksporta) bija Polija. Nozīmīgas guļamistabas koka mēbeļu eksportētājas 2023. gadā bija Turcija (5,7% no kopējā pasaules eksporta), Itālija (5,4% no kopējā pasaules eksporta), Malaizija (5,3% no kopējā pasaules eksporta), Vācija (4,5% no kopējā pasaules eksporta), Brazīlija (2,4% no kopējā pasaules eksporta) un ASV (1,9% no kopējā pasaules eksporta). Tik augstas Lietuvas un Igaunijas pozīcijas kopējā guļamistabas koka mēbeļu eksportā nozīmē arī ļoti augstus eksporta ienākumu rādītājus uz vienu iedzīvotāju. Rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā ar 100,5 eiro pirmajā vietā pasaulē bija Lietuva. Otrajā vietā bija Igaunija – 43,1 eiro uz vienu iedzīvotāju, bet trešajā vietā pasaulē bija Dānija (31 eiro uz vienu iedzīvotāju). Ceturtajā vietā bija Polija (27,7 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet piektajā vietā – Vjetnama (21,3 eiro uz vienu iedzīvotāju). Latvija ar 2,35 eiro lieliem ienākumiem no guļamistabas koka mēbeļu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 29. vietā pasaulē. Līdzīgā līmenī ar Latviju bija Īrija un Spānija.

Virtuves mēbeles

 Arī virtuves un ēdamistabas mēbeļu ražošanai Latvijā ir lejupejoša tendence. 2000. gadā tika saražoti 307 tūkstoši ēdamistabas un dzīvojamās istabas koka mēbeļu, kā arī 27 tūkstoši virtuves koka mēbeļu. Ēdamistabas un dzīvojamās istabas koka mēbeļu ražošana samazinājās, bet virtuves koka mēbeļu ražošana palielinājās. 2010. gadā tika saražoti 89 tūkstoši ēdamistabas un dzīvojamās istabas koka mēbeļu, kā arī 42 tūkstoši virtuves koka mēbeļu. Ražošanas apjomu izmaiņas ietekmēja pasūtījumi eksporta tirgos. 2022. gadā Latvijā tika saražoti 57 tūkstoši ēdamistabas un dzīvojamās istabas koka mēbeļu, kā arī 54 tūkstoši virtuves koka mēbeļu. 

2023. gadā Latvija eksportēja virtuves mēbeles no koka par 7,9 miljoniem eiro un ieņēma 34. vietu pasaulē pēc kopējā eksporta apjoma. Latvijas daļa globālajā virtuves mēbeļu no koka eksportā bija 0,1%. Lielāks par Latviju bija Igaunijas eksports – 12 miljonu eiro (0,15% no kopējā pasaules eksporta) un 31. vieta pasaulē. Savukārt Lietuva ar 33 miljonu eiro lielu eksportu (0,4% no kopējā pasaules eksporta) bija 24. vietā pasaulē. Pasaules lielākā virtuves koka mēbeļu eksportētāja 2023. gadā bija Vācija, kura eksportēja mēbeles par 2,45 miljardiem eiro. Vācijas daļa globālajā virtuves koka mēbeļu tirgū 2023. gadā bija 25,2%. Otrajā vietā ar vienu miljardu eiro (11,9% no kopējā pasaules eksporta) bija Itālija, bet trešajā vietā ar 934 miljoniem eiro (8,9% no kopējā pasaules eksporta) bija Vjetnama. Nozīmīgas virtuves koka mēbeļu eksportētājas 2023. gadā bija Ķīna, Kanāda, Malaizija, Dānija, Polija, Spānija un Meksika. 

Rēķinot virtuves koka mēbeļu eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā ar 41,7 eiro pirmajā vietā pasaulē bija Dānija. Otrajā vietā bija Vācija – 29,2 eiro uz vienu iedzīvotāju, bet trešajā vietā pasaulē bija Itālija (17,6 eiro uz vienu iedzīvotāju). Ceturtajā vietā bija Lietuva (11,6 eiro uz vienu iedzīvotāju), bet piektajā vietā – Kanāda (10,9 eiro uz vienu iedzīvotāju). Devītajā vietā pasaulē bija Igaunija (8,9 eiro uz vienu iedzīvotāju), Latvija ar 4,2 eiro lieliem ienākumiem no virtuves koka mēbeļu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 14. vietā pasaulē. Līdzīgā līmenī ar Latviju 2023. gadā bija Spānija un Slovēnija.

No amatniecības līdz lielražošanai 

Galdnieku profesija bija viena no pirmajam, kurā jau XVIII gadsimta beigās aizsākās atteikšanās no cunftu noteiktajiem ierobežojumiem. Tomēr līdz pat Pirmajam pasaules karam mēbeļu ražošana notika darbnīcās un balstījās tikai uz konkrētu pasūtījumu. Mēbeļu lielražošanas praktiski nebija. 1913. gadā Latvijā mēbeļu ražošanā bija nodarbināti tikai 700 strādnieku, kas strādāja amatniecības uzņēmumos (Latvijas PSR mazā enciklopēdija II sējums. Rīga, izdevniecība Zinātne, 1969., 522. lpp.). 1913. gadā Rīgā bija reģistrētas 226 galdniecības. Kā rūpniecības nozare mēbeļu ražošana Latvijā reāli aizsākās tikai pēc neatkarības nodibināšanas. 1926. gadā Latvijā mēbeles ražoja 83 uzņēmumos, kuros nodarbināja 980 strādniekus. Savukārt 1934. gadā mēbeles ražoja jau 207 uzņēmumos, kuros strādāja nedaudz virs 1,6 tūkstošiem strādnieku (Latviešu konversācijas vārdnīca 13. sējums. Rīga, Grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1935., 1936., 26232. sleja). 

Pasaules kara ietekme

 1940. gadā lielākie mēbeļu ražošanas uzņēmumi tika nacionalizēti. Pēc Otrā pasaules kara Latvija saņēma kara reparāciju veidā no Vācijas iegūtās ražošanas tehnoloģijas un darbagaldus. Tas ļāva nozīmīgi palielināt kokapstrādes, bet jo īpaši mēbeļu ražošanas apjomus. Vēl XX gadsimta vidū visas ikdienā nepieciešamās mēbeles ražoja uz vietas. Lielākos attālumos transportēja tikai īpašiem mērķiem domātas mēbeles un kabinetu iekārtas. Sākotnēji PSRS darba dalīšanas sistēmā Latvija specializējās augstākās klases ēdamistabas mēbeļu garnitūru ražošanā no ozola un pat sarkankoka, kuras bija bagātīgi rotātas ar kokgriezumiem. Šo specializāciju 1960. gadā PSRS vadība aizliedza, pieprasot ražot lētākas mēbeles un masveidā. 1961. gadā Latvijas inženieri un dizaineri (E. Mergins, O. Jēkabsone, P. Āboltiņš un J. Dedumets) radīja, projektēja un aizsāka ražot sekciju tipa mēbeļu sēriju, kas tika pārdotas izjauktā veidā, un pircējiem mēbeles bija jāsamontē pašiem (Zunda 1912–1992. Rīga, SIA Mežavots, 1992., 6. lpp.). Latvija bija viena no pirmajām pasaulē un pirmā PSRS, kas aizsāka šāda veida mēbeļu ražošanu. Izjauktā veida mēbeļu ražošanas idejas tolaik aizsāka apvērsumu mēbeļu ražošanā visā pasaulē. Salīdzinājumam IKEA, kas pirmā Skandināvijā specializējas izjauktu mēbeļu tirdzniecībā, pirmo veikalu Zviedrijā atvēra 1958. gadā. PSRS laikā lielākie Latvijas mēbeļu ražošanas uzņēmumi bija mēbeļu firma Rīga un Rīgas Mēbeļu kombināts.

Astoņdesmito gadu pīķis

 Latvijā izsenis ražoja kvalitatīvus zāģmateriālus, finieri, kokskaidu plātnes u.c. meža nozares produkciju. Tas radīja stingru pamatu mēbeļu rūpniecības attīstībai Latvijā. Sākotnējie mēbeļu ražošanas pieaugumi pēc Otrā pasaules kara iezīmēja pāreju no mēbeļu ražošanas galdnieku darbnīcās uz mēbeļu rūpniecisko ražošanu. Mēbeļu rūpniecība Latvijā maksimālos ražošanas apjomus sasniedza XX gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad gadā Latvijā saražoja vairāk nekā 440 tūkstošus galdu, vairāk nekā 100 tūkstošus dīvānu un tahtu, 440 tūkstošus skapju (1988. gadā). Padomju laikā Latvija pilnībā apgādāja savus iedzīvotājus, iestādes un uzņēmumus ar mēbelēm, bet vismaz piekto daļu (1989. gadā) no visas mēbeļu produkcijas izveda uz citām PSRS republikām un ārzemēm. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās oficiālais mēbeļu ievedums Latvijā bija tuvu nullei (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja, 1992., 52. lpp.). Te gan ir jāpiebilst, ka šajā laikā Latvijā augstā vērtē bija mēbeļu iekārtas no Lietuvas, kādas netika ražotas Latvijas rūpnīcās. Nekādas robežkontroles starp Latviju un Lietuvu tolaik nebija, savukārt iedzīvotāju un uzņēmumu (piemēram, kolhozu) mēbeļu pirkumi Lietuvā netika iekļauti tā laika statistikā.

Sistēmas maiņa radīja krīzi 

Ekonomiskā krīze, kas aizsākās pēc PSRS sabrukuma, smagi skāra mēbeļu ražošanu. Piemēram, dīvānu un tahtu ražošana 1992. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās astoņas reizes un bija tikai 12,6% līmenī no tā apjoma, kas tika saražots 1990. gadā. Nepietiekamo ienākumu dēļ daudzi iedzīvotāji atlika jaunu mēbeļu iegādi un veco mēbeļu nomaiņu. Latvijā ražotu mēbeļu piegādes bijušajām PSRS republikām izbeidzās. Nozarei ļoti kritisks bija 1992. un 1993. gads. Savukārt 1994. un 1995. gadā ražošanas apjomi palielinājās, bet tie palika vairākas reizes mazāki par mēbeļu rūpnīcu ražošanas jaudām un ražošanas apjomiem astoņdesmito gadu beigās. Turklāt, Latvijai kļūstot neatkarīgai, ar vietējo mēbeļu produkciju konkurēja importa produkcija, kas tika ražota no mazāk kvalitatīvas koksnes (piemēram, bambusa) un bija ievērojami lētāka par daudz kvalitatīvākajiem Latvijas ražojumiem. Šajā laikā norisinājās mēbeļu nozares privatizācija, kuras laikā tikai nedaudzi uzņēmumi veiksmīgi spēja pārorientēt ražošanu atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Daudzi padomju laikā ļoti slaveni uzņēmumi likvidējās vai pārveidojās par nelieliem uzņēmumiem, kas specializējas nišas produktu ražošanā. Diemžēl statistikas dati par ražošanas apjomiem mūsdienās nav salīdzināmi ar laiku pirms 1995. gada, jo principiāli mainījās mēbeļu ražošanas uzskaites klasifikācija.

Sena vēsture

Izsenis tradicionālā lauku zemnieku sētā tika ražoti gan lauksaimniecības produkti, gan visi sadzīvē nepieciešamie priekšmeti. Šaurāka specializācija veidojās tikai tiem priekšmetiem, kuru ražošanā bija nepieciešamas papildu zināšanas un pieredze, kā arī konkrētas tehnoloģiskas iekārtas. No zemkopības tradicionālā inventāra ražošanas jau visai agri nodalījās podniecība un metālapstrāde (kalējs un smēde, rotas lietu gatavošana u.c.). Latvijā koka un meža materiāli tika lietoti visu citu sadzīves priekšmetu gatavošanā līdz pat XX gadsimta sākumam. Turklāt koka priekšmetu, koka grebumu (karošu u.c.), bērza tāss vāceļu un pinumu izgatavošana bija svarīga saimnieciskā nodarbe zemnieku saimniecībā ziemas laikā.

Daudzas mums tik pierastās mājas iekārtojuma mēbeles parādījās zemnieku sētās salīdzinoši nesen. Igaunijas zemnieku sētā vēl XVIII gadsimtā nelietoja tādus sadzīves priekšmetus kā galdus, krēslus un gultas. Gultas sāka ieviesties tikai XVIII gadsimta beigās. Domājams, ka Vidzemes latviešu sadzīves apstākļi īpaši neatšķīrās no igauņu zemnieku sadzīves apstākļiem un līdzīgi apstākļi bija arī Latvijas zemnieku sētās (P. Ārends Kā latvieši senāk istabas iekārtojuši un apgaismojuši. Grāmatā Latviju tautas daiņas VIII, Rīga, Literatūra, 1931., 31. lpp.)

Vācbaltiešu cilmes valodnieks un etnogrāfs Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins (1826–1907) norādīja, ka vēl XVIII gadsimta beigās nabadzīgo zemnieku māju inventārā nebija tik vienkārša priekšmeta, kāds ir galds (Ārends, 32. lpp.). Domājams, ka pirmā mēbele bija sols – pāršķelts baļķis uz paaugstinājuma, kas tika lietots jau bronzas laikmetā. Līdztekus solam jau izsenis sēdēšanai tika lietots primitīvs krēsls – koka bluķis, kuru pārvietoja ripinot. (Ārends, 39. lpp.). Pirmie krēsli bija lapu koku vai priežu bluķi, kuriem atstāja sazarotas galotnes augšas zarus. Stumbra zaru sazarojums tika apīsināts, lai izveidotu stabilas krēslu kājas. Tikai vēlākos laikos notika tehnoloģiju pārnese – vieglākās mēbeles latviešu zemnieku sētā ieviesās, pārņemot muižās noskatītos no Vācijas ievestos liektos krēslus un citas sadzīves lietas.

No zaraina stumbra tika pagatavoti pirmie galdi. Zarains stumbrs tika pāršķelts pa vidu tā, lai tā zari veidotu galda kājas. Zarus apīsināja tā, lai galds būtu stabils. Ja kāda balsta zara pietrūka, tad tā vietā izurba caurumu un ievietoja galda kāju, kuru gatavoja no apaļa koka (Ārends, 55. lpp.). 

Tikai vēlāk sadzīvē sāka lietot gultas. Pirmās gultas veidoja uz gropēm sienā un bluķiem nedaudz nostāk no sienas, uzliekot dēļu rāmi. Tikai krietni vēlākā laikā tika gatavotas pārvietojamās gultas. Dēļus lādēm un galdiem vēl XVIII un XIX gadsimtā ieguva, ar cirvjiem un ķīļiem plēšot dēļos taisnākos priežu baļķus (Linda Dumpe. Mežu izmantošanas attīstība Latvijā. Grāmatā Latvijas mežu vēsture līdz 1940. gadam. Rīga, Pasaules dabas fonds, 1999., 309. lpp.).

Sīku priekšmetu uzglabāšanai tika lietotas vāceles (tīnes), kuras veidoja no bērzu tāsīm. Drēbju un audumu uzglabāšanai gatavoja vienkoču tīnes, kuras veidoja no izgrebta koka stumbra, kuram izgatavoja dibenu un vāku (K. Andermanis. No tīnes līdz kumodei. Grāmatā Latviju tautas daiņas VII, Rīga, Literatūra, 1931., 600. lpp.). No vāciešiem pārņemtās mucu ražošanas tehnoloģijas iespaidā vienkoču tīnes nomainīja stīpotās, mucām līdzīgās tīnes (Andermanis, 602. lpp.). Jau mūsdienīgāks mantu uzglabāšanas veids bija koka kastes – šķirsti vai lādes. Ar laiku lāde kļuva par galveno uzkrātās mantas glabāšanas mēbeli. Drošākajām lādēm bija eņģes, lādes apkala un aprīkoja ar atslēgu (Andermanis, 615. lpp.). Pūra lādē meitas uzkrāja drēbes dzīves posmam pēc laulībām. Tikai vēlākos laikos parādījās tāda mēbele kā skapis, kas tikpat kā nav pieminēts latvju dainās. Savukārt kumode plaši izplatījās zemnieku mājās tikai XX gadsimtā (Andermanis, 631. lpp.).

Zāģmateriālu ražošana, kas aizsākās Latvijā pie muižām jau viduslaikos, bija domāta muižu sadzīves priekšmetu un mēbeļu ražošanai, kā arī celtniecības, kuģubūves, eksporta un citu pārdošanai domāto zāģmateriālu ražošanai. 

Sadzīves priekšmeti, kurus ir visai sarežģīti saražot ar tradicionālām lauku sētas kokapstrādes tehnoloģijām, bija muca, galds un lāde. No kokapstrādes prasmēm vissenākā bija mucinieku profesija. Mēbeļu ražošana – galdniecība – bija nākamā kokapstrādes profesija, kuras meistari viduslaiku Rīgā apvienojās cunftē. Rīgas galdnieku meistaru apvienība – cunfte tika nodibināta 1541. gadā – vairākus gadsimtus vēlāk par kalēju, zeltkaļu, mucinieku un ādmiņu cunftēm. Ratnieku cunfte izveidojās 1635. gadā, namdaru cunfte – 1732., bet krēslinieku cunfte – 1748. gadā.