Demogrāfijas krīzes galvenais iemesls ir potenciālo jauno vecāku regulāra un sistemātiska izbraukšana no valsts, kas pilnībā izskaidro demogrāfiskos procesus Latvijā pēdējo gadu laikā. No 2014. līdz 2024. gadam cilvēku skaits vecumā no 21 līdz 30 gadiem ir sarucis par 34% jeb 116 tūkstošiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.Ja neskaitām notikumus pēc 2008. gada krīzes, tad vēl 2015. gadā atbilstoši CSP datiem bija 21 674 cilvēki, kuru vecums nepārsniedza 12 mēnešus – tas bija par 6,18% vairāk nekā gadu iepriekš. 2016. gadā pieaugums pret iepriekšējo gadu ir nepilns procents, un kopš 2017. gada tas bijis negatīvs visu laiku bez izmaiņām. Proti, tas norāda uz fundamentālu un sistemātisku problēmu, ja apskatām pieaugumu no gada uz gadu. Ja viens gads bijis neveiksmīgs neatkarīgi no iemesliem, tad gadu vēlāk situācija var mainīties un procentuāli redzēsim pieaugumu, bet tā nenotiek. Proti, ķeza nav vienas krīzes notikumos, kādās demogrāfiskajās bedrēs tālā pagātnē pirms 20 gadiem, pandēmijas ietekmē, jo visi šie notikumi ir pārejoši, bet kritums ir pastāvīgs, tā dēļ arī ir pamats uzskatīt, ka pašreizējo notikumu cēlonis ir pastāvīgs un nepārtraukts.

Aizbrauc topošie vecāki

Apskatot iedzīvotāju skaita izmaiņas vecuma grupā no 0 līdz 99 gadiem, kopbilde patiesībā nav tik slikta. Iedzīvotāju skaits samazinās, bet tas notiek ar mainīgu intensitāti. Pandēmijas laikā ir tāda kā apstāšanās un, neveicot sadalījumu pa vecuma grupām, viss šķiet ierasti. Turklāt palaikam remigrācijas organizētāji paziņo, ka kāds atgriežas. Starp citu, vecuma grupā no 91 gada līdz 99 gadiem 2015. gadā ir skaita pieaugums par 13%, bet pērn, skaitot pret 2023. gadu – par 3,78%. Pavisam šajā vecuma grupā cilvēku skaits ir pieaudzis no 6584 cilvēkiem 2014. gadā līdz 11 685 cilvēkiem 2024. gadā. Proti, iedzīvotāju skaita izmaiņas vidēji ietekmē arī šie pozitīvie notikumi. Starp visām vecumu grupām līdzās jaundzimušajiem līdzīgi izceļas tikai viena vecuma grupa – cilvēki vecumā no 21 līdz 30 gadiem. Jāpiebilst, ka pirmais bērniņš sievietei vidēji šobrīd parādās aptuveni 27 gadu vecumā. Proti, ik gadu kopš 2016. gada Latvijā samazinās potenciālo jauno vecāku skaits, turklāt par 4% līdz 5% gadā. Vecuma grupā no 11 līdz 20 gadiem ik gadu ir pieaugums. Par procentu vai dažiem. Tātad arī nākamajā grupā vajadzētu būt situācijai, ka tā regulāri nesamazinās, tomēr tas notiek. Vienīgais izskaidrojums šādam sarukumam ir jauniešu vecumā no 21 līdz 30 gadiem izbraukšana no valsts. Tieši šajā vecuma grupā! Nākamajā grupā – no 31 līdz 40 gadiem – pat ir procentuālais pieaugums, ļoti niecīgs, dažkārt kritums, arī niecīgs. Īsāk sakot, tie, kuri nostabilizējas, prom neskrien.

Demogrāfijas pastarīte – Latvija

Apskatot demogrāfijas problēmas cēloņus, Latvijas viedākie prāti, kā arī ne tik viedie ir izteikuši desmitiem hipotēžu, kas patiesībā ir par iemeslu jaundzimušo skaita sarukumam pēdējos gados. Piemēram, progresīvā audzināšana, kad jaunu cilvēku galvās kopš bērnības tiek sētas šaubas par viņu identitāti, līdz, sasniedzot briedumu, viņi vairs nesaprot, kam paredzēti viņu ķermeņi. Piemēram, sieviešu tiesības, kas mudina jauno māmiņu ieslīgt karjeras veidošanā līdz 40 gadu vecumam, bet pēc tā sasniegšanas nav nepieciešamības apskatīt demogrāfiju lielos skaitļos, ir runa par izņēmumiem. Ģimenes vērtību nonivelēšana, proti, šķiries, precies, kad vien vēlies – nav bērnu, nav problēmu, ko arī tautieši piekopj. Vēl arī reliģijas aizmiršana. Doma, starp citu, nav bez pamata. Ja cilvēks netic uz radīšanu, viņš šo spēju var arī zaudēt.

Katram no šiem iemesliem ir savs svars, un negrasos tos noniecināt, tomēr tie visi ir attiecināmi uz Eiropas valstīm kopumā. Pilnīgi visām! Visā Eiropā fertilitātes vidējais līmenis ir zem 2,1 bērna uz sievieti, un Latvijā noteikti nav sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā, ja runājam tieši par vidējo fertilitātes līmeni. Proti, mēs meklējam lielāko ietekmi, kas mūs atšķir no pārējām Eiropas Savienības valstīm un padara par absolūtu pastarīti demogrāfijas jomā. Šis galvenais iemesls ir potenciālo jauno vecāku zaudējums ik gadu – gadu no gada, pastāvīgi, nemainīgi un fatāli. Ir skaidrs – ja zaudējam divus jaunos vecākus, kuriem bērnu nav vecumā no 25 līdz 30 gadiem, tad tie divi iespējamie mazuļi turpmākajos piecos gados neparādīsies statistikā. Laikā no 2014. līdz 2024. gadam cilvēku skaits vecumā no 21 līdz 30 gadiem Latvijā ir sarucis no 314 tūkstošiem līdz 198 tūkstošiem cilvēku jeb par vairāk nekā 30%! Bērnu skaits līdz 12 mēnešiem tajā pašā periodā ir sarucis no 20 tūkstošiem līdz 14 tūkstošiem jeb nedaudz vairāk par 25%, kas ir mazāks lielums par jauno vecāku skaita samazinājumu pēdējos desmit gados. 

Par simt tūkstošiem mazāk

Es izteikšu galveno šī raksta hipotēzi – jauno vecāku skaita samazinājums vecuma grupā no 21 līdz 30 gadiem ir nozīmīgākais process, kas ietekmē demogrāfijas stāvokli šobrīd Latvijā. Ja pieņemam, ka no 100 tūkstošiem jauno vecāku sagaidām vismaz 100 tūkstošus bērnu tuvākajos desmit gados, tad tieši tik mēs nesagaidīsim, jo vecāki ir prom. No 2014. līdz 2024. gadam Latvijā piedzima vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku, šajā pašā periodā Latviju pameta aptuveni 100 tūkstoši potenciālo jauno vecāku, pieņemot, ka viņi neatgriežas, jaundzimušo skaits turpmākajos desmit gados saruks divas reizes. Proti, pēc laiciņa, skaitot jaundzimušos laikā no 2024. līdz 2034. gadam, iegūsim, ka Latvijā ir piedzimuši vien 100 tūkstoši cilvēku. Tas savukārt nozīmē, ka pēc 2030. gada ik gadu piedzims mazāk par 10 tūkstošiem cilvēku. 

Cēloņi ir vairāki

Vislielākais kritums ir 25 un 26 gadus vecu jauniešu vidū, proti, tie ir studijas beiguši, piemērotu nodarbi neatraduši jauni cilvēki, kuri uzsāk savas dzīves plānošanu turpmākajiem desmit gadiem, iespējams, tādi, kuri jau atraduši savu otro pusi ģimenes dibināšanai. Šī vecuma jaunieši desmit gadu laikā savā grupā ir zaudējuši par 4000 cilvēkiem vairāk nekā blakusesošās grupas: 23, 24 un 27 gadus vecie. Cikla noslēgumā aizbraucēju kļūst krietni mazāk. Proti, 30 gadus veci cilvēki savā grupā piedzīvo teju divas reizes mazāku skaitlisko kritumu. Jauniešu vecumā no 21 līdz 30 gadiem izbraukšanai ir vairāki cēloņi. Vecumā līdz 24 gadiem tos viegli saistīt ar studiju iespējām Latvijā vai arī neveiksmīgām studijām. 

Pirmkārt, saredzot, ka vēlamā specializācija vai studijas kopumā Latvijā izmaksā krietni dārgāk nekā ārvalstīs, jaunietis izvēlas studēt, piemēram, Holandē, kur viegli atrod piepelnīšanās iespēju brīvajā laikā. Turklāt izglītības dokuments ir starptautiski atzītāks nekā Latvijā dabūjamie. Lai arī cik tas būtu dīvaini, ārvalstīs students paralēli studijām daudz vieglāk atrod blakusdarbu, kurā var nopelnīt ikdienai nepieciešamos līdzekļus un vēl spēj apmaksāt dzīvesvietu. Savukārt Latvijā strādājošie studenti dzīvesvietas izmaksas biežāk uztic vecāku makam. Tie ir ļoti šauras aptaujas rezultāti, un plašākai izpētei noteikti būtu vajadzīgi apmaksāti pētījumi. Otrs cēlonis ir jauniešu bezdarbs pēc studiju noslēguma. Vai arī kad tās netiek pabeigtas. Jauniešu bezdarbs patlaban mums svārstās no 10% līdz 12%. 

Nav brīnums, ka puse no šiem bezdarbniekiem meklē laimi ārzemēs. Ķeza ir, ka jaunieši bez noteiktas piesaistes valstij daudz vieglāk asimilējas mītneszemē un izlemj mājās nebraukt. Eiropas brīvajā darbaspēka tirgū uzvarētājas ir vecās Eiropas valstis ar stabilām sociālajām garantijām, nodrošinājumu jauniešiem, atvērtām durvīm spējīgajiem un izglītotajiem. Arī Eiropā jauniešu bezdarbs ir izplatīts, tikai jāņem vērā, ka ieceļotāji ir no dažādām valstīm. No man personīgi pazīstamiem Latvijas jauniešiem ārvalstīs bez darba nav neviena persona. 

Risinājums

Ir virkne risinājumu, kas skar jauniešu piesaisti Latvijai. Pirmkārt, tā ir studiju izvēle – tādu studiju, kur noslēgumā zināšanas būtu pieprasītas tirgū. Otrkārt, dzīvesvieta studiju laikā, ēdināšana. Pats galvenais šajā stāstā tomēr ir caurkritušo studentu pārtveršana. Nav jau noslēpums, ka studijas nereti tiek pārtrauktas dažādu iemeslu dēļ un ne vienmēr tas ir stāsts par nepietiekamām spējām. Šis mirklis no studiju vietas zaudēšanas līdz jaunu studiju uzsākšanai ir pats riskantākais. Pēc 24 gadu vecuma ir steidzami jārisina studijas beigušo dzīvesvietas un darbavietas problēma, un man grūti ir izšķirt, kura no šīm lietām ir akūtāka, jo tās ir saistītas lietas. Tikai pēc šo jautājumu atrisināšanas varam runāt par jauno ģimeņu atbalstu. Vispirms ir jātiek līdz stāvoklim, ka jaunās ģimenes rodas pietiekamā skaitā. Bet – kuram tas rūp?